Liktenīgā tikšanās pie Laimas pulksteņa. “Jā, esmu nedaudz pieņēmusies spēkos, bet joprojām tikpat apburoša” — koķeti noteica sieviete, piekārtojot savas vējā izspūrušās šķipsnas
Artūrs tajā brīdī nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par to, kā pēc iespējas pieklājīgāk un ātrāk aizbēgt no šīs dāmas, kura ne tuvu neatbilda viņa iztēlotajam tēlam… Artūrs, pats to nemanot un neplānojot, bija neprātīgi iemīlējies. Viņa sirdi bija sildījusi kāda meitene no iepazīšanās portāla, kuras fotogrāfijas viņu burtiski apbūra ar savu dabisko pievilcību un starojumu. Attēlos viņa izskatījās tieši tāda, par kādu viņš vienmēr bija sapņojis: gari, šokolādes krāsas mati, dziļas, brūnas acis, slaids augums un izteiksmīga figūra. Artūrs nemeklēja ne mūža mīlestību, ne nopietnas saistības; viņš portālā bija ienācis tikai “paskatīties”, kas jauns, taču, uzdūries viņas profilam, nespēja paiet garām un nekavējoties nospieda “patīk”.
Viņa izbrīns bija milzīgs, kad meitene ne tikai atbildēja ar to pašu, bet arī pirmā uzrakstīja sirsnīgu komplimentu un drīz vien pati ierosināja satikties klātienē. Sajuzdams patīkamu satraukumu un vieglu trīci pirkstos, Artūrs nopirka nelielu, gaumīgu rozā rožu pušķi un devās uz norunāto tikšanās vietu Rīgas centrā. Sēžot uz soliņa parkā netālu no čalojošās strūklakas, viņš uzmanīgi vēroja garāmgājējus, savā iztēlē krāsaini uzburot viņu pirmo tikšanās mirkli. Pēkšņi viņš pamanīja slaidu meiteni, kura mērķtiecīgi devās viņa virzienā, un sirds sāka pukstēt straujāk… tomēr nē, tā nebija viņa. Meitene ātri pagāja garām, aizņemta savās gaitās, pat nepamājot Artūra virzienā.
Pēc dažām minūtēm viņa skatiens apstājās pie kādas dāmas ar ļoti kuplām formām, kura lēnām tuvojās viņa soliņam. Artūrs nesaprata, kāpēc šī sieviete tik neatlaidīgi nāk tieši pie viņa. Varbūt viņa vēlas pajautāt ceļu uz tuvāko kafejnīcu vai muzeju? Taču tad notika neticamais.
— Artūr? Vai šis skaistais pušķis ir domāts man? — viņa plati pasmaidīja, acīm mirdzot.
Artūram šķita, ka zeme zem kājām pazūd. Viņš apjuka un nezināja, kā reaģēt uz viņas reālajām formām, kas tik krasi un nežēlīgi atšķīrās no tām, ko viņš bija redzējis retušētajās fotogrāfijās.
— Jā, es esmu nedaudz pieņēmusies spēkos, bet sirdī esmu tieši tā pati skaistule, kas agrāk, — meitene mēģināja kliedēt saspīlēto gaisotni ar joku, taču Artūram nebija ne mazākās vēlēšanās smieties.
— Nedaudz? — viņš tik tikko izdvesa, cenšoties valdīt pār balsi. — Cik īsti? Fotogrāfijās tu neizskatījies smagāka par sešdesmi, bet šeit… te ir krietni pāri simtam, vai ne?
(Piemetināšu, ka šis ir attēls, kas bija ievietots profilā. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tā nemaz nav viņa pirms pāris gadiem, bet gan attēls ņemts no interneta)
Meitene nosarka un lēnām nolaida acis, pētot savu apavu purngalus.
