“Kas jums te garšīgs?” — priecīgi paziņoja vīramāte, jau verot vaļā mana ledusskapja durvis. Es pat uzreiz nesapratu, ka viņa to pateica skaļi
Stāvēju gaitenī ar jaunāko meitu uz rokām, nepaspējusi novilkt mājas kreklu, uz kura kopš nakts bija palikuši mazuļu maisījuma traipi, un skatījos, kā Tamāra pārliecinoši, it kā būtu savās mājās, pārkārto kārbiņas plauktos.
— Tās kotletes neaiztieciet, es tās atstāju bērniem.
— Ak, nu ko tu tā saspringsti?
— Es nesaspringstu.
— Tad kāpēc tāda balss?
— Tāpēc, ka jūs nākat bez brīdinājuma.
— Dievs žēlīgais, atkal vecā dziesma, — viņa nošņāca. — Es atnācu pie dēla, nevis uz pieņemšanu ministrijā.
No istabas izlīda Andris, mans vīrs, noguris, izspūris, vēl darba biksēs.
— Mamm, kāpēc tu tik agri?
— Agri? Pusseptiņi. Jau vakars.
— Mēs tieši taisījāmies vakariņot un likt mazo gulēt.
— Lieliski. Pavakariņosim kopā. Kā ģimene.
Viņa izvilka manu trauciņu ar cepto vistu, pasmaržoja un atzinīgi pamāja, it kā pārbaudītu ēdiena gatavību pēc restorāna pasūtījuma. Un es tajā brīdī sajutu, kā iekšā ceļas pazīstams, karsts vilnis. Pat ne dusmas. Izsīkums. Vecākais dēls īdēja pie burtnīcām, jaunākā otro nedēļu gandrīz negulēja naktīs, es pati neatcerējos, kad pēdējo reizi biju ēdusi sēdus, nevis stāvot pie izlietnes un noēdot atdzisušu maizes garozu. Un lūk, šajā neizgulēšanās un bezgalīgo darbu jūklī atkal pārliecinoši ienāca viņa — ar tāda cilvēka izskatu, kurš pienākas sagaidīt ar pīrāgu un pateicību.
— Andri, parunā taču ar savu māti.
— Atkal tu sāc?
— Nevis atkal, bet no jauna. Jo viņa atkal atnāca bez zvana.
— Tā ir mana māte.
— Bet es esmu tava sieva. Un es esmu cilvēks, nevis apkalpojošais personāls.
— Ieva, nu nedramatizē.
— Nedramatizēju? Viņa nāk, kad grib, lien ledusskapī, komandē, kā man barot bērnu, un aiziet ar mūsu produktiem.
— Nopirksim vēl.
— Runa nav par vistu vai ruleti.
— Par ko tad?
— Par to, ka viņa uzvedas tā, it kā es šeit būtu neviens.
Andris smagi noberzēja seju ar plaukstu. Viņš vienmēr darīja tieši tā, kad gribēja beigt sarunu, to pat īsti nesācis.
— Es guļu pa trīs stundām, vecākais jāsagatavo skolai, jaunākā karājas uz rokām, bet tava mamma iebrāžas pie mums kā pārbaudītāja.
— Viņa vienkārši bija sailgojusies.
— Tad kāpēc viņa nevar sailgoties pa telefonu? Vai savās mājās?
— Tu gribi, lai es aizliedzu mātei nākt?
— Es gribu, lai mums būtu robežas.
— Viņa ir vecmāmiņa.
— Un kas par to? Vecmāmiņām drīkst visu?
— Tu pārspīlē.
— Nē, tā ir viņa, kas pārspīlē.
Viņš aizkaitināti izpūta gaisu un piecēlās.
— Labi. Es parunāšu.
— Tu to saki jau trīs mēnešus.
— Tātad parunāšu šodien.
— Tu man to teici pagājušajā otrdienā. Un aizpagājušajā arī.
— Ieva!
— Kas “Ieva”? Tu atnāc, paēd, ej dušā un guli. Bet es te viena pati atvairu viņas komentārus.
— Es strādāju.
— Bet es, tavuprāt, esmu kūrortā?
Viņš pagriezās prom. Tur arī bija visa mūsu nelaime. Pat ne Tamārā. Bet tajā, ka Andris katru reizi izvēlējās ērtāko ceļu — nedisutēt ar māti un pagaidīt, kamēr es pati kaut kā norīšu apvainojumu. Kad mēs tikko apprecējāmies, vīramāte man pat patika. Viņa bija mierīga, kārtīga, nāca reti un vienmēr ar frāzēm, no kurām es kusu.
— Jaunajiem jādzīvo atsevišķi.
— Līst svešā mājā ir neaudzinātības kalngals.
— Es nekad neuzbāzīšos.
Es toreiz domāju: nu re, kāda laime. Man pat draudzenes skauda.
— Tev ir paveicies, Ieva, — teica Līga. — Parasti vīramātes nav tik saprotošas, bet tev ir inteliģenta.
