Zvans atskanēja astoņos vakarā, kad es mazgāju traukus. Ekrānā parādījās “Nezināms” – Valmieras numurs, kuru es nepazinu. Es pacēlu klausuli un pazinu viņu no pirmā vārda
Balss bija kļuvusi klusāka, nekā es atcerējos. Katrs vārds atsevišķi, it kā viņš tos svērtu pirms izrunāšanas. “Natālija”. Tas nebija jautājums – vienkārši vārds, kā pārbaude: vai esmu šeit. Esmu šeit. Kur gan es likšos.
– Vajag palīdzību, – viņš teica. – Pēc mēneša. Natālija, pasaki Katrīnai patiesību. Es vairs nevaru.
Tas arī viss. Viens lūgums pēc desmit gadu klusuma.
– Andri, pagaidi–
– Lūdzu, – viņš pārtrauca. – Vienkārši pasaki viņai.
Un nolika klausuli. Es vēl kādu brīdi stāvēju pie izlietnes. Ūdens tecēja, šķīvis bija rokās. Es nekustējos. No Katrīnas istabas bija dzirdama klusa metāliska skaņa – viņa krāmējās ar kaut ko, ko pirms nedēļas bija atradusi uz balkona. Vecs radio, vēl no vectēva laikiem, ar saliektu antenu. Atrada un pajautāja: “Mamma, drīkst?” It kā radio man vispār varētu būt vajadzīgs. Es izslēdzu ūdeni. Noliku šķīvi. Skatījos uz savām rokām. Ko es tikko dzirdēju? Nē, es visu sapratu no pirmajiem vārdiem. Tikai izlikos, ka nesaprotu – kamēr viņš runāja. Tā bija vieglāk. Vēl mirkli pabūt tajā dzīvē, kur es mazgāju traukus un man kontaktos nav nekāda Andra, un nav nekādu sarunu ar viņu.
Es aizgāju pie Katrīnas. Viņa sēdēja pie galda, noliekusies pār izjaukto radio korpusu. Vāks bija noņemts, iekšpuse izlikta rindā – kondensatori, tievi vadi, detaļas, kuras es neprastu nosaukt. Labā roka turēja mazu skrūvgriezi, kreisā pieturēja korpusu. Labās rokas īkšķa iekšpusē bija cieta tulzna, kas parādījās pirms kādiem trim gadiem un kopš tā laika nekur nebija pazudusi. Es skatījos uz šīm rokām un domāju par to, par ko domāt negribēju: precīzas kustības, pacietība, mierīga interese par to, kas ir salūzis. Tas nebija mans veids, kā apieties ar lietām. Man no bojātām lietām vienmēr kaut kas iekšā sažņaudzās. Es tās aizvācu no acīm un centos nedomāt.
– Mamm, – Katrīna teica, nepaceļot galvu, – vakariņas vēl ir?
– Ir, – es teicu. – Uzsildi mikroviļņu krāsnī.
– Aha.
Atgriezos virtuvē. Ieslēdzu tējkannu. Stāvēju un klausījos, kā aiz sienas Katrīna kaut ko klusi svilpo. Tad izdzirdēju klikšķi – kaut kas iegūlās savā vietā.
– Gatavs! – viņa apmierināti iesaucās.
Kas man viņai bija jāsaka? Tieši tagad, ieiet atpakaļ un pateikt: “Katrīna, tikko zvanīja tētis”? Vai vispirms pašai tikt skaidrībā – kas notika, kā tas vispār ir iespējams, kāpēc viņš piezvanīja tieši tagad? Un “es vairs nevaru”. Ko viņš nevar – nēsāt to sevī? Vai arī viņš nevar doties, kamēr viņa domā to, ko domā? Katrīna ienāca virtuvē, radio rokās – jau salikts. Nolika uz ledusskapja, sniedzās pēc savas krūzes.
– Salaboji? – es pajautāju.
