Man ir sešdesmit astoņi gadi, un jāsaka, ka spēka un enerģijas vairs nav tik daudz kā jaunībā. Ikdienas gaita ir kļuvusi krietni lēnāka, un pat neliels nemiers uzreiz liek pašsajūtai mainīties, bet kāpšana uz trešo stāvu liek ik pa brīdim apstāties un atvilkt elpu.
Man pieder neliels divistabu dzīvoklis mūra mājā, kurā esmu pavadījusi lielu daļu mūža. Naktīs es bieži nevaru nemanāmi un mierīgi aiziet līdz virtuvei, lai iedzertu malku ūdens, jo šaurajā koridorā nemainīgi stāv viņa milzīgie četrdesmit piektā izmēra sporta apavi, un es katru reizi tumsā pār tiem nejauši paklūpu.
Mans dēls jau sen ir pieaudzis vīrietis. Garš, spēcīgs, ar platiem pleciem un koptu bārdu. No malas skatoties – pilnvērtīgs vīrietis, nopietns un stabils cilvēks. Viņam ir četrdesmit gadi, bet viņš joprojām dzīvo kopā ar mani, savu māti Birutu.
Un es, sēžot virtuvē un skatoties, kā pavasara saule iespīd manos pelargoniju podiņos, vienkārši nesaprotu, kā to visu mainīt.
Viņu sauc Aldis. Četrdesmit gadi. Bet man viņš sirdī joprojām ir tikai Aldiņš, jo tas otrs – pieaugušais Aldis – ir tāds kā svešs tēls, kurš dzīvotu atsevišķi, pats spētu laikus norēķināties par patērēto elektrību un bez liekas atgādināšanas pieteiktos vizītei pie zobu speciālista.
Mans Aldiņš turpretim ir vīrietis, kurš joprojām nevērīgi pārmet savus kreklus pār krēsla atzveltnēm un vēlā vakarā mēdz izēst pēdējo porciju soļankas tieši no katla, stāvot virtuves puskrēslā un klusībā cerot, ka kādu dienu viss viņa dzīvē sakārtosies pats no sevis.
“Dizainers” ar tukšām kabatām un lieliem sapņiem
Aldis ir spēka pilns un enerģisks vīrietis, kuram nebūt netrūkst varēšanas. Formāli viņš pat neskaitās bez darba, jo pats sevi lepni dēvē par neatkarīgu speciālistu jeb tā saukto frīlanceri. Viņš var caurām naktīm kaut ko aizrautīgi darīt pie datora ekrāna, skicējot mājaslapu paraugus vai veidojot dažādus krāsainus attēlus, bet es tajā visā pat nemēģinu iedziļināties, jo tas viss man šķiet pārāk tālu no īstās un praktiskās dzīves.
Reizēm nauda viņa makā tiešām mēdz parādīties, taču tas notiek kaut kā savādi un pavisam neregulāri – vienu mēnesi viņš varbūt nopelna pāris simtus eiro, bet nākamajos trīs iestājas pilnīgs sausums, un viņš atkal paļaujas tikai uz manu atbalstu.
Kad viņam ir nauda, viņš nekad nepiedāvā palīdzēt ar pārtikas pirkšanu vai komunālajiem rēķiniem, kas pēdējā laikā tikai aug. Tā vietā viņš pērk tehniku. Dārgas austiņas, mirdzošu klaviatūru, kas klab kā rakstāmmašīna, vai milzīgu spēļu krēslu, kas aizņem pusi istabas.
Viņa telpā – tajā, kas kādreiz bija mana saulainā guļamistaba – tagad atrodas šis krēsls, divi lieli monitori, vadu mudžekļi un krūzes ar sakaltušiem kafijas biezumiem.
Kad naudas nav – un tas ir gandrīz vienmēr –, viņš ēd manu zupu. Gatavotu no manis pirktiem produktiem par manu nelielo pensiju. Es zinu, ko daudzi tagad domā: “Pati vainīga. Izlutināja. Neiemācīja dzīves realitāti.”
Vai jūs tiešām domājat, ka es to pati nesaprotu? Saprotu. Katru dienu un katru nakti, kad guļu mazajā istabiņā – bijušajā bērnistabā – uz neērta dīvāna, jo savu lielo guļamistabu atdevu viņam, es domāju: pati vainīga.
Kā es dzīvoju viņa vietā
Viņa tēvs mūs pameta, kad Aldim bija tikai četri gadi. Vienkārši aizgāja pie citas sievietes, jaunākas un bez saistībām. Alimentus viņš maksāja tikai pirmo gadu, pēc tam pārtrauca un vispār izgaisa no mūsu dzīves.
Es paliku pilnīgi viena ar mazu bērnu uz rokām, īrētu istabiņu un nelielo skolotājas algu, kas knapi sedza pašas nepieciešamākās vajadzības. Mana mamma sākumā palīdzēja, cik vien viņas spēkos bija, bet pēc kāda laika viņas labsajūta sāka strauji pasliktināties un spēki izsīka, tāpēc man nemanot nācās uzņemties rūpes ne tikai par dēlu, bet arī pilnībā aprūpēt viņu pašu.
