— Olit, nu mēs sestdien būsim klāt, pirtiņu iekurināsiet?
Vīramāte Ausma pat neuzdeva jautājumu. Viņa vienkārši konstatēja faktu. Viņas balss skanēja tik pašsaprotami, it kā tā nebūtu lūgums pēc atpūtas, bet gan darba uzdevums, kas man un Ritvaram nekavējoties jāizpilda.
Man tajā brīdī radās sajūta, ka šī pirts, kurā esam ieguldījuši katru brīvo kapeiku un sviedru lādi, pieder viņai, nevis mums. It kā mēs pēdējos gadus būtu rāvušies melnās miesās nevis savai vecumdienu atpūtai, bet gan visai plašajai radu saimei, kam pēkšņi savajadzējies “atpūtu pie dabas”.
Es stāvēju pie virtuves galda un klausījos šo sarunu pa skaļruni. Ritvars, mans vīrs, kurš ikdienā strādā par mehāniķi vietējā servisā, turēja telefonu rokās, grieza speķi un tikai lēni māja ar galvu, lai gan māte viņu neredzēja. “Jā, māt, protams, būs jau labi,” viņš dobji noteica. Es tajā brīdī paklusēju. Atkal.
Tā bija kārtējā reize, kad es izvēlējos vienkārši paklusēt un paturēt savas izjūtas pie sevis, lai tikai neizraisītu lieku saspīlējumu vai asāku vārdu pārmaiņu, lai gan iekšēji jutu, kā sakrātais rūgtums un neizpratne par šādu nevērīgu attieksmi pret mūsu laiku kļūst arvien grūtāk ignorējami.
Divi gadi darba un Kuldīgas miers
Mēs šo pirti būvējām ilgi un pamatīgi. Sākām vēl tālajā divdesmit ceturtā gada pavasarī, kad beidzot bijām sakrājuši pirmo iemaksu materiāliem. Ritvars pats savām rokām lēja pamatus pēc garām darba stundām servisā, bet es, Olita, būdama skolotāja ar gadu desmitu pieredzi, palīdzēju, cik spēju – pat ķieģeļus nesāju un dēļus krāsoju.
Mēs nevienam nelūdzām ne centa palīdzības. Nolīgām vecu, pieredzējušu meistaru no kaimiņu pagasta, lai uzmūrē kārtīgu krāsni, un par to vien samaksājām krietnu naudu – pāri par septiņiem simtiem eiro tikai par darbu.
Pirkām kvalitatīvus apdares dēļus, dārgu siltinājumu, lāvas no bezzaru liepas, kas nesvilst, un nerūsējošā tērauda skursteni, kas kalpos mūžam. Tā bija milzīga summa mūsu budžetam. Un lūk, janvārī viss bija gatavs.
Es atceros to pirmo vakaru janvāra salā, kad mēs abi beidzot iegājām savā pirtiņā. Sēdējām uz lieveņa, tvaiks nāca no durvīm, un Kuldīgas klusumā mēs jutāmies kā uzvarētāji. Beidzot kaut kas savs, īsts un nopelnīts. Bet tas miers bija īss kā ziemas diena.
Jau februārī bez jebkāda brīdinājuma pie vārtiem pieripoja Ausmas mašīna. Viņa nebija viena – līdzi bija atvesta draudzene Skaidrīte. “Mēs tikai uz neilgu brīdi, meitenes gribēja noskaloties,” vīramāte teica, jau velkot nost zābakus mūsu priekšnamā.
“Iedod, Olit, kādus tīrus dvieļus un parādi, kur jums te kas slēdzas.” Es noriju kamolu kaklā, izvilku no skapja labākos dvieļus un gāju kurināt. Pagāja trīs stundas, kamēr masīvā mūra krāsns sasila. Viņas pērās krietnu laiku, iznāca ārā sārtas un apmierinātas.
“Mēs taču esam ģimene”
Draudzene Skaidrīte paslavēja, cik laba pirts sanākusi, bet Ausma piebilda frāzi, no kuras man iekšā viss sastinga: “Pareizi darījāt, ka būvējāt lielāku, lai visai ģimenei pietiek vietas. Mēs taču esam savējie, jātur kopā.” Es paskatījos uz Ritvaru, bet viņš, kā parasti, novērsās un sāka pētīt kaut ko savā telefonā.
Kad viņas beidzot aizbrauca, es pavadīju vairāk nekā stundu, tīrot telpas: slapjas slotu lapas bija pieķepušas pie griestiem, uz lāvas ziepju nosēdumi, bet notece bija pilna ar smiltīm.