– Gandrīz. Tur vēl viens tranzistors jānomaina. Bet skaņa jau ir, dzirdi?
Viņa pagrieza ritenīti. No mazā skaļruņa atskanēja klusa šņākšana, tad, pēc sekundes, parādījās vārdi – kaut kas muzikāls, neskaidrs.
– Dzirdu, – es teicu.
Katrīna skatījos uz mani.
– Tev viss kārtībā? Tu izskaties kaut kā–
– Mazliet nogurusi. Darbā atskaite.
Viņa pamāja. Ielēja tēju un aizgāja pie sevis. Es dzirdēju, kā viņa aizvēra durvis. Es sēdēju virtuvē vēl ilgi. Aiz loga satumsa. Laterna pagalmā mirgoja – jau trešo nedēļu, neviens nelaboja. Es domāju: re, tātad uzradies. Pāri visam. Viņš neuzradās tāpēc, ka gribēja. Viņš uzradās, jo beidzas laiks. Bija dīvaini dzirdēt viņa balsi atkal. Es negaidīju, ka pazīšu tik ātri – vēl pirms viņš nosauca vārdu. Vienkārši kaut kas noklikšķēja. Atmiņa – pazina agrāk, nekā es paguvu sagatavoties. “Natālija”. Viens vārds, un desmit gadi kaut kur sarāvās. Neizzuda – vienkārši uz sekundi kļuva plakani kā grāmatas lapa. Tad izpletās atpakaļ. Viņš tomēr bija novecojis – to varēja just pat pa telefonu.
Trīs dienas es neko nedarīju. Vienkārši dzīvoju parastu dzīvi, it kā nebūtu bijis nekāda zvana. Darbs, veikals, vakariņas, trauki. Katrīna gatavojās eksāmeniem – vienpadsmitajā klasē katra diena bija saplānota: matemātikas privātskolotājs trešdienā, angļu valodas pārbaudes darbs piektdienā. Viņa nāca mājās nogurusi, paēda un sēdās pie mācību grāmatām. Es jautāju, kā klājas. Viņa atbildēja: “Normāli, mamm, netraucē.”
Trešās dienas vakarā viņa pastāstīja par Dāvi. Dāvis mācījās paralēlklasē. Labs puika, cik es sapratu no retajām pieminēšanas reizēm. Mierīgs, mazliet noslēgts.
– Viņa tēvs uzradās, – Katrīna teica, smērējot maizi. – Pēc septiņiem gadiem. Atnāca ar dāvanām, uzaicināja uz kaut kādu spēli.
– Un kā Dāvis?
– Priecīgs. – Viņa to izrunāja bez intonācijas. – It kā nekas nebūtu bijis. It kā septiņi gadi būtu bijuši vienkārši komandējums.
Es uzmanīgi noliku savu tasi.
– Varbūt tas ir labi, ka tēvs parādījās?
– Labi? – Katrīna paskatījās uz mani. – Viņš atstāja viņus, kad Dāvim bija desmit. Māte strādāja divos darbos. Bet tagad pēkšņi atnāca ar dāvanām, un Dāvis “pavelkas”. Tādi cilvēki nemainās, mamm. Ja aizgāja – tātad aizgāja. Tur neko vairs nesalabot.
Viņa mierīgi iekoda maizi un piebilda:
– Man viņa žēl. Dāvja. Viņš domā, ka tagad viss būs citādi.
Es neko neatbildēju.Viņa skatījās uz mani, un pajautāja it kā starp citu: “Vai viņš kaut reizi ir jautājis par mani? Vispār?”
Un es atbildēju: “Nē.” Tie bija meli. Es zināju, ka tie ir meli, jau tajā brīdī. Bet es jau biju tik tālu aizgājusi tajos pirmajos melos, ka atkāpties nozīmēja – atzīties visā uzreiz. Un es spēru soli tālāk. Katrīna nospieda pogu, lifts atbrauca, mēs iegājām un braucām. Un viņa vairs nejautāja. Nekad. No kurienes vispār radās tie pirmie meli – es to atceros ļoti labi.
