Patimata skrēja tik ātri, kā nekad mūžā. Viņa neapstājās. Aiz muguras joprojām atbalsojās dobji saucieni. Galvā bija viena doma: kaut tikai paspētu, kaut tikai Magomeds izturētu
Visas iepriekšējās stāsta daļas atradīsi mūsu lapā, sadaļā Dzīves stāsti, bet 10.daļu vari izlasīt šeit: Meitene beidzot iepazina, kas ir īsta laime, bet no nekurienes, kā melna ēna, uzradās Timurs (10.daļa)
Viņa ielidoja pagalmā, atrāva vaļā vārtiņus un iesaucās, cik spēka:
— Rašid! Rašid, palīdzi! Tur Magomedu notvēra! Timurs ar draugiem!
Mājā iedegās gaisma. Pēc sekundes uz lieveņa izskrēja Rašids, ejot velkot mugurā vējjakas.
— Kur? — viņš uzsauca, jau kāpjot lejā no lieveņa.
— Pie vecā parka, aiz pamestās mājas! Es skriešu tev līdzi!
— Nē! — Rašids satvēra viņu aiz pleciem. — Sēdi mājās! Piezvani tēvam, pasaki, lai brauc! Ātri!
Viņš metās pie automašīnas, iedarbināja dzinēju un pēc mirkļa pazuda aiz pagrieziena. Patimata stāvēja, smagi elpojot, tad metās mājā pie tālruņa. Rašids traucās pa nakts ielām. Galvā viena doma: kaut tikai paspētu. Automašīna uzbrauca paugurā, un lukturu gaismā parādījās pazīstamais klajums aiz pamestās ēkas. Trīs puiši sparīgi darbojās. Mazliet tālāk, atspiedies pret automašīnu, stāvēja Timurs un mierīgi vērojot to visu. Rašids izlēca no mašīnas, pat neizslēdzot dzinēju.
— Nu, atkāpieties no viņa! — viņš uzrēca tā, ka balss atbalsojās pa visu klajumu.
Puiši atskatījās. Viens no viņiem, atpazinis Rašidu, sarāvās:
— Tas ir tās meičas brālis, tinamies no šejienes!
— Par vēlu, — norūca Rašids, piesteidzoties pie tuvākā.
Klajumā palika tikai Rašids, zemē vaidošie, Magomeds, kurš ar grūtībām cēlās augšā, un Timurs, kurš lēnām atkāpās pie savas automašīnas.
— Tu, — Rašids paspēra soli viņa virzienā. — Es tevi brīdināju.
Timurs ar trīcošām rokām sniedzās kabatā pēc tālruņa.
— Tu neko nepierādīsi! Es nolīgšu advokātus, tu man sēdēsi!
Rašids izsita tālruni viņam no rokām.
— Klausies mani uzmanīgi, kucēn. — Rašida balss bija klusa, bet no tās dvesa tāds ledains niknums, ka Timurs sastinga. — Vēlreiz ieraudzīšu māsas vai Magomeda tuvumā — beigas. Neviens neatradīs. Ne tavs tētuks, ne advokāti nepalīdzēs. Vācies, kamēr esmu labs.
Viņš atlaida Timuru. Tas atvairījās, paklupa aiz savām kājām, uzlēca augšā un, pat nepacēlis tālruni, ielēca mašīnā. Iecērtas riepas, un automašīna pazuda naktī. Rašids atvilka elpu un piegāja pie Magomeda. Tas sēdēja uz zemes.
— Kā tu, brāli? — Rašids pasniedza roku, palīdzot piecelties.
— Normāli. Sīkumi. Tu paspēji laikā.
— Piedod, nepaspēju agrāk. Patimata atskrēja, es uzreiz.
— Vai viņai viss kārtībā?
— Jā, mājās. Pārbijās par tevi.
Magomeds mēģināja izvilkt tālruni, bet ekrāns bija sadauzīts druskās.
— Labi, braucam pie mums. — Rašids uzsita viņam pa plecu. — Tur tiksim skaidrībā.
Viņi ienāca pagalmā, un Patimata, kura sēdēja uz lieveņa gaidot, metās pie viņiem. Ieraugot Magomedu viņa ieķērās viņam ap kaklu.
— Ak Dievs, ko viņi ar tevi izdarīja? — Viņa uzmanīgi pieskārās viņa sejai.
— Viss kārtībā, mazā. — Magomeds apskāva.
— Es tik ļoti nobijos! — Patimata piespiedās viņam.
— Viss kārtībā, es taču esmu blakus.
No mājas izskrēja Aiša, saplēta rokas:
— Kas notika? Kas viņu tā?
— Timurs ar savējiem, mamm. — Rašids palīdzēja Magomedam uzkāpt uz lieveņa. — Bet tagad viss.
— Nāciet mājā. — Māte sāka rīkoties, verot vaļā durvis. — Ak Dievs, cik cilvēki mēdz būt ļauni…
Patimata sēdēja blakus, neatlaižot viņa roku. Rašids stāvēja pie loga, skatoties tumsā.
