Svešais siltums. Oktobra vējš šogad bija īpaši bargs. Tas līda zem Guntas vecā mēteļa, koda nosalušajos pirkstos un purināja polietilēna maisiņa malu, kurā skanēja emaljēta bļoda
— Viktor, varbūt nevajag? — viņa desmito reizi jautāja, apstājoties pie augstā, kaltā nožogojuma elitārajā dzīvojamā kompleksā “Ziemeļu krasts”. — Neērti tomēr. Cilvēki laikam atpūšas, svētdiena…
Viktors, brašs sirmgalvis ar stingru stāju, sarauca pieri. Viņš ērtāk pārtvēra somu ar dvieļiem un maiņas veļu.
— Gunta, atstāt paniku! Dēls viņš mums ir vai kas? Trešo nedēļu karstā ūdens nav. Bojājums siltumtrasē, sakot. Cik var tējkannā ūdeni sildīt? Man mugura nav valsts īpašums, un tu pati vakar gandrīz aplējies ar to tējkannu. Andris pats teica: “Vajadzēs — nāciet.” Reku, vajag.
Viņš apņēmīgi nospieda zvana pogu. Kamera ar aukstu, zilu aci blenza uz gados veco pāri. Gunta neviļus piekārtoja no lakata izslīdējušu sirmu matu šķipsnu. Viņai šķita, ka viņa dodas nevis pie paša dēla, bet gan pieņemšanā pie ministra. Šajā mājā viss bija svešs: marmora grīda, kāpņu telpā sargs, kurš nicīgi noskatījās uz viņu bļodu, klusais lifts, kura spoguļos atspīdēja viņu nogurums un trūcīgums. Gunta paskatījās uz saviem zābakiem — izturīgiem, bet pirktiem pirms pieciem gadiem tirgū —, un mēģināja noberzt dubļu traipu pret bikšu staru.
— Neņemies, — Viktors klusi noteica, spiežot desmitā stāva pogu. — Mēs ejam kā uz mājām. Uzskati, ka pie sevis.
Gunta klusēja. Viņa atcerējās, kuru nauda ielikta šī dzīvokļa pamatos. Atcerējās pārdoto trīs istabu dzīvokli centrā, pārvākšanos uz “hruščovku” nomalē, lai Andriņam pietiktu pirmajai iemaksai un labam remontam. “Jaunajiem vajag telpu,” toreiz teica Marta, vedekla. Un Gunta ar Viktoru piekrita. Telpu jaunajiem iedeva, bet viņu pašu pasaule sarāvās līdz trīsdesmit kvadrātmetriem ar tekošām caurulēm.
Durvis neatvēra uzreiz. Sākumā aiz tām bija dzirdami smiekli, glāžu šķinda, klusa mūzika. Tad viss apklusa, noklabēja slēdzene, un uz sliekšņa parādījās Andris. Viņš bija sniegbaltā kreklā, ar glāzi rokā. Mazliet apvēlies, uzposts, smaržojošs pēc dārgām smaržām. Ieraudzījis vecākus, viņš sastinga. Smaids lēnām pazuda no viņa sejas, nomainoties pret izteiksmi, no kuras Gunta baidījās visvairāk — aizkaitinājuma un kauna maisījumu. Dēla skatiens pārslīdēja tēva stāvam, salīkušajai mātei un apstājās pie bļodas ar zilo maliņu, ko Gunta spieda pie sevis.
— Mamm? Pap? Ko jūs tā bez brīdinājuma? — Andra balss skanēja sausi.
— Sveiks, dēls, — Viktors centās runāt braši. — Redz, bēda mums. Namu pārvalde atkal termiņus pārcēlusi, karstā ūdens nav nemaz. Māte nosalusi, nomazgāties kā cilvēkiem nesanāk. Izlēmām pie jums… Pie savējiem vismaz varam atbraukt cilvēcīgi nomazgāties.
Iestājās pauze. Gara, lipīga. No dzīvokļa dziļuma atskanēja skanīga sievietes balss: “Andri, kas tur ir? Suši piegāde?” Andris neatskatījās. Viņš skatījās uz bļodu. Viņa uzacis uzlēca uz augšu, bet lūpas saviebās ļaunā smīnā.