Tajā vakarā es paņēmu parastu rūtiņu burtnīcu, ko parasti izmantoju skolas pierakstiem, un veicu pirmo ierakstu. “15. februāris. Malka – apmēram 0,4 kubi. Ūdens, elektrība, uzkopšanas līdzekļi. Kopā mans laiks – 1 stunda.”
Es pati īsti nesapratu, kāpēc to daru, bet sirds teica, ka šī nebūs pēdējā reize. Un man bija taisnība. Jau martā pieteicās Ritvara brālis Juris ar sievu un vēl kaut kādu paziņu, kuru es savā mūžā redzēju pirmo reizi.
— Brāl, kurini augšā, mēs te nedaudz pasēdēsim! — Juris ielēca pagalmā pat nepajautājot, vai mums vispār ir laiks. Ritvars paskatījās uz mani ar tādu lūdzošu skatienu. Es tajā dienā biju plānojusi beidzot izlabot visas skolēnu burtnīcas un nedaudz atpūsties pēc smagas darba nedēļas.
“Olit, nu varbūt tomēr iekurināsim? Viņi jau tikai uz brīdi,” Ritvars klusi čukstēja. Es atkal padevos. Tajā vakarā viņi izēda visu manu soļanku, ko biju vārījusi divām dienām, un pirtī sēdēja līdz pusnaktij.
Saplēstā lāva un salūzusī pacietība
Nākamajā rītā, kad iegāju pirtī, tur valdīja pilnīgs posts. Priekštelpā uz koka grīdas bija izliets alus, kas jau bija paspējis iesūkties dēļos un smirdēja pēc skābuma. Bet trakākais bija pērtuvē – mūsu dārgā liepas lāva bija pārlūzusi vienā pusē.
Tur laikam bija sasēdušies visi trīs pieaugušie vīrieši uzreiz, katrs pa simt kilogramiem. Mēs speciāli bijām braukuši uz speciālo kokzāģētavu pēc izturīgiem dēļiem, bet neviens dēlis neizturēs tādu spiedienu, ja uz tā lēkā.
Kad es par to pateicu Jurim, viņš tikai atmeta ar roku. “Ai, Ritvar, tev tie dēļi laikam brāķēti pagadījušies. Vajadzēja no ozola likt, tas turētu!” viņš smējās, pat nemēģinot atvainoties vai piedāvāt palīdzību remontam.
Es jutu, kā dūres sažņaudzas tik stipri, ka nagi ieurbās plaukstās. Tonakt es burtnīcā ierakstīju: “Lāvas remonts – 65 eiro materiālos un divi vakari Ritvara laika.” Mans vīrs to lāvu laboja klusēdams, bet es redzēju, ka arī viņam sāk apnikt šī bezmaksas apkalpošana.
Viss sasniedza kulmināciju pēc nedēļas, kad Ausma atkal zvanīja: “Ritvar, sestdien Juris ar puišiem no servisa atbrauks, viņiem vajag atslābt.” Ar puišiem! Tas vairs nebija nekas par ģimeni, tas bija par svešiem cilvēkiem mūsu privātajā telpā.
Es to uzzināju tikai tad, kad atgriezos no tirgus un redzēju pie sētas svešu, noputējušu džipu. Pirtī nebija ko elpot – viņi bija ienesuši alu un žāvētas zivis tieši pērtuvē. Viens no svešajiem vīriešiem sēdēja uz lieveņa un meta izsmēķus tieši manās tikko uzdīgušajās tulpēs.
Iegājusi iekšā, es redzēju, ka koka apdare pie sienas ir brutāli aizķerta un noplēsta ar visu naglu. Tajā brīdī manī kaut kas galīgi pārlūza. Pārņēma tāds auksts un mierīgs niknums, kādu es nekad nebiju jutusi. Es iegāju pērtuvē un skaļi pateicu: “Viss. Visi ārā. Tūlīt pat.” Viņi skatījās uz mani kā uz jukušu skolotāju stundas laikā.
Juris mēģināja kaut ko jokot, bet es nosaucu visus viņu radītos zaudējumus, iztērēto malku un sabojāto omu.
Es viņus vienkārši izraidīju no pagalma un aizslēdzu pirti ar lielu piekaramo atslēgu.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kādu tieši zīmīti Olita pielika pie durvīm un kā uz to reaģēja vīramāte, kad atkal ieradās pēc “savējās” pirts