Es arī pati tā uzskatīju. Līdz piedzima otrā meita. Sākumā viss bija nevainīgi. Viens vakara zvans. Pēc tam rīta. Pēc tam “es uz minūtīti”. Pēc tam “es gāju garām”. Pēc tam atslēga slēdzenē.
— Vai esat mājās? Es ienācu.
— Tamāra, vispār jau vajag pabrīdināt.
— Ai, ko nu tu. Ko es te neesmu redzējusi?
Īpašu mīlestību viņa uzkurināja pret manu ledusskapi. Tiklīdz viņa ienāca, saruna no sliekšņa vairs nebija ar mani, ne ar mazbērniem un pat ne ar Andri. Bet ar plauktiem.
— Tā, kas mums te ir?
— Nevajag skatīties.
— Kāpēc nevajag? Es taču neesmu sveša.
— Tāpēc, ka tas ir nepatīkami. Un es neesmu to satīrijusi.
— Ak, tikai netaisi no ēdiena kultu.
Reiz es nopirku mazu bezē ruleti. Dārgu, starp citu. Reta prieka drupata man, jo pēdējā laikā es sev gandrīz neko atsevišķi nepirku. Viņa ieraudzīja kārbu pirmā.
— Ak, ruletīte. Lieliski. Man tieši pie tējas.
— Es to atstāju rītdienai.
— Tev saldumus nevar, tu taču baro bērnu.
— Man var.
— Mūsdienu mātes, protams, visas ir gudras. Bet pēc tam bērniem te šis te tas.
— Man teica, ka drīkst visu, ja ar mēru.
— Visiem tik vien ir kā runāt. Nogriez man lielāku gabalu.
— Tagad?
— Un ko te vilkt garumā? Es paņemšu uz mājām.
— Tamāra…
— Kas?
— Tas nav skaisti.
— Nav skaisti skopoties ar vīra māti.
Es toreiz klusēju. Nogriezu. Ietinu.
— Mamm, ir vēls.
— Un kas par to?
— Bērni guļ.
— Neguļ taču, ja jau tu ar mani runā.
— Mamm, sarunājam rīt.
— Nē, rīt nederēs. Šodien steidzami jāpasūta kafijas automāts.
— Desmitos vakarā?
— Kas tur tāds? Akcija beigsies.
— Tas ir mārketings.
— Negudrojies. Labāk ieej un noformē.
Es stāvēju istabā, klausījos viņas balsī un sažņaudzu segu. Viņa runāja skaļi. Demonstratīvi. Ar to īpašo intonāciju, ar kuru cilvēki it kā paziņo: “Es esmu atnākusi, un tagad visi pielāgosies man.” Mazā sāka grozīties. Vecākais izbāza galvu no guļamistabas.
— Mamm, es nevaru aizmigt.
— Tūlīt, saulīt.
— Ieva! — no virtuves atskanēja vīramātes balss. — Vai tev ir kaut kas pie tējas?
Es izgāju.
— Nē.
— Kā nav?
— Lūk, tā.
— Un cepumi?
— Beidzās.
— Un konfektes?
— Arī.
Viņa nomērīja mani ar neapmierinātu skatienu.
— Savādi. Pagājušajā reizē bija.
— Pagājušajā reizē jūs tās paņēmāt līdzi.
Andris strauji pacēla acis. Tamāra nosarka purpursarkana.
— Uz ko tu tagad māj?
— Ne uz ko. Saku tieši.
— Es, starp citu, neņemu no svešiem.
— Tieši tā arī ir problēma. Jūs vairs neredzat atšķirību.
— Andri, tu dzirdi, kā ar mani runā tava sieva?
— Ieva, nu kāpēc…
— Nē, Andri, šodien iztiksim bez “kāpēc”. Parunāsim godīgi.
Es pagriezos pret viņu.
— Pasaki mātei tūlīt, ka pēc deviņiem bez zvana šeit neviens nenāk.
— Ieva…
— Pasaki.
— Tas jau ir par daudz.
— Par daudz ir tad, kad es aizmiegu tikai uz rīta pusi, bet desmitos vakarā man piedāvā meklēt konfektes un noformēt kafijas automātu.
Tamāra saspringa.
— Es taču, starp citu, pie jums no visas sirds!
— No visas sirds ir palīdzība, kuru lūdz.
— Ak, lūk kā! Tad es vispār vairs nenākšu!
— Labi.
— Labi?!
— Jā. Labi.
Viņa gaidīja kaut ko citu. Taisnošanos. Mēģinājumu visu nogludināt, bet es pirmo reizi ilgā laikā skatījos uz viņu pilnīgi mierīgi. Un, šķiet, tieši tas viņu saniknoja visvairāk. Pēc tās dienas viņa uz pāris dienām pieklusa. Bet tad sākās jauna izrāde. Viņa sadraudzējās ar kaimiņieni — Valentīnu, sievieti skaļu, ziņkārīgu un pilnīgi nekaunīgu. Un tagad ieradās jau divatā.
— Ieva, ver vaļā, mēs atnācām.
— Mēs guļam.
— Tas nebūs ilgi.