— Jūs ko, pie mums tagad mazgāties staigāsiet?
Šī frāze dzēla stiprāk par oktobra vēju. Gunta juta, kā kaklā sakāpj kamols. Viņa atkāpās soli atpakaļ, gatava griezties un bēgt lejā pa kāpnēm.
— Andri! — uzrūca Viktors, un viņa balsī parādījās komandiera notis. — Ko tu runā?
Dēls sašķobījās un mīņājās no kājas uz kāju.
— Pap, nu jūs arī saprotiet. Mums ir viesi. Marta kolēģus uzaicināja. A šeit jūs… ar bļodām. Tas kaut kā… nav laikā. Vai tiešām nevarēja paciesties vai piezvanīt? Es jums boileri apmaksātu. Vēlāk.
Priekšnamā izpeldēja Marta. Piegulošā melnā kleitā, viņa izskatījās kā no žurnāla vāka. Ieraudzījusi sirmgalvjus, viņa uz sekundi sastinga, bet uzreiz uzvilka ledaini aukstu dežūrsmaidu.
— Ak, Gunta, Viktor… Kādiem vējiem? Bet mēs te manu paaugstinājumu atzīmējam.
— Mazgāties viņi atnāca, — norūca Andris, joprojām bloķējot ieeju. — Ūdens siltā viņiem neesot.
Martas acis iepletās. Viņas skatiens aizšāvās uz viesistabu, tad atgriezās pie vīratēva.
— Ak… Nu, protams, nāciet iekšā, ja jau atnācāt. Tikai… darām to ātri, labi? Un, lūdzu, neejiet viesistabā tādā izskatā. Vannasistaba uzreiz pa labi. Es iedošu dvieļus, savējos nolieciet nost, tie… smaržo pēc mitruma.
Gunta gribēja teikt, ka viņu dvieļi ir tīri, bet mēle neklausīja. Viktors nosarka, viņa žokļi nospriegojās, bet viņš paskatījās uz sievu un norija apvainojumu. Viņai vajadzēja sasildīties.
— Mēs ātri, — viņš dobji noteica. — Tikai dušā ieiesim un iesim prom.
Viņi iespraucās priekšnamā. Andris aizvēra durvis, nošķirot viņus no ārpasaules, taču iekšā izrādījās aukstāk nekā uz ielas. Vannas istaba dēla dzīvoklī bija viņu virtuves izmērā. Mirdzošas flīzes, džakuzi, apzeltīti krāni. Gunta nolika bļodu uz grīdas, apsēdās uz vannas malas un aizsedza seju ar rokām.
— Viktor, kāpēc mēs atnācām? Labāk es būtu aukstā ūdenī mazgājusies.
— Klusu, Gunta, klusu, — Viktors atgrieza ūdeni, lai troksnis noslāpētu sarunu. Viņš smagi apsēdās blakus, aplika roku ap viņas pleciem. — Nomazgāsimies, sasildīsimies un iesim prom. Vairs ne kāju te nespersim. Zvēru.
Viņš sāka palīdzēt viņai atpogāt pogas džemperim, kā to bija darījis pēdējos piecdesmit gadus. Ar maigumu un rūpēm. Taču svētku atmosfēra aiz sienas spieda uz ausīm. Mūzika kļuva skaļāka, bija dzirdami smiekli. Pēkšņi mūzika apklusa, laikam pārslēdza dziesmu. Un iestājušos klusumā Martas balss atskanēja skaidri, it kā viņa stāvētu tieši pie durvīm.
— …Nē, nē, neuztraucieties, tas nav uz ilgu. Vīra vecāki. Vecuma dīvainības, saprotiet. Taupa ūdeni, staigā pa radiem. Šausmas, protams. Bet mēs ar Andri jau atrisinājām šo jautājumu.
— Nopietni? — jautāja sveša vīrieša balss. — Dzīvokli viņiem nopirksiet?
