Ekonomikas ilūzija: kāpēc es pametu “vīra uz stundu” darbu ar solīto algu 1800 eiro
1800 eiro mēnesī pēc nodokļiem. Cipars, kas liek sirdij pukstēt straujāk un liek prātam zīmēt bildes par brīvību no kredītsaistībām un beidzot piepildītiem sapņiem. Šis skaitlis koši un pārliecinoši rēgojās vakancē vienā no Latvijas populārākajiem sludinājumu portāliem un mūsdienīgā servisa lietotnē. “Vīrs uz stundu” — reklāma solīja stabilus, augstus ienākumus, elastīgu, taču strukturētu grafiku 6/1 un normu – tikai trīs pasūtījumi dienā.
Sēžot savā vecajā dīvānā, es veicu ātru aprēķinu. Nu, kas gan ir trīs pasūtījumi? Pašsaprotamas lietas: pieskrūvēt tekošu krānu, salikt kādu “IKEA” skapi, pielikt pie sienas plauktu vai gleznu. Aprēķins likās kā matemātisks meistardarbs: pat pēc pesimistiskākā scenārija — 22 darba dienas, katrā pa trīs pasūtījumiem, kopā 66 izsaukumi mēnesī. Ja vidējais čeks ir ap 80 eiro, tad kopējais apgrozījums pārsniedz piecus tūkstošus! Pat ja puse aizietu izdevumos, pāri paliktu summa, par ko biroja darbinieks varētu tikai sapņot. Bet realitāte, kā tas dzīvē mēdz būt, izrādījās daudz skarbāka un sarežģītāka.
Tā bija rūgta, fiziski smaga un graujoša. Cipari uz spīdīgā viedtālruņa ekrāna un cipari reālajā makā izrādījās divas dažādas galaktikas. Galu galā es aizgāju. Es izvēlējos “garlaicīgu” biroja darbu par 1100 eiro, kur man ir sava galda vieta, paredzama pusdienu pauze un, pats galvenais, piektdienas vakari, kas pieder tikai man un manai ģimenei. Šis nav tikai stāsts par neveiksmīgu karjeru; tas ir stāsts par mūsdienu “ilūziju ekonomiku”, par laika patieso vērtību un to, kā modernais darba tirgus spēj pārvērst cilvēku par vienreizlietojamu resursu, kas ietīts pievilcīgā mārketinga papīrā.
Pirmais pārbaudījums: griesti
Mans pirmais pasūtījums sākās ar lielu entuziasmu un vieglu adrenalīna pieplūdumu. Dzintra, kundze gados, kuras dzīvoklis atradās vienā no Rīgas “specprojekta” mājām, vēlējās pielikt jaunu, masīvu aizkaru stangu smagiem samta aizkariem. Uzdevums šķita elementārs: izurbt dažus caurumus betonā, iedzīt dībeļus un pieskrūvēt. Desmit minūtes darba, es pie sevis nodomāju. Dzintra mani sagaidīja tā, it kā es būtu pēdējā cerība grimstošam kuģim:
— Beidzot kāds atbrauca! Es jau divus meistarus pasūtīju tālāk — viņi vienkārši padevās. Teica, ka mani griesti esot kā no bruņutransportiera materiāla taisīti.
Es tikai pašpārliecināti pasmaidīju un sāku izkārtot savus instrumentus. Izvilku savu uzticamo, seškilogramīgo “Bosch” perforatoru — īsts zvērs, nevis instruments. Pieliku kvalitatīvu betona urbi un sāku strādāt. Taču tad sākās īsta izrāde. Pirmais mēģinājums — dobjš troksnis, balti putekļi, briesmīga šņirkstoņa un pēc mirkļa urbis vienkārši pārlūza uz pusēm kā sauss sērkociņš. Otrais urbis — tas pats rezultāts. Trešais… Es sāku svīst, mainīju urbjus, palielināju jaudu, spiedu ar visu savu svaru. Sviedri gāzās aumaļām, acīs koda betona putekļi.
Pēc divām stundām manā kontā bija pieci salauzti urbji, bet griestos — tikai daži nožēlojami skrāpējumi. Izrādījās, ka padomju laikā šīs mājas griestu plātnes tika lietas no īpaši blīva, augstākās markas betona, un tieši tajā vietā, kur vajadzēja stangu, bija ielietas nevis vienkāršas armatūras stieples, bet kaut kas līdzīgs šaursliežu dzelzceļa sliedēm.
