Saldā dzīve un rūpala mērogi: No ceļmalas līdz biznesam
Tradicionāla anekdote par tēmu: ekskursiju vadītājs ved skolas bērnu grupu izglītojošā vizītē caur vietējās ievārījuma fabrikas ražošanas cehu. Ejot garām milzīgam, kūpošam katlam, bērni ziņkārīgi jautā:
— Sakiet, lūdzu, no kā šeit tiek vārīts ievārījums?
— No vīģēm! — gids lepni atbild.
— Ak, vai tajās tiešām ir tik daudz vīģu tauku? — kāds zēns neizpratnē vaicā.
— Tajās vispār nav nekādu tauku, tikai tīra saules enerģija, — gids pasmaida.
Viņi dodas tālāk pa cehu. Atkal nonāk pie nākamā milzu katla, kurā burbuļo kaut kas eksotisks:
— Un kas par ievārījumu vārās šajā tvertnē?
— Tas ir no feihojām!
— Bet vai tajā…
— Nē! — gids viņu pārtrauc pusvārdā. — Tas nav pagatavots no tā, ko jūs tur saklausījāt un iedomājāties.
Neskatoties uz šo “saldo” ievadu, jautājums, kuru es šodien vēlos pacelt, ir ārkārtīgi nopietns, varētu pat teikt — “ar asumiņu”. Tas ir temats, kas satrauc ne tikai mani, manu sievu un visu mūsu amatnieku darbnīcu, bet arī daudzus citus Latvijas meistarus, mājražotājus, amatniekus un pašnodarbinātos — tos cilvēkus, kuri ar savām rokām pelna ikdienas maizi (ikri un sviests šajā sarakstā ir pēc izvēles un iespējām).
Ir pilnīgi skaidrs, ka katram no mums amats un radošās darbības veids ir atšķirīgs, tāpat kā atšķiras meistarības līmenis, ienākumi un pat parasta, banāla veiksme. Visus pie viena mēra nevar un būtu pat muļķīgi mēģināt pielīdzināt. Tomēr šodien mēs parunāsim par ko citu: kā kardināli palielināt savus ienākumus no nodarbošanās, kuru jūs no visas sirds mīlat? Kas tieši ir jādara, lai saņemtu vairākas reizes vairāk nekā iepriekš?
Bet vispirms — tradicionālais stāsts.
Kurš kaut reizi ir baudījis atpūtu mūsu pašu skaistajā piekrastē vai devies tūrisma izbraucienos pa gleznaino Vidzemi un Kurzemi, tas neba baumām zina, cik izcili produkti tur atrodami. Pēc tam, kad esi kārtīgi pieēdies mūsu vietējos labumus — kūpinātu gaļu, mājas sieru ar ķimenēm, sātīgus pīrāgus, sklandraušus, kraukšķīgus ceptus skursteņraušus, dūmotas zivis un štovētus kāpostus ar šašliku… atliek tikai atgriezties mājās un nostāties uz svariem. Taču līdztekus tam daudzi no ceļojuma atved mājās dažādas dāvanas: smaržīgus maizes klaipus, saldumus, zāļu tējas, uzlējumus, pašmāju stipros dzērienus (bet par to — tss!) un, protams, ievārījumu.
Visos tūristu iecienītajos punktos, viesu namos, mazajos tirdziņos, pilsētu gājēju ielās un pat vienkāršos koka kioskos glītās rindās sarindotas burciņas ar visdažādākajiem ievārījumiem: vīģu, akāciju ziedu, smiltsērkšķu, aveņu, kazeņu, ābolu un brūkleņu… saraksts ir tik garš, ka var nogurt uzskaitot. Cilvēki ar lielu prieku pērk šīs burciņas par pieciem, sešiem eiro un ved tās uz savām mājām, lai palutinātu draugus, radus un paziņas.