— Ko tu stāsti! — Marta iesmējās. — Kam viņiem dzīvokli? Viņi pat šim nespēj izsekot līdzi. Mēs atradām lielisku pansiju Pierīgā Gaiss, daba, aprūpe. Bet viņu “hruščovku” pārdosim, nauda tieši noderēs pirmā gada apmaksai. Andris rīt vedīs dokumentus noformēt. Viņi pagaidām nezina, būs pārsteigums.
Vannas istabā iestājās klusums. Ūdens šalkoņa no krāna tagad šķita kā dārdi. Viktors sastinga. Viņa rokas, kas atpogāja krekla apkakli, apstājās.
— Kur mūs grasās aizvest? — Gunta tikai ar lūpām izrunāja. — Viktor, tas taču ir… veco ļaužu…?
Viktors aizgrieza ūdeni. Aiz durvīm atkal sāka skanēt mūzika, bet vārdi jau bija pateikti. Tie karājās mitrajā gaisā, smagi kā spriedums.
— “Klusā osta”, — Viktors atkārtoja, un viņa seja kļuva baisa. — Pārsteigums, tātad…
Viņš strauji piecēlās, nosviežot dvieli uz grīdas. Viņa acīs iedegās tā pati uguns, kā kādreiz.
— Ģērbies, Gunta, — viņš pavēlēja ledainā tonī. — Mazgāties mēs šeit nemazgāsimies.
— Viktor, ko tu esi iecerējis? Nevajag neko viņam teikt, es tevi lūdzu!
— Karjera? — Viktors pasmīnēja. — Es savu dzīvi neesmu ziedojis tam, lai vecumdienās nespēku mājā pavadītu, kamēr mans dēls uz maniem nopenliem danco. Taisies. Mēs ejam prom. Bet pirms tam es kaut ko pateikšu šim… dzīves saimniekam.
Viņš satvēra savu bļodu un spēra soli pretī durvīm. Viktors atrāva vannas istabas durvis. Priekšnama galā stāvēja Andris ar uzkodu paplāti. Viņš ieraudzīja tēvu, kurš iznāca pilnīgi apģērbies un ar pārvērstu seju.
— Pap? Jūs ko, jau viss? — Andris brīnījās.
Viktors klusējot devās virsū dēlam. Viesistabā apklusa sarunas. Viesi stiepa kaklus.
— Mēs nevis mazgāties šeit atnācām, dēls, — Viktors skaļi pateica. — Mēs atnācām apskatīties, ko esam izaudzinājuši.
— Pap, ko tu? — Andris nervozi paskatījās uz viesiem.
— Nē, Andri. Tas mēs ar māti esam “par daudz”. Tavā shēmā ar to iestādi, — Viktors piegāja cieši klāt. — Tātad, “Klusā osta”? Dzīvokli pārdot? Pārsteigums?
Andra seja mirklī kļuva pelēka. Paplāte viņa rokās nodrebēja.
— No kurienes jūs… Pap, tas nav tā, kā tu domā…
— Klusēt! — Viktors uzbrēca tā, ka lustra nošķindēja.
Tajā brīdī Gunta, pelēka kā ēna, iznāca un klusi teica: “Viktor, iesim. Lūdzu. Man šeit nav ko darīt.”
Bet Viktors nepakustējās. Viņš skatījās dēlam acīs un redzēja tur tikai bailes par reputāciju.
— Mēs iesim prom, — tēvs teica draudīgā čukstā. — Bet atceries, Andri. Karsto ūdeni pieslēgs. Bet sirdsapziņu… ja tā ir atslēgta, tad tas ir uz visiem laikiem.
Viņš pagriezās, lai dotos prom, bet pēkšņi… Bļoda ar troksni nokrita uz grīdas.
— Viktor! — iesaucās Gunta.
Zilās bākuguņu atblāzmas dejoja uz dārgā apmetuma. Tagad bļoda mētājās apgāzta uz grīdas. Viesi lavījās uz izeju, gaitā saucot taksometrus. Marta mētājās starp viesiem un brigādi: “Uzmanīgāk, lūdzu! Neaizskariet konsoli, tā ir no Itālijas!” Speciālists lēnām pagrieza galvu: “Cilvēkam te galīgi nav labi, dāmiņ. Lūdziet, nevis par vāzi trīciet.”