Bija 2016. gada marts. Andrim bija trīsdesmit seši, man trīsdesmit trīs. Katrīnai – septiņi gadi, pirmā klase. Rūpnīca aizvērās februārī. Andris palika bez darba un bez saprašanas, ko darīt tālāk. To es zināju. Par parādiem arī zināju – mēs vairākus mēnešus dzīvojām sasprindzinājumā, taupījām, kaut kur aizņēmāmies, lai atdotu citur. Es domāju, ka tas ir galvenais. Izrādījās, nē. Tā saruna bija vēlu vakarā, pēc tam, kad Katrīna bija aizmigusi. Andris sēdēja virtuvē un skatījās uz galdu. Viņa priekšā gulēja papīrs. Es atnācu, ieraudzīju viņa seju, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.
– Kas tas ir? – es pajautāju.
– Izlasi.
Es paņēmu papīru. Izlasīju. Galvenais bija skaidrs: nopietna forma, neizbēgama.
– Kad tu to saņēmi?
– Pirms trim nedēļām.
– Pirms trim nedēļām? – Es paskatījos uz viņu. – Kāpēc klusēji?
– Domāju, ka tikšu galā.
– Kā tu domāji tikt galā?
Viņš neatbildēja. Tā arī bija atbilde. Naudas nebija. Ar darbu situācija neskaidra. Parādi nekur nebija pazuduši.
– Ir varianti, – es teicu. – Var pārdot mašīnu. Var paprasīt mammai – viņa palīdzēs. Var pieteikties uz kvotām, tiksim skaidrībā–
– Natālija, – viņš pārtrauca. – Es gribu aiziet.
Es ne uzreiz sapratu.
– Aiziet kur?
– Pavisam. Aizbraukt. Lai jūs negaidītu mani un nevilktu uz sevis. Lai Katrīna neaugtu blakus grūtībām, kuram nav ar ko palīdzēt ne tev, ne viņai.
Es skatījos uz viņu un nepazinu.
– Tu nopietni.
– Jā.
– Andri, tas nav iespējams. Tu esi tēvs.
– Es zinu. – Viņš runāja mierīgi, bez balss lūzuma, un tas bija briesmīgāk par visu pārējo. – Tāpēc arī saku. Man nav ko viņai dot. Saproti? Pavisam nekā. Ne naudas, ne veselības, ne perspektīvu. Es gribu, lai jums ir iespēja izveidot kaut ko bez manis.
– Bet Katrīna? Kā viņa būs bez tēva?
– Pasaki viņai, ka es aizgāju pie citas sievietes, – viņš teica.
Es sastingst.
– Ko?
– Tā ir vienkāršāk. Padusmosies un galu galā atlaidīs. Ja uzzinās patiesību – gaidīs. Gaidīs, kamēr es izķepurošos, vai kamēr neizķepurošos. Es negribu, lai viņa gaida. Viņa vēl ir maza. Viņai visa dzīve priekšā.
Es sajutu, kā kaut kas iekšā kļūst ļoti auksts.
– Andri, tas ir nežēlīgi. Gan pret viņu, gan pret mani.
– Es zinu. – Viņš klusēja. – Bet tas ir godīgāk nekā turēt viņu gaidās. Labāk nekā būt par apgrūtinājumu.
– Tas nav tavs lēmums – būt vai nebūt par apgrūtinājumu. Tas ir viņas lēmums, mīlēt tevi vai nē.
– Viņai ir septiņi gadi. Kāds viņai lēmums?
Mēs ilgi klusējām. Gaitenī tikšķēja pulkstenis. Aiz loga lija lietus – pavasara lietus, smalks. Es skatījos uz savām saliktajām rokām uz galda un domāju: ko es tagad daru? Kāpēc sēžu un klausos? Kāpēc neceļos un nesaku “nē, un punkts”? Nevaru izskaidrot. Es toreiz arī biju salauzta, tikai savādāk. Izmocīta. Trīs mēneši gaidās, naudā, trauksmē – un te vēl šis. Manī bija kaut kas tāds, kas pateica: labi. Labi, es tikšu galā. Tikšu galā viena. Bez viņa.