— Nevaru.
— Bet kāpēc mašīna pagalmā?
— Tāpēc, ka vīrs ir mājās.
— Tātad tu arī esi mājās.
— Bet durvis es nevēršu vaļā.
— Re, Valda, dzirdi? Līdz kam vedeklas ir nodzīvojušās.
Aiz durvīm es dzirdēju, kā viņas vēl kādas piecas minūtes apspriež mani kāpņu telpā, neizvēloties vārdus. Pēc tam sāka nākt dienā. Zvanīt piecas reizes pēc kārtas. Klauvēt. Reiz jaunākā tikko bija iemigusi pēc divu stundu mēģināšanas aizmigt. Un tieši tajā brīdī uz kāpnēm atskanēja vīramātes balss:
— Valda, tu taču ne tā zvani! Skaties, vajag ilgi turēt!
Mazulīte atkal pamodās. Es atrāvu durvis tik strauji, ka abas atlēca atpakaļ.
— Ko jūs cenšaties panākt?
— Un ko tu tik skaļi? — nekavējoties jautāja devās Valentīna.
— Man bērns aizmiga.
— Nevajag pieradināt pie klusuma, — pamācoši noteica vīramāte.
— Jūs to tagad nopietni?
— Pilnīgi.
— Jums pašai kāds pusdienlaikā varētu pazvanīt pie durvīm desmit minūtes no vietas.
— Lūdzu, — viņa nošņāca. — Man nav ko slēpt.
Es paskatījos uz viņu un pēkšņi sapratu: ar vārdiem te vairs neko neatrisināt. Viņa nedzird. Negrib dzirdēt. Viņai viss notiekošais bija spēle, kurā viņai vienmēr ir taisnība tikai tāpēc, ka viņa ir vecāka. Un tad man radās plāns. Nepatīkams. Pat bērnišķīgs. Bet, kā vēlāk izrādījās, ļoti iedarbīgs. Nākamajā dienā es aizvedu bērnus pie draudzenes uz pāris stundām un divos dienā piezvanīju pie vīramātes durvīm. Viņa atvēra mājas halātā un apmulsusi mirkšķināja acis.
— Ieva? Kas noticis?
— Nekas. Atnācu ciemos.
— Bez zvana?
— Un kas tur tāds? Es taču neesmu sveša.
Viņa jau toreiz saspringa. Es pagāju viņai garām dzīvoklī un devos pa taisno uz virtuvi.
— Tā, kas mums te ir?
— Pagaidi, kur tu ej?
— Kā kur? Pie ledusskapja, protams.
Es atvēru durvis un sāku pētīt plauktus ar vislielāko interesi.
— Ak, desiņa.
— Ieva, tas vispār ir…
— Ievārījumu arī redzu. Un konfektes. Lieliski. Paēdīšu pie jums, citādi, zināt, cenas tagad tādas…
— Tu joko?
— Nemaz.
Es izvilku desu, maizi un gurķu burku. Apsēdos pie galda. Sāku ēst. Nesteidzīgi, ar baudu. Vīramāte stāvēja pretī un meta sārtus plankumus.
— Tu dīvaini uzvedies.
— Tiešām? Bet man šķita — ģimeniski.
— Bez uzaicinājuma ledusskapī nelien.
— Kāpēc? Mēs taču esam savējie.
— Ieva, beidz.
— Bet kas tad ir? Re, vēl konfektes paņemšu pie tējas.
— Nedrīksti.
— Kāpēc tad tā?
— Tāpēc, ka tās ir manas konfektes.
— Cik interesanti. Tātad pie jums — tās ir jūsu. Bet pie mums tās kaut kāpēc ir kopīgas.
Viņa saknieba lūpas.
— Tu atnāci mani pārmācīt?
— Nē. Parādīt no malas.
— Es visu Andrim izstāstīšu.
— Noteikti izstāstiet. Tikai visu, bez saīsinājumiem.
Es demonstratīvi paņēmu vēl vienu siera šķēli. Pēc tam ieslēdzu tējkannu. Pēc tam apsēdos ērtāk.
— Starp citu, rīt droši vien neatnākšu viena. Ar Līgu. Viņai garšo mājas ievārījums. Un trokšņot viņai arī patīk. Tā ka gatavojiet vairāk. Tāaaa un skartos mums te pat ikri stāv ledusskapī. Dīvaini…jūs teicat, ka jums pensija maza, nepietiek iztikai.
— Tu esi pilnīgi zaudējusi robežas?!
— Es? Tiešām?
— Jā!
— Savādi. Bet man šķita, ka tā ir jūsu ģimenes tradīcija.
Viņa saķēra galvu.
— Man jau deniņos klauvē. Runā klusāk.
— Bet es domāju, ka pie klusuma nav jāpierod.
— Ieva!
— Kas “Ieva”? Nepatīkami, kad tavā mājā ienāk kā stacijā?
— Es esmu tava vīra māte!
— Bet es esmu jūsu dēla sieva. Un savas mājas saimniece.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu ar ko šis stāsts beidzās
