Vakars solīja būt, ja ne pasakains, tad vismaz patīkami cerīgs un mierpilns, taču šādu iznākumu tiešām nebiju gaidījusi
Kad es lēni aizvēru savu dzīvokļa durvju slēdzeni, gaitenī vēl viegli virmoja manu iecienīto smaržu dūmaka, bet priekšnama spogulī man pretī raudzījās pašpārliecināta, eleganta sieviete smilškrāsas mētelī, kas lieliski izcēla augumu. Artūrs. Mēs sarakstījāmies jau veselu nedēļu. Viņa ziņas bija gramatiski pareizas, ieturētas un caurstrāvotas ar vieglu ironiju – tieši tas, kas piesaista uzmanību pēc desmitiem vienveidīgu, garlaicīgu un banālu “Čau, kā iet?” vai “Ko dari?”. Fotogrāfijās viņš izskatījās solīdi un vīrišķīgi: atklāts, tiešs skatiens, glīti kopts rugājs un dārgs rokas pulkstenis, kas liecināja par statusu.
Es nemeklēju neprātīgus piedzīvojumus vai drāmu, es vienkārši vēlējos pavadīt patīkamu vakaru inteliģenta un interesanta cilvēka sabiedrībā, cerot uz saistošu sarunu. Pēkšņi telefonā ienāca ziņa: “Esmu klāt. Melns apvidus auto, numurs 5707.” Es lēnām nokāpu lejā, jūtot vieglu satraukumu pakrūtē. Mašīna, kas stāvēja pie kāpņu telpas, bija nomazgāta līdz spoguļa mirdzumam un nepacietīgi, dobji rūca, it kā mudinātu doties ceļā. Artūrs izkāpa no auto, lai džentlmeniski atvērtu man durvis. Dzīvē viņš izskatījās vēl garāks un pat iespaidīgāks nekā bildēs – viņa stāvs un kustības pauda pārliecību.
— Tu izskaties lieliski, — viņš noteica zemā balsī, tiklīdz es biju piesprādzējusi drošības jostu. Viņa balss bija dziļa, samtaina un radīja tūlītēju uzticības sajūtu, kas lika man nedaudz atslābt.
— Paldies. Kurp mēs dosimies? Varbūt uz to jauno restorānu Rīgas centrā, par kuru visi runā?
— Paspēsim arī uz restorānu, — viņš maigi pasmaidīja un izstūrēja auto no pagalma. — Pilsēta šovakar ir iesprūdusi sastrēgumos, tāpēc piedāvāju vienkārši nedaudz pabraukāties, paelpot svaigu gaisu, kamēr vēl nav pilnībā satumsis. Man patīk vadīt auto, tas man palīdz pārslēgties un atpūsties pēc garas darba dienas.
Mēs braucām pa galvenajām ielām, vērojot vakara gaismas. Artūrs aizrautīgi stāstīja par savu biznesu, par to, cik ļoti viņš nogurst no bezgalīgajiem zvaniem, sapulcēm un lielās atbildības nastas. Es klausījos, ik pa laikam iestarpinot kādu piezīmi, un pie sevis domāju, ka man ir negaidīti komfortabli. Garām pazibēja izgaismoti vitrīnu logi, cilvēki steidzās uz mājām, un pilsēta dzīvoja savu ierasto, steidzīgo dzīvi. Taču pakāpeniski ainava aiz loga sāka mainīties. Augstceltnes nomainīja pelēkas industriālo zonu kastes, noliktavas, un drīz vien parādījās vien retas, blāvas nomales laternas.
— Artūr, man šķiet, ka mēs izbraucam ārpus pilsētas robežām? — es centos, lai mana balss skanētu mierīgi un nosvērti, lai gan iekšā sāka dīdīties pirmā, nepatīkamā nemiera sajūta.
— Šeit ir lieliska trase, — viņš neatskatoties strupi noteica. — Mašīnu gandrīz nav, var beidzot kārtīgi uzdot gāzi. Tev patiks viena vieta, tur ir neticami skaistas debis un klusums.
— Paklausies, jau sāk satumst. Varbūt tomēr griežamies atpakaļ? Man ne pārāk patīk izbraucieni ārpus pilsētas nepazīstamās vietās tik vēlā stundā.
— Neesi nu tik garlaicīga, Zane. Mēs tikko sākām normāli runāt. Uzticies man.
Viņš strauji palielināja ātrumu. Mašīna traucās pa šoseju, kas veda dziļi biezā skujkoku mežā. Laternas palika tālu aiz muguras, un tagad ceļu izgaismoja tikai jaudīgie apvidus auto lukturi, no tumsas izceļot baltos bērzu stumbrus un biedējošas, garas priežu ēnas. Pēc desmit minūtēm viņš negaidīti un asi nogriezās uz izdangāta meža ceļa. Grants sāka skaļi bungot pret auto apakšu, un mūs sāka pamatīgi mētāt pa bedrēm.
— Artūr, apstājies, — tagad es vairs neslēpu savu trauksmi. Mani pirksti cieši ieķērās durvju rokturī. — Lūdzu, griezies atpakaļ. Man tas viss nepatīk. Braucam uz pilsētu, pie cilvēkiem.
— Ko tu te tagad sāc raustīties? — viņa balss pēkšņi mainījās. Pazuda tas samtainais maigums, un tā vietā nāca auksts, dzelošs un kairināts tonis. — Sēdi mierīgi un klusē.
— Es runāju nopietni. Apturi mašīnu, es gribu izkāpt.
— Gribi izkāpt? Šeit? — viņš īsi un iesmējās, pat nesamazinot ātrumu, kamēr mēs braucām arvien dziļāk mežā.
Mēs iebraucām pašā biezoknī. Apkārt valdīja necaurredzama, melna tumsa. Artūrs pēkšņi un asi nobremzēja tā, ka mani spēcīgi parāva uz priekšu. Klusums, kas iestājās pēc dzinēja izslēgšanas, bija smags un apdullinošs. Viņš lēnām pagriezās pret mani. Instrumentu paneļa vājajā apgaismojumā viņa seja šķita sveša, gandrīz vai karikatūriska savā atklātajā ļaunumā.
— Klausies, — viņš caur zobiem izgrūda, atspiežoties pret stūri. — Vai tu tiešām nesaproti, kāpēc vīrieši aicina sievietes uz randiņiem iepazīšanās portālos? Tu nopietni domāji, ka es braucu trīsdesmit kilometrus no mājām, lai ar tevi apspriestu izstādes, mākslu un laikapstākļus?
— Es domāju, ka mēs ejam vakariņās…
— Vakariņas! — viņš gandrīz vai izspļāva šo vārdu. — Tavs smilškrāsas mētelis un tavas dārgās smaržas maksā naudu. Mans laiks maksā naudu. Benzīns maksā naudu. Es netaisos tērēt vakaru tukšām pļāpām ar kārtējo “princesi”, kura tēlo neaizskaramo. Jūs visas tajā aplikācijā esat tik pareizas, kamēr jums nepiedāvā reālu variantu.
Mani sāka nepārvarami kratīt drebuļi. Aukstums piezagās zem mēteļa, lai gan mašīnā vēl bija silts.
— Lūdzu, aizved mani atpakaļ, — es klusi čukstēju. — Es pati aizbraukšu ar taksi no pilsētas malas, vienkārši atgriezies uz šosejas.
— Tu mani nogurdināji, — Artūrs pastiepās un atslēdza manu durvju slēdzi. — Ja jau esi tik patstāvīga un pareiza, tad pastaigājies. Izbaudi Latvijas dabu un svaigo gaisu.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