Andris piecēlās un savāca mantas. Maz – vienā sporta somā. Viņš vienmēr prata aiziet viegli. Pie jostas viņam karājās piekariņš ar mazu dekoratīvu atslēdziņu – tas tur karājās, cik sevi atcerējos, no kaut kādas slēdzenes, no kā tieši – neviens vairs nezināja. Vienkārši ieradums, vienkārši lieta, kas bija pieaugusi. Es skatījos uz šo atslēdziņu un domāju: kur viņš bez tās. Tas bija dīvaini muļķīgi – domāt par piekariņu tādā brīdī.
– Apsoli, ka nezvanīsi viņai, – es teicu.
– Apsolu.
– Ja pazūdi – pazūdi pa īstam. Nevajag parādīties reizi gadā.
– Labi. – Viņš paņēma somu. Apstājās pie durvīm. – Es sūtīšu naudu. Nelielu. Tev nav pienākums to pieņemt.
Es pieņēmu. Katru reizi, kad atnāca – pieņēmu, jo nauda bija vajadzīga. Pēc tam es noliku dažus papīrus nakts skapītī pie gultas – un pie tiem vairs neatgriezos. Tur bija dokumenti – nav svarīgi, kādi. Iestūmu atvilktni un nevēru vaļā. Pagātne. Lai guļ tur, kur guļ. Piektajā dienā pēc zvana es pārzvanīju Andrim. Es nezināju, kāpēc tieši. Nē, zināju – es gribēju saprast, cik tas ir nopietni. Cik neizbēgami. Viņš atbildēja ātri.
– Kad? – es pajautāju. Bez ievadiem, viņš arī pats nemīlēja ievadus.
– Pēc mēneša. Divdesmit otrajā datumā.
– Tas ir nopietni?
– Nopietni. Bet ne kritiski, ja tagad. Ja vilks garumā – būs sliktāk.
Es izpūtu gaisu.
– Natālija, es nezvanu tāpēc, lai radītu tev problēmas. Es saprotu, ka tas ir neērti. Es saprotu, ka tu viņai pateiksi – un viņa kļūs dusmīga, arī uz tevi. Es to saprotu.
– Tad kāpēc?
Viņš paklusēja.
– Man bija trīsdesmit seši, un man šķita, ka es rīkojos pareizi. Ka pasargāšu viņu no liekām problēmām. Bet tagad viņai ir septiņpadsmit, un viņa domā, ka tēvs viņu ir atstājis. Ka izvēlējies citu dzīvi. Es nevaru.
Ilga pauze.
– Ja tu nepateiksi – es uzrakstīšu viņai pats. Es negribu to darīt caur tevi. Bet es uzrakstīšu.
– Tu saproti, ka pēc tam viņa dusmosies? Uz mums abiem?
– Jā.
– Un tas ir normāli – tavuprāt?
– Tas ir godīgi, – viņš teica. – Natālija, viņai ir tiesības to darīt. Viņai ir tiesības zināt.
Es skatījos logā. Laterna zem loga mirgoja – ik pēc dažām sekundēm, bez ritma, vienkārši mirgoja.
– Dod man laiku.
– Cik?
– Nedēļu.
Es sapratu, ka atlieku. Katru dienu staigāju pa dzīvokli un izvēlējos “ērtu brīdi” – kura, protams, nebija. Tā bija vienkārši gļēvulība. Parasta, neizpušķota gļēvulība. Septītajā dienā, piektdienas vakarā, es pieklauvēju pie viņas durvīm.
– Nāc, – Katrīna teica.