— Simts trīsdesmit, — viņa klusi un gandrīz nedzirdami atbildēja. — Man bija ilgs un grūts posms, tāpēc tā mainījos. Bet es jau cītīgi strādāju pie sevis un drīz tu mani atkal redzēsi tādu, kāda biju tajās bildēs.
Tajā sekundē Artūrs varēja vienkārši pagriezties un aiziet, atstājot viņu turpat parkā ar salauztu sirdi un noraidījuma rūgtumu. Tomēr kaut kas viņu aizturēja. Iespējams, tas bija tas neaizsargātais patiesums viņas acīs vai tā biklā drosme, ar kādu viņa atzinās savā lielākajā kompleksā.
— Labi, ejam pastaigāties, — viņš drūmi noteica, pieceldamies no soliņa.
Pastaiga sākumā bija neizsakāmi saspringta. Artūrs nespēja noslēpt savu vilšanos un aizvainojumu par maldināšanu, savukārt meitene, kuru sauca Rita, izmisīgi centās izskatīties jautra, bezrūpīga un interesanta sarunu biedre. Tomēr pamazām ledus starp abiem sāka kust. Viņi sāka runāt par bērnību, par sapņiem un smieklīgiem atgadījumiem darbā. Jo vairāk Artūrs klausījās viņas balsī un stāstījumā, jo vairāk viņš sāka saskatīt to cilvēku, kurā bija iemīlējies virtuāli. Viņš pēkšņi saprata, ka izskats — tie ir tikai cipari un pagaidu apstākļi. Galvenais bija viņas neizmērojamais labestīgums, asprātīgais humors, asais prāts un apbrīnojamā atklātība.
Tikšanās noslēgumā Artūrs pavadīja viņu līdz pat mājas durvīm klusā Pārdaugavas ieliņā. Atvadoties viņi neveikli un nedaudz mulstot saskārās lūpām. Tas nebija degošas skūpsts, bet gan drīzāk skūpsts-solījums. Solījums mēģināt vienam otru iepazīt tuvāk, atmest aizspriedumus un dot godīgu iespēju šim neparastajam stāstam attīstīties. Artūrs nenojauta, kurp šis ceļš viņus aizvedīs un vai tam būs laimīgas beigas. Taču viņš bija gatavs riskēt, jo sirds dziļumos saprata, ka ir iemīlējies šajā apaļīgajā sievietē ar zelta sirdi un tām pašām starojošajām, brūnajām acīm.
Visticamāk, tieši šādu romantisku notikumu pavērsienu savā galvā bija iztēlojusies Rita, kura, noslēpusi savu patieso izskatu aiz vecām bildēm, pošas uz tikšanos ar Artūru. Taču realitāte bija daudz skarbāka…
Tiklīdz viņa tuvojās soliņam, uz kura Artūrs nepacietīgi gaidīja, vīrietis, ieraugot dāmu, kas ne tuvu neatbilda viņa ekspektācijām, rupji izteicās. Viņš pat neļāva viņai ierunāties — vienkārši trieca puķu pušķi pret zemi un, neatskatoties, ātriem soļiem pazuda pūlī. Rīta palika viena. Viņa lēnām noliecās, pacēla samīdītās rozes no asfalta un klusējot devās mājup. Tas bija visīsākais un nepatīkamākais randiņš viņas mūžā.
Atbalss klusumā
Rita lēnām gāja mājup cauri rudenīgajai Rīgai, cieši piespiedusi pie mēteļa krūtīm pacelto, nedaudz apbružāto rožu pušķi. Viņas vaigi karsa nevis no dzestrā vēja, bet no kauna. Artūra skatiens, pilns ar neslēptu vilšanos, joprojām dedzināja viņas atmiņu. Viņa jutās kā lēta izrāde, kurā aktieris aizbēdzis pirms pirmā cēliena.
Taču nākamajā rītā notika kas tāds, ko Rita nebija gaidījusi. Viņas telefonā ienāca ziņa.
Tā nebija no Artūra. Tā bija no sveša numura.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