Andris stāvēja pie sienas, balts kā krīts: “Es… es braukšu pakaļ. Mamm, tu sēdies ar viņu.” Gunta piecēlās un paskatījās uz dēlu kā uz svešu vīrieti: “Nevajag. Paliec. Tev ir viesi. Tev ir… pārsteigums.” Viņa pagriezās un gāja pakaļ nestuvēm. Durvīs viņa uzkāpa uz zilā dvieļa malas, pacēla to un iekāpa liftā.
Nodaļā Gunta sēdēja jau trīs stundas. Viņa pārcilāja atmiņā savu dzīvi. Kā viņi taupīja uz gaļu dēla datoram. Kā Viktors strādāja naktīs. “Galvenais, lai dēls būtu laimīgs.” Laimīgs — šis vārds tagad šķita kā izsmiekls. Gaitenī ieskrēja Andris un Marta.
— Mamm! Nu, kas ir? — Andris metās pie viņas.
— Pagaidām ir te, — īsi atbildēja. — Pagaidām.
Marta velkot no somiņas ārā ūdeni: “Mēs sarunājām maksas apartamentus. Andris visu apmaksās. Padzerieties, Gunta.” Gunta nepaņēma pudeli: “Apmaksās? Ar naudu no mūsu dzīvokļa pārdošanas?”
Andris nervozi aiztiekot pogu uz jakas: “Mamm, nu kāpēc jūs tā? Mēs gribējām kā labāk. Tur ir speciālisti blakus katru mirkli. Jūs taču vairs netiekat galā!”
— Netiekam galā, tātad? — Guntas balss bija stingra.
— Protams! — piebalsoja Marta. — Jūs ejat mazgāties ar bļodām! Mēs gribam cienīgas vecumdienas. Pārdosim dzīvokli, apmaksāsim dzīvošanu tur. Tas ir loģiski.
Tajā brīdī iznāca ķirurgs: “Stāvoklis smags, bet stabils. Vajadzīgs miers. Jebkurš uztraukums var būt liktenīgais. Kurš ies pie viņa?”
— Es, — Andris paspēra soli.
— Nē, — Guntas balss noskanēja tieši. Viņa nostājās starp dēlu un durvīm. — Tu pie viņa neiesi. Tu zaudēji šīs tiesības, kad nolēmi mūs nodot tai mājā. Ej prom.
— Gunta, šis ir netaisnīgi. — Marta teica. — Andris maksā par visu!
— Ejiet prom! — atbildēja Gunta. — Ja Viktors tevi ieraudzīs…
Speciālists pamāja Guntai: “Nāciet. Tikai jūs.” Viņa iegāja. Viktors gulēja. Viņa plakstiņi nodrebēja. Viņš mēģināja ko teik.
— Dokumenti… — viņš aizsmakušā balsī izdvesa. — Žaketē… iekškabatā… neatdod…
Gunta noskūpstīja vīru un iznāca ārā. Andra un Martas vairs nebija. Viņa paņēma vīra lietas un iekškabatā atrada biezu aploksni. Iekšā bija bankas izraksts. Viktora kontā stāvēja summa, kas bija vienāda ar viņu dzīvokļa vērtību.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
Tevi noteikti interesēs
- Saules netrūkst: Šeit ir tikpat silts kā Ēģiptē, bet izmaksas uz pusi mazākas
- Volodina nosauc četras horoskopa zīmes, kurām 25. martā izdosies piesaistīt īpašu veiksmi
- Mans dēls Juris (36)atveda meiteni uz mūsu Daugavpils dzīvokli; pēc nedēļas zaudēju pacietību un lūdzu viņai pārcelties
- 25.marts katram īr īpašs laiks: kāpēc ”Kāpostu Māras dienā” latvieši baidījās iet mežā
- Neatdod savu laimi: ko nevajadzētu darīt 24. un 25. martā un kā paredzēt nākotni pēc putna kliedziena
- Bijušais vīrs piezvanīja 10 gadus vēlāk un lūdza vienu lietu: “Pastāsti meitai patiesību, es vairs tā nevaru.”