Viņa sēdēja pie galda. Fizikas mācību grāmata, burtnīca, pildspalva rokā. Puspagriezienā pret mani. Es iegāju un pievēru durvis.
– Drīkst?
– Tu jau ienāci.
Es nemeklēju vārdus. Vienkārši sāku.
– Katrīna, man tev kaut kas jāsaka par tēti.
Viņa nepakustējās. Pildspalva palika pirkstos, burtnīca atvērta.
– Es klausos.
– Viņš neaizgāja pie citas sievietes, – es teicu. – Es tev sameloju. Toreiz, divtūkstoš sešpadsmitajā gadā. Viņš bija atklājis kaut ko nelāgu. Naudas nebija, rūpnīca aizvērās. Viņš pats palūdza man pateikt, ka aizgājis pie citas. Domāja, ka tā tev būs vieglāk to pieņemt. Domāja, ka patiesība ir sliktāka. Un es piekritu, jo man arī tā šķita. Viņš dzīvo Valmierā. Zvanīja man pagājušajā nedēļā. Viņš gribēja, lai tu zini patiesību pirms viņš…
Es apklusu. Katrīna sēdēja nekustīgi. Es redzēju, kā paceļas un nolaižas viņas plecs – elpo. Skatījās logā, uz kādu punktu aiz stikla.
– Tātad viņš mūs nepameta, – viņa beidzot pateica. Tas nebija jautājums.
– Nē.
– Viņš jautāja par mani?
– Jā. Viņš jautāja. Tā biju es, kas pateica “nē”.
Klusums ievilkās. Katrīna nolika pildspalvu uz galda. Piecēlās. Es gaidīju – jebkādus vārdus, jebkādus, lai tikai būtu vārdi. Bet viņa nenāca pie manis. Viņa pagāja man garām pie sava nakts skapīša pie gultas – ne pie mana, pie sava – un izvilka apakšējo atvilktni. Izņēma mapi. Parasta papīra mape, pelēka. Es tādas nebiju pirkusi – tātad tā bija atnākusi kādā no aploksnēm, kas dažreiz pienāca bez atpakaļadreses.
– Es to atradu pirms trim gadiem, – Katrīna teica vienmērīgi. – Tavā nakts skapītī. Tu meklēji pasi un neaizvēri atvilktni. Es gāju garām, ieraudzīju maliņu.
Viņa nolika mapi uz galda starp mums.
– Tur ir viņa vēstules. Man. Katru gadu.
Es skatījos uz mapi.
– Tu zināji, – es teicu. Tas izskanēja muļķīgi. Protams, zināja. Bet neko citu es neatradu. Un klusēji.
– Domāju, ka tu pati atnāksi, – Katrīna teica. – Tu taču zini, ka es atradu mapi. Sapratīsi kādreiz un pateiksi. Trīs gadus gaidīju.
Viņa paņēma mācību grāmatu padusē un izgāja no istabas. Es paliku viena. Uz galda gulēja mape. Aiz sienas bija dzirdami soļi – Katrīna aizgāja uz vannas istabu, aizvērās. Pēc tam – klusums. Es nezināju, cik ilgi tā nosēdēju. Kādā brīdī piecēlos, izgāju virtuvē. Neieslēdzu gaismu. Vienkārši stāvēju pie loga un skatījos uz mirgojošo laternu pagalmā. Iekšā bija kaut kas līdzīgs tam klusumam, kas iestājas pēc stipra trokšņa – sīkoņa, ko pieņem par mieru, bet patiesībā tā ir vienkārši tukšums.
Trīs gadus viņa gaidīja, kamēr es atnākšu pati. Es neatnācu. Bet es visu šo laiku sargāju viņu. Patiesībā sargāju sevi – no sarunas, kuru vajadzēja sākt vēl toreiz, divtūkstoš sešpadsmitajā gadā. No rīta Katrīna iznāca virtuvē klusējot. Ielēja sev kafiju, paņēma telefonu.
– Man vajag viņa numuru, – viņa teica.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