Lai nezaudētu seju, es biju spiests izgudrot sarežģītu hibrīda stiprinājumu sistēmu, izmantojot dārgus ķīmiskos enkurus un nestandarta risinājumus. Kopumā es patērēju četras stundas plānoto četrdesmit minūšu vietā. Materiālos no savas kabatas iztērēju piecpadsmit eiro. Pēc uzņēmuma fiksētā cenrāža par šādu darbu pienācās maksimums 55 eiro. Čeks — 55 eiro. Jau ar pirmo pasūtījumu es biju dziļos mīnusos — gan finansiāli, gan emocionāli, gan fiziski. Tas bija mans pirmais brīdinājuma signāls: vieglas naudas šajā industrijā nav.
Algoritma nežēlība un “burvju mākslinieka” režīms
Uzņēmuma sistēma darbojās ar dzelžainu un bezjūtīgu algoritmu precizitāti. Uzņēmums piešķīra pasūtījumus, un man tie bija jāpilda bez ierunām. Tā saucamā “norma” — trīs pasūtījumi dienā ar vidējo summu 80 eiro — patiesībā nebija mērķis, uz kuru tiekties, bet gan absolūtais izdzīvošanas minimums. Ja tu šo normu neizpildīji, sistēma tevi sodīja: samazināja prioritāti, atņēma bonusus, vai pat draudēja ar atslēgšanu no sistēmas. Katra mana diena sākās ar izmisīgu sacīksti pret pulksteni un Rīgas sastrēgumiem, bet beidzās ar rūpīgu neiegūtās peļņas skaitīšanu.
Pasūtījumu amplitūda bija prātam neaptverama. Kādu dienu mani izsauca Mirdzas kundze, kura dzīvoja klasiskā Pārdaugavas hruščovkā. Viņai vajadzēja “uzstādīt veļas mašīnu”. Ierados — mašīna jauna, tikko no veikala, vēl iepakojumā.
— Kur mēs to liksim, Mirdzas kundze? Vannasistabā vietas maz, varbūt virtuvē? — es laipni vaicāju.
— Nē, dēliņ, liksim uz lodžijas. Tur man ir tik plaši un gaiši!
Es izgāju uz lodžijas. Parasta, auksta, ar veciem rāmjiem iestiklota lodžija. Tur nebija ne ūdens pievada, ne kanalizācijas noteces, ne pat vienas elektrības rozetes, ja neskaita kaut kādu aizvēsturisku vadu, kas reiz baroja vecu radio.
— Mirdzas kundze, te nav nekādu komunikāciju. Te nav iespējams vienkārši “pieslēgt”, — es mēģināju skaidrot.
— Bet jūs taču esat meistars! Jūs esat vīrietis! Izdomājiet kaut ko, izurbiet sienas, izvelciet trubas. Es jums piecus eiro pa virsu samaksāšu!
Viņa patiesi ticēja, ka “vīrs uz stundu” ir burvis, kurš par pieciem eiro un stundas laikā var pārbūvēt pusi dzīvokļa inženierkomunikāciju. Realitātē tas prasītu nedēļu darba, sienu frēzēšanu cauri visām telpām, lodžijas pilnu siltināšanu un vairāk nekā tūkstoti eiro. Kad es atteicos, es saņēmu pārmetumus un, protams, briesmīgu atsauksmi lietotnē: “Meistars ir slinks un negribēja palīdzēt”. Rezultātā — sods par izgāztu pasūtījumu un sabojāts dienas reitings. Lai to kompensētu, man naktī bija jāmeklē vēl divi papildu izsaukumi, lai vienkārši paliktu “virs ūdens”.
Vairākas profesijas vienā personā
Viena mēneša laikā es biju spiests kļūt par multitalantu. Es biju “uzklausītājs” kādai vientuļai dāmai, kura izsauca mani “saremontēt” pilnīgi funkcionējošu krānu tikai tāpēc, lai kāds viņā ieklausītos divas stundas. Es biju agronoms kādam ambiciozam jaunuzņēmējam, kurš savā Klusā centra dzīvoklī bija ierīkojis dārgu augu sienu, bet pamanījies to teju noslīcināt, jo nebija izlasījis lietošanas instrukciju. Man nācās burtiski glābt eksotiskus augus no sapūšanas. Es biju detektīvs, kad meklēju iedomātu seifu aiz vecas Pārdaugavas koka mājas sienas apšuvuma, vadoties pēc vecmāmiņas mītiskajiem stāstiem.
Un es biju mediators, kad kāds pāris mani nolīga pielikt televizoru, bet procesa laikā sāka savstarpēju konfliktu, ka man nācās kļūt par arbitru, lai viņi vienkārši neizšķirtos turpat manā acu priekšā. Katrs šāds gadījums prasīja milzīgu emocionālo enerģiju, ko neviens cenrādis neietvēra. Kā jūs novērtētu divas stundas sveša cilvēka dzīvesstāsta klausīšanos, kamēr jūsu nākamais klients jau dusmīgi zvana un pukojas klausulē?
Nežēlīgā peļņas matemātika: 1800 pret 1050
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