Aldis auga kā neparasti rāms un mierīgs zēns, kurš nekad neradīja nekādas nepatikšanas un neiesaistījās puišeļu nedarbos, taču arī starp lielākajiem teicamniekiem viņa vārds neizskanēja. Viņš bija kluss, allaž centās izvairīties no jebkādiem strīdiem un labprātāk pavadīja laiku vientulībā, lasot grāmatas vai stundām ilgi sēžot pie sava pirmā lietotā datora ekrāna, jo draugu viņam gandrīz nemaz nebija.
Es tajā laikā rāvos burtiski divos darbos, lai tikai mums abiem pietiktu pašām nepieciešamākajām lietām – pa dienu vadīju stundas skolā, bet vakaros vēl gāju piepelnīties, uzkopjot telpas vietējā kultūras namā.
Tas viss tika darīts tikai ar vienu mērķi: lai dēlam nekā netrūktu, lai viņam kājās būtu jauni apavi un mugurā silta ziemas jaka, lai viņš varētu justies līdzvērtīgs citiem un mums viss būtu, kā mēdz teikt, “kā cilvēkiem”.
Es darīju visu viņa vietā. Gatavoju, mazgāju, gludināju kreklus, pat palīdzēju pildīt fizikas uzdevumus. Modināju no rīta, baroju, pavadīju uz skolu, sagaidīju, atkal baroju un guldīju gulēt. Es nevienu reizi – burtiski nevienu – nepateicu: “Izdari to pats, tu esi vīrietis.” Man viņa bija žēl.
Jo dēlam nebija tēva piemēra blakus, un es savā sirdī jutu tādu kā vainas apziņu, ka viņam jau tā dzīvē klājas smagāk nekā citiem vienaudžiem. Man tajā laikā vienkārši šķita daudz vieglāk un ātrāk visus ikdienas darbus izdarīt pašas spēkiem, nekā mēģināt viņam gari skaidrot, gaidīt rezultātu un pēc tam klusībā visu pārlabot.
Es tajā visā steigā un rūpēs nemanot palaidu garām brīdi, kad vajadzēja viņam iemācīt patstāvību un atbildību par savu rīcību. Tā vietā es, pati to neapzinoties, sāku dzīvot viņa dzīvi, pieņemot visus lēmumus dēla vietā un pasargājot viņu no jebkādām grūtībām.
Astoņpadsmit gados viņš nekur neiestājās. Izgāza iestājeksāmenus nevis tāpēc, ka būtu neapdāvināts, bet gan tāpēc, ka nebija pieradis piepūlēties. Es nepamanīju, jo pārāk daudz strādāju. “Nekas,” es toreiz teicu. “Pamēģināsi nākamgad.”
Nākamajā gadā viss atkārtojās tieši tāpat, un nekādas pārmaiņas nesekoja. Tad pienāca laiks valsts dienestam, kuru viņš godam izturēja, taču, pārnācis mājās pēc prombūtnes, viņš vienkārši atgriezās savā ierastajā vidē un tūlīt pat atkal apsēdās pie datora ekrāna, it kā nekas pa šo laiku nebūtu mainījies.
Likās, ka visa pasaule apkārt iet uz priekšu, bet viņš ir atradis savu mierīgo ostu tajā pašā istabā, kurā pavadīja bērnību.
— Aldi, varbūt atrodi kādu pastāvīgu darbu tepat pilsētā? Kaut vai veikalā? — es reiz ieminējos.
— Mamm, es esmu frīlanceris. Es strādāju digitālajā vidē, tur ir nākotne, — viņš atteica, nepaceldams acis no ekrāna.
— Un cik tev par to samaksās?
— Kad pabeigšu projektu, tad arī būs nauda. Tūlīt jau tūlīt.
Man toreiz likās, ka viss atrisināsies, kad viņš “pabeigs”. Bet šo projektu viņš vilka četrus mēnešus. Beigās saņēma nelielu summu – un uzreiz nopirka jaunu monitoru. Tas bija apburtais loks, kas nekad nebeidzās.
Es klusēju. Jo formāli viņš taču “strādāja”. Faktiski viņš vienkārši sēdēja un tērēja laiku, kamēr es gādāju par siltumu un maizi.
Pavasaris šogad nāca lēni, un tāpat lēni manā sirdī brieda lēmums, ka kaut kam ir jāmainās. Es redzēju, kā kaimiņu zēni, kuri bija jaunāki par Aldi, jau būvēja savas mājas vai veda pastaigā savus bērnus.
Bet mans dēls joprojām sēdēja puskrēslā, gaidot brīnumu, kas nekad nepienāca.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kāds notikums lika Birutai beidzot rīkoties un kā reaģēja Aldis