— Ko darīsim? — viņš jautāja, pagriezdamies. — Tas čalis nenomierināsies. Es viņu šodien pabaidīju, bet uz cik ilgu laiku?
— Jārunā ar viņa tēvu, — atbildēja Magomeds. — Ja viņš uzzinās, ka dēls sapinies ar tiem, varbūt veiks pasākumus.
— Viņa tēvs viņu piesedz. — Rašids pakratīja galvu. — Esmu dzirdējis, ka viņš viņu jau ir izpestījis no nepatikšanām. Nauda ir — visu var.
— Tad citādi. — Magomeds paskatījās uz Rašidu. — Man ir tēvocis inspektors. Var uzrakstīt iesniegumu. Mēs ar tevi esam liecinieki.
— Bet ja Timurs pateiks, ka mēs pirmie sākām?
— Nepateiks. — Magomeds šķībi pasmaidīja. — Viņam pašam slava nav tā labākā. Un viņa biedri aizbēga, negribēs rādīties. Vajag spiest.
Tajā brīdī atvērās ārdurvis, un koridorā atskanēja smagi soļi. Virtuvē ienāca tēvs — Ahmeds, bargs vīrietis ar nogurušu tālbraucēja seju, kurš tikko bija atgriezies no reisa. Viņš pārlaida skatienu ainai: meita nobijusies, puisis, dēls pie loga.
— Kas šeit noticis? — Viņa balss skanēja smagi, kā akmeņu nogruvums.
— Tēti! — Patimata pieskrēja pie viņa, piespiedās. — Timurs notvēra Magomedu ar trimraugiem!
— Kurš Timurs? Salmana dēls?
— Jā.
Ahmeds novilka vējjakas, nometis uz krēsla, apsēdās pie galda.
— Stāstiet visu pēc kārtas.
Magomeds sāka stāstījumu. Rašids apstiprināja katru vārdu. Ahmeds klausījās, viņa seja kļuva arvien akmeņaināka.
— Tas puika ir pārkāpis visas robežas. — Viņš savilka dūres, bet balss palika mierīga. — Rīt es braukšu pie Salmana. Izrunāšos ar viņu vīriešu valodā. Ja viņš nesavaldīs dēlu, es pats viņu savaldīšu.
Viņš pārnesa skatienu uz Magomedu:
— Bet tu uzraksti iesniegumu. Tad, varbūt, Salmans apdomāsies. Negribēs, lai dēls nonāk zem tādas neslavas.
Magomeds pamāja.
— Ej atpūsties. — Ahmeds uzsita viņam pa plecu. — Tu esi labs puisis. Esmu priecīgs, ka tu esi kopā ar manu meitu. Rīt tiksim skaidrībā.
Patimata apskāva tēvu, slēpjot seju viņam pie krūtīm.
— Paldies, tēti.
— Guliet, — teica Ahmeds. — Rīts ir gudrāks par vakaru.
2. NODAĻA. TĒVA SARUNA
Agri no rīta Ahmeds apģērbās lietišķi: tumšas bikses, gaišs krekls, žakete. Viņš plānoja braukt pie Salmana, Timura tēva. Aiša staigāja apkārt, virpinot lakatu.
— Ahmed, varbūt nevajag? — viņa neizturēja. — Salmans ir ietekmīgs cilvēks, viņam ir sakari, nauda. Viņš var kaitēt tev, tavam darbam.
— Lai pamēģina. — Ahmeds pogāja pogas, skatoties uz sevi spogulī. — Es nebaidos. Ja viņa dēliņš nesaprot pa labam, nāksies pa sliktam. Es par savu meitu pastāvēšu.
— Tikai uzmanīgāk. — Māte nopūtās.
Istabā ienāca Rašids:
— Es braukšu tev līdzi.
— Nē. — Ahmeds pagriezās pret viņu. — Tu paliksi mājās. Pieskati māsu un Magomedu. Ja kas — zvani.
Rašids gribēja iebilst, bet sastapa tēva stingro skatienu un pamāja. Salmana māja atradās prestižā rajonā, augsta žoga ieskauta. Ahmedu ieveda plašā viesistabā ar dārgām mēbelēm, paklājiem un kristāla lustrām. Pats Salmans, solīds vīrietis ar koptu seju un viltīgu acu skatienu, sēdēja atpūtas krēslā. Blakus uz dīvāna, izliekoties, ka lasa grāmatu, bija iekārtojies Timurs. Ieraugot Ahmedu, viņš sarāvās, bet palika sēžam.
— Salam aleikum, Salman. — Ahmeds sasveicinājās sausi, bez parastā siltuma. — Ir darīšana.
— Valeikum salam, Ahmed. — Salmans norādīja uz krēslu. — Sēdies. Klausos.
Ahmeds apsēdās, nolika rokas uz galda.
— Tavs dēls vakar ar draugiem nopietni kaitēja puisim, kurš tiekas ar manu meitu. Tā jau nav pirmā reize. Viņš apbižo manu meitu, runa nesmukas lietas viņai, apkauno mūsu ģimeni. Es gribu, lai tas izbeidzas.
