Šķistu, ka līdz pensijai vēl tālu. Taču ir parādījušies tādi ieradumi, it kā es jau būtu pensijā. Esmu iemācījusies staigāt pa ceļa malu, kad ir slidens, taupu ūdeni, gaismu, lāpu zeķes, mēru cīsiņus, kurnu par niekiem un tamlīdzīgi
Vai tiešām pensija jau klauvē pie durvīm? Šķistu, ka līdz oficiālajam pensionēšanās vecumam vēl ir krietns kalns, ko rāpties, tomēr pēdējā laikā pie sevis novēroju dīvainas pārvērtības. Manā ikdienā ir iezagušies ieradumi, kas vairāk piestāvētu sirmgalvei ar gadu desmitu pieredzi, nevis sievietei spēka gados. Esmu iemācījusies piesardzīgi tipināt pa pašu ceļa maliņu, tiklīdz parādās pirmā vīle ledus, esmu kļuvusi par īstu resursu taupīšanas lielmeistari un pat pieķērusi sevi mērām cīsiņus ar ac mēru.
Nesenais gājiens uz “Rimi” man bija kā auksta duša. Pie ieejas sagaidīja milzu plakāti ar “izdevīgiem” piedāvājumiem, taču, ieejot zālē, realitāte izrādījās skaudra. Pēc Jaunā gada svētku dūmakas izklīšanas veikala plaukti šķiet kļuvuši par luksusa preču izstādi. “Pārsteigta” ir pārāk maigs vārds – es biju mēma. Cenas ir uzlekušas tik pamanāmi, ka pat kalkulatoru nevajag. Tas pats ierastais 200 gramu siera gabals, kas vēl nesen maksāja 2,99 €, tagad lepni gozējas ar 3,50 € cenu zīmi.
Katrs sīkums kļuvis par 20 līdz 50 centiem dārgāks. Secinājums ir skarbs: vai nu jāiemācās izdzīvot ar ienākumiem, kas spītīgi stāv uz vietas, vai arī drudžaini jāmeklē jauni peļņas avoti. Un, ticiet man, es jau esmu šajos meklējumos. Šeit būs mani pieci “pensionāru ieradumi”, kas lēnām pārņem manu dzīvi:
1. Māksla kurnēt par visu un visiem
Kurnēšana ir kļuvusi par manu jauno hobiju. Trigeris var būt jebkas: šķībi nolikta kurpe, ziņas televizorā vai nepareizs mākoņu izvietojums. Bet ko gan citu darīt? Lai dotos tālākos ceļojumos un baudītu saulainas vecumdienas kā vācu tūristi, maciņš ir par plānu, un arī veselība sāk raidīt pirmos brīdinājuma signālus – savos 48 gados esmu tikusi jau pie trim “problēmkaitēm”, kas liek par sevi manīt ik uz soļa.
Visbiežāk mana žēlošanās skar pārtikas cenas. Ieiet veikalā un vienkārši nopirkt to, ko sirds kāro, vairs nav tik vienkārši. Gribas labu sieru, garneles vai varbūt pa kādam ikru graudiņam svētkos, bet roka pati sniedzas pēc lētākās alternatīvas. Es netieku līdzi tam neprātīgajam tempam, kādā viss kļūst dārgāks. Aprēķini rāda, ka šogad divu cilvēku barošanai nāksies atvēlēt vismaz 350–400 eiro mēnesī, un tas ir, ja neskaita komunālos maksājumus, kas pagājušajā mēnesī vien “apēda” 250 eiro.
2. “Līdz pēdējam diegam” filozofija
Ja kaut kas saplīst, es vairs neskatos uz veikala pusi. Rokā tiek ņemta adata un diegs. Taču reizēm, kad slinkums vai laika trūkums ņem virsroku, esmu izstrādājusi pavisam inovatīvu metodi – zeķu lāpīšanu ar papīra līmlenti. Varbūt izklausās traki, bet pa mājām staigāt derēs!
Es nēsāju lietas līdz pēdējam elpas vilcienam. Zeķes, cimdi, dūraiņi – viss tiek valkāts, kamēr audums sāk zust dabā. Tā kā strādāju no mājām, man nav neviena, kura dēļ būtu jādzenas pakaļ pēdējām modes tendencēm. Ja jauns zeķu pāris maksā pusotru eiro, es labāk to naudu pietaupu kādam lietderīgākam pirkumam vai nolieku “melnajai dienai”, kas, šķiet, vairs nav aiz kalniem.
3. Gaismas medniece un ūdens dīdītāja
Mūsu mājās tagad valda stingrs energoefektivitātes režīms. Esmu kļuvusi par ēnu, kas seko vīram Jurim. Tiklīdz viņš iziet no telpas, es tūlīt pat “klikšķ” – un gaisma nodziest. Dažreiz pat gadās kuriozi: izslēdzu gaismu vannasistabā, un no tumsas atskan Jura sašutuma pilnais sauciens: “Kāpēc tu atkal to izdarīji? Es te sēžu un domas domāju!”
Ar ūdeni ir līdzīgi. Esmu ieviesusi jaunu mazgāšanās tehniku: saslapinos, izslēdzu ūdeni, tad kārtīgi saziepēju švammi un tikai tad ieslēdzu ūdeni atpakaļ, lai noskalotos. Pat traukus mazgāju zem tik tievas strūkliņas, ka tā drīzāk atgādina piltuvi, nevis krāna ūdeni. Nezinu, vai tas nāk no zemapziņas bailēm par rēķiniem vai vienkārši no jauna, taupīga dzīvesveida.
4. Sazvērestību teorijas un pārtikas mistērijas
Visur sāk rādīties brīnumu lietas. Vai jūs esat pamanījuši, ka cīsiņi vāroties mistiskā kārtā saraujas par pāris centimetriem? Kur tie pazūd? Un ja mēģināsiet apcept vārīto desu, pastāv liela iespēja, ka tā vienkārši izšķīdīs pannā kā dīvaina putra. Rodas pamatots jautājums – no kā tie produkti tiek gatavoti? Uz etiķetes var rakstīt pasakas, bet realitāte uz pannas nelauž.
Esmu sākusi pētīt sastāvus un šausmināties. Saulespuķu eļļā man jau rēgojas benzīna piegarša, īstu sviestu atrast ir kā meklēt adatu siena kaudzē, bet krabju nūjiņas un pat zobu pasta ir pilna ar titāna dioksīdu. Pat sniega tīrīšana pie mājas šķiet kā liela krāpšana – traktorists atbrauc, pastumda kupenas no vienas vietas uz otru, pusi atstāj nenotīrītu un lepni aizbrauc.
5. Jaunatnes skološana
Un, protams, klasika: “Mūsu laikos tā nebija!” Esmu pieķērusi sevi pamācām jauno paaudzi, lai gan saprotu, ka tam lielas jēgas nav. Mani patiesi pārsteidz mūsdienu jauniešu brīvā laika pavadīšanas veids. Viņu lielākā izklaide ir stundām ilgi klīst pa “Akropoli” vai no vakara līdz rīta gaismai skatīties seriālus, neizlaižot no rokām telefonus, kas šķiet kā pieauguši pie viņu plaukstām.
Vai arī jūs savā ikdienā esat pamanījuši šādas “pensionāra pazīmes”? Vai varbūt tas ir vienkārši mūsdienu izdzīvošanas instinkts, kas liek mums kļūt mazliet dīvainiem, mazliet taupīgiem un krietni vien piesardzīgākiem?
Kā tev šķiet, vai šis stāstījums palīdzēja labāk izcelt tavas izjūtas?