Ar ievārījuma gatavošanu tajās pusēs nodarbojas daudzi. Latvijas lauku sētās ģimenes mēdz būt lielas un čaklas; jau no agra pavasara visi ģimenes locekļi dodas mežos un pļavās vākt ārstniecības augus, žāvēt slotiņas tējām un uzlējumiem. Viņi lasa ogas ievārījumiem, pērk tirgū sezonas augļus, vāra tos ar cukuru un rūpīgi aizvāko burkās. Ar šo vienkāršo, bet gardo preci daudzi stāv ceļmalās, ciematos un tūristu taku sākumos.
Tūristi labprāt to visu iegādājas un tādējādi nodrošina vietējiem iedzīvotājiem diezgan pieklājīgus ienākumus. Arī mana šodienas stāsta varonis, kura vārds ir Armīns, sākumā ar īpašu oriģinalitāti neizcēlās: viņš tieši tāpat kā visi pārējie stāvēja un tirgojās. Viņa sieva, bērni un radinieki vāca ogas, žāvēja tējas, vārīja sīrupus, bet viņš pats nodarbojās ar pārdošanu. Viņi kā ģimene braukāja pa novadu festivāliem, amatnieku gadatirgiem Brīvdabas muzejā un pilsētu svētkos… un vienkārši tirgojās.
Jā, ienākumi bija pat ļoti labi! Latvija kļūst par arvien populārāku galamērķi, un šī vienkāršā peļņa ceļmalā ļāva nodrošināt ģimeni — bez milzu greznības, bet tomēr pietiekami, lai normāli dzīvotu. Tā tas būtu turpinājies vēl ilgi, ja vien kādā saulainā dienā pie Armīna ievārījuma galda nepiebrauktu “Lelais Melnais Džips”. Viens no tiem auto, kuru īpašnieki dzīvē ir sasnieguši visu, ko vēlējušies.
No džipa izvēlās tāds mazs, dūšīgs vīrs ar pamatīgu vēderiņu, uz kura paralēli zemei gulēja ne mazāk iespaidīga zelta ķēde. Viņš pagaršoja ievārījumu, atzinīgi nocokšķināja mēli un, gluži kā kādā humoristiskā stāstā, vienkārši pabāza pirkstu:
— Klau, no šejienes līdz šejienei — visu, kas tev uz galda, sakrauj man mašīnā.
Nē, tā nebija nekāda izspiešana vai tamlīdzīgi; vīrs godīgi norēķinājās līdz pēdējam centam, vēlreiz uzslavēja izcilo garšu un nolēma nedaudz aprunāties par dzīvi:
— Tā arī visu mūžu šeit stāvēsi un tirgosi?
— Nu jā, — Armīns noteica, — ko gan citu darīt, ģimene liela, jābaro.
— Klau, izveido kārtīgu biznesu, tev taču ir patiešām labs produkts. Atver savu cehu, paplašini sortimentu, uztaisi restorānu vai kafejnīcu, nu, es nezinu… vismaz kārtīgu veikalu.
— Bet no kurienes man tāda nauda? — Armīns raustīja plecus.
— Paņem kredītu, hipotēku, uzbūvē kaut ko blakus savai mājai. Atrodi vietu, kur tūristi plūst aumaļām.
Tā nu viņi parunājās. Melnais džips aizbrauca, bet tirgotāja prātā bija iesēta un sākusi dīgt ideja.
Sava ciemata nomalē ģimene uzbūvēja nelielu, gaumīgu koka veikaliņu, kas atradās tieši pa ceļam uz vietējiem dabas apskates objektiem: gleznainām klintīm un upes gravu. Blakus veikaliņam viņi iekārtoja jauku atpūtas vietu un nelielu kafejnīcu. Armīns vienojās ar kaimiņiem un sāka ņemt realizācijā arī citus tūristiem noderīgus preces: siltas vilnas zeķes, koka amatnieku izstrādājumus, lina dvieļus un citus suvenīrus.
Un tad sākās pats interesantākais: visiem reģiona gidu un ekskursiju vadītājiem, kuri veda tūristu pūļus uz upes gravu, viņi izteica ļoti kārdinošu piedāvājumu
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