Salmans pārnesa smagu skatienu uz dēlu.
— Timur, vai tā ir taisnība?
Timurs nolika grāmatu, uzlēca kājās, tēlojot sašutumu:
— Nav taisnība! Tas viņš pirmais sāka, es aizstāvējos. Un tā meitene — viņa pati pie manis nāca, bet pēc tam pameta. No labas dzīves trako!
— Melo! — Ahmeds savaldījās, lai nepaceltu balsi.
— Tava meita? — Salmans samiedza acis, viņa balsī ieskanējās aizbildnieciskas notis. — Ahmed, es tevi cienu, tu esi strādīgs cilvēks, bet bez pierādījumiem nevajag vainot. Mans dēls ir labs zēns, mācās, palīdz ģimenei.
— Labs zēns, kurš tur ap sevi bandu un tumsā notver cilvēkus? — Ahmeds ieturēja pauzi. — Mums ir liecinieki. Mēs rakstām iesniegumu.
Salmans mainījās sejā. Viņš pagriezās pret dēlu, un viņa acīs pazibēja dusmas.
— Iesniegumu? — viņš pasmīnēja, mēģinot saglabāt mieru. — Tu domā, ka tas palīdzēs? Es visu nokārtošu. Man ir sakari.
— Varbūt arī nokārtosi. — Ahmeds noliecās uz priekšu, pazeminot balsi. — Bet tu taču zini, ka tavam dēlam slava nav tā tīrākā. Kislovodsku atceries? To meiteni? Vai tu domā, ka neviens nezina?
Salmans nobālēja.
— No kurienes… — iesāka Salmans.
— Cilvēki zina. — Ahmeds runāja mierīgi, uzsverot katru vārdu. — Un tās meitenes brāļi joprojām ir šeit, pilsētā. Ja viņi uzzinās, ka tavs dēls atkal ķēries pie vecā, viņi paši atbrauks. Un tad nekādi sakari nepalīdzēs.
Viesistabā iestājās smags klusums. Salmans lēnām pagriezās pret dēlu, un viņa skatienā vairs nebija dusmas, bet gan vēl kas smagāks.
— Vai tu esi pilnīgs čau? — viņš nošņāca. — Es taču tev teicu — beidz ar šito!
— Tēti, tie visi ir meli! — Timurs atkāpās.
— Nerunā labāk!
Salmans atvilka elpu un atkal paskatījās uz Ahmedu.
— Ko tu gribi?
— Lai tavs dēls pazūd no mūsu dzīves. — Ahmeds piecēlās. — Lai pat tuvumā nenāk manai meitai un Magomedam. Lai aizbrauc no pilsētas uz laiku, kamēr nomierināsies. Citādi — iesniegums un zvans tiem brāļiem. Izvēlies.
Salmans ilgi klusēja, tad pamāja.
— Labi. Es nosūtīšu viņu pie radiem uz citu pilsētu. Uz pusgadu. Viņš jūs netraucēs.
— Skaties, Salman. — Ahmeds devās uz izeju, bet uz sliekšņa atskatījās. — Ja vēlreiz ieraudzīšu viņu tuvumā — vaino pats sevi.
Durvis aiz viņa aizvērās. Salmans pavadīja viņu ar skatienu, tad pagriezās pret dēlu un pateica visu ko domā.
— Tavu izgājienu dēļ man cilvēku priekšā jāpazemojas? Pakojies, rīt no rīta aizbrauksi.
— Bet tēt! — mēģināja iebilst Timurs.
— Nekādu bet! — Salmans iebakstīja viņam ar pirkstu. — Ja tu paliksi es ne pirksta nepakustināšu. Pakojies, pietika!
Tās pašas dienas vakarā Patimata, Magomeds un Rašids sēdēja viesistabā. Ahmeds atgriezās domīgs, bet apmierināts.
— Viss, — viņš teica, sēžoties krēslā. — Timurs aizbrauc. Salmans sūta viņu pie radiem.
— Uz ilgu laiku? — jautāja Patimata.
— Uz pusgadu. Turpmāk redzēs.
Tajā brīdī atskanēja Rašida tālrunis. Viņš atbildēja, paklausījās un pasmaidīja.
— Tikko paziņa redzēja: Timurs ar tēvu stacijā. Kāpj vilcienā.
Patimata izelpoja, aizvērusi acis.
— Vai tiešām viss beidzies?
— Izskatās, ka jā. — Rašids pasmaidīja. — Tēvs malacis, piespieda Salmanu.
— Esmu tik laimīga. — Patimata paņēma Magomedu aiz rokas. — Tagad mēs varam mierīgi dzīvot.
Magomeds apskāva viņu, piespieda pie sevis.
— Tikai piesardzība nekaitēs. Bet pagaidām — var uzelpot.
Aiz loga nodzisa saulriets. Jauna nodaļa viņu dzīvē sākās bez pagātnes ēnas.
Vēl viss nav beidzies, priekšā vēl daži interesanti notikumu. Nākamo daļu publicēsim rīt.
