Piedzīvojums ar “fitnesa filosofu”. Man ir laba draudzene Marta — sieviete brīva, skaista, pašpārliecināta un ar tādu dzīvespriecīgu humora izjūtu, ka, viņā klausoties, var aiziet līdz histēriskiem smiekliem
Pavisam nesen viņa nolēma, ka ir pienācis laiks atkal ienirt randiņu virpulī un pamēģināt ar kādu iepazīties. Un, kā jau par spīti, pirmais kandidāts izrādījās… nu, maigi izsakoties, ļoti savdabīgs kungs. Viņam ir 54 gadi. Vārds — Andris. Solīds, kopts vīrietis, kurš strādā vadošā amatā kādā Rīgas būvniecības firmā. Viņš rakstīja Martai kādas divas nedēļas, un jāsaka, ka viņa uzmanības apliecinājumi bija patiešām skaisti: viņš bārstīja komplimentus, sūtīja estētiskas bildes ar savām brokastīm un mīlīgas fotogrāfijas ar savu runci. Marta klausījās, smaidīja un galu galā nodomāja — kāpēc gan neaiziet un nepārliecināties klātienē, kas tas par cilvēku?
„Ielūgums uz vientulības vakaru”
Šo izteicienu Marta laikam atcerēsies uz mūžu. Andris tā arī pateica:
— Marta, es vēlētos jūs ielūgt pavadīt vakaru divvientulībā pie manis. Es pats pagatavošu vakariņas.
Martai sirdī uzreiz iekrāpās nelielas šaubas. Parasti vīrieši šajā vecumā dāmas ielūdz uz kādu mājīgu kafejnīcu Vecrīgā vai restorānu klusajā centrā, bet te uzreiz — „vakars divvientulībā” mājās. Taču viņa nosprieda, ka cilvēks vienkārši vēlas patīkami pārsteigt ar savām kulinārajām prasmēm un personīgu pieeju. Viņa nopirka labu dzēriena pudeli, uzvilka elegantu, bet ne pārlieku uzkrītošu kleitu un devās ceļā.
Māja iespaidīga, bet… dīvaina. Pirmais, kas viņu samulsināja, bija sagaidīšana. Andris atvēra durvis, tērpies “crocs” tipa čībās, lai gan visās fotogrāfijās bija redzams tikai dārgos kreklos un ar grezniem rokas pulksteņiem.
— Nāc iekšā, Marta! — viņš plati smaidīja.
— Paldies, — viņa pieklājīgi atbildēja un devās uz viesistabu… un tajā brīdī viņu pārņēma nepārvarama iekšēju smieklu lēkme.
Istabas vidū atradās milzīga, piepūšama fitnesa bumba, uz kuras vīrietis majestātiski sēdēja kā karalis tronī. Krēslu istabā nebija vispār. Izrādās, viņš bija no tiem ticis vaļā „muguras veselības vārdā”. Marta gandrīz aprāvās ar smiekliem, bet kaut kā spēja saglabāt nopietnu sejas izteiksmi.
Vakariņas — atsevišķa nodaļa
Andris paziņoja, ka ir pagatavojis pastu. Taču, kad viņš atvēra katlu, tajā gulēja parasti makaroni, kas bija izvārīti bez sāls, bez eļļas un bez jebkādas mērces.
— Šī ir pasta itāļu gaumē. Dabiska garša ir vislabākā, — pašpārliecināti paziņoja kavalieris.
Marta, kurai mājās ir vismaz piecu veidu garšvielas tikai gaļai vien, ar grūtībām valdījās, lai nepajautātu: „Kur ir vismaz kečups?” Kamēr viņi „baudīja” šīs vakariņas, Andris nolēma dalīties savā bagātīgajā dzīves pieredzē un filozofijā.
— Marta, vai jūs zināt, ka cilvēki dzer pārāk daudz ūdens? Es dzīvoju pēc senas sistēmas — tikai divas glāzes dienā. Organisms pats visu sabalansē.
Marta skatījās uz viņu un pie sevis domāja: „Ja tu vēl nedaudz tā paturpināsi, tas tevi sabalansēs tieši ar zemi…” Taču viņa tikai pieklājīgi māja ar galvu. Pēc tam viņš pastāstīja, ka katru vakaru veic „spēka meditāciju”, un palūdza viņai desmit minūtes pasēdēt pilnīgā klusumā, skatoties uz degošu sveci. Marta teica, ka nav pret, taču iekšēji viņa jau vienkārši vārtījās pa zemi no smiekliem.
Vakara kulminācija
Kad Andris izlēma nodemonstrēt, „kā pareizi jāsēž”, un sāka rādīt vingrinājumu uz savas fitnesa bumbas, notika neparedzētais. Bumba pēkšņi izslīdēja viņam zem kājām, un vīrietis veica skaistu, plūstošu, bet pilnīgi absurdu piezemēšanos uz sāniem. Viņš vēl izmisīgi mēģināja saglabāt cieņu un sejas izteiksmi, bet viņa seja jau bija kļuvusi tikpat sarkana kā Latvijas lauku tomāts siltumnīcā. Marta turējās līdz pēdējam, bet lūpu kaktiņi nodevīgi trīcēja.
Viņš piecēlās un svinīgi noteica:
— Tā bija demonstrācija tam, kāds ir nepareizs stāvoklis.
Šajā brīdī Marta jau koda lūpā, lai nesāktu skaļi kviekt no smiekliem. Pēc stundas Marta pieklājīgi taisījās uz mājām, aizbildinoties ar to, ka nākamajā rītā ir ļoti agri jāceļas. Andris pavadīja viņu līdz durvīm un sacīja:
— Reti gadās satikt sievietes, kuras spēj saprast manu dzīves filosofiju.
Viņa pasmaidīja, iesēdās taksometrā un tikai tad, kad mašīna bija aizbraukusi drošā attālumā, viņa burtiski izplūda smieklu jūrā. Pēc tam viņa piezvanīja man un stāstīja to visu tik emocionāli, ka es pati no smiekliem vairs nespēju parunāt. Dažreiz pirmie randiņi nemaz nav par romantiku. Tie ir par to, lai saprastu: nē, paldies, man nevajag filozofu uz fitnesa bumbas, man vajag normālu cilvēku un normālus makaronus ar mērci.
Un vēl — tie ir stāsti, kurus pēc tam draudzeņu lokā atstāsta gadiem ilgi.
Nākamajā rītā Marta domāja, ka stāsts ar “fitnesa bumbas filozofu” ir beidzies, bet Rīga ir maza, un Andris nebija no tiem, kas tik viegli padodas.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
