Ar Jāni mēs iepazināmies draudzenes ballītē. Viņam ir četrdesmit divi gadi, man trīsdesmit seši. Šķīries pirms trim gadiem. Audzina astoņus gadus vecu dēlu Tomu
Man patika, kā viņš runāja par bērnu. Ar siltumu. Stāstīja par skolu, par treniņiem. Teica, ka māte ar dēlu tiekas reti. Viņa aizgāja pie cita. Bērnu atstāja viņam.
— Zini, Linda, — Jānis teica ballītē. — Es sapratu vienu lietu. Galvenais vīrieša dzīvē ir ģimene. Karjera, nauda — tas viss ir otršķirīgi. Es dzīvoju Toma dēļ.
Es uz to uzķēros. Ticēju. Mēs sākām tikties. Jānis veda mani uz labiem restorāniem. Dāvināja ziedus. Pa dienu rakstīja mīļas ziņas. Par dēlu pieminēja bieži. Bet nekad nelūdza palīdzību. Tieši otrādi, uzsvēra savu patstāvību.
— Man viss ir saplānots, — viņš teica. — Toms ir skolā, pēc tam pagarinātā grupa līdz vakaram. Es viņu izņemu pēc darba. Mēs tiekam galā divatā.
Es biju apmierināta. Manā priekšā bija atbildīgs vīrietis. Kurš pats tiek galā ar bērnu. Nečīkst, nesūdzas. Pēc trim nedēļām viņš pirmo reizi ierosināja iepazīstināt ar Tomu.
— Ejam svētdien uz parku? — Jānis jautāja. — Gribu, lai Toms tevi ierauga. Tu man esi svarīga.
Es piekritu. Uztraucos. Iepazīšanās ar otra cilvēka atvasi ir nopietns solis. Mēs tikāmies atrakciju parkā. Toms izrādījās parasts puika. Mazliet noslēgts, bet pieklājīgs. Es nopirku viņam saldējumu. Mēs braucām ar karuseļiem. Jānis bija uzmanīgs tēvs. Skatījās, lai neskrien pārāk tālu. Viss noritēja normāli. Es nodomāju: re, kur viņš ir, normāls vecis. Ne viens, bet toties atbildīgs. Pēc nedēļas viss mainījās. Trešdienas vakarā Jānis piezvanīja. Balss nogurusi, lūdzoša.
— Linda, izlīdzi. Man darbā neparedzēta situācija. Rītdienas sapulci pārcēla uz septiņiem vakarā. Bet Toms jāizņem no skolas. Es fiziski nepaspēšu.
— Bet vecmāmiņa? — es pajautāju.
— Viņa ir otrā pilsētas galā. Kamēr aizbrauks, kamēr atpakaļ — stundu pazaudēsim. Bet viņam rīt ir kontroldarbs, viņam jāmācās. Izlīdzēsi? Nu, lūdzu. Tas ir tikai uz stundu.
Es piekritu. Nodomāju: nu, gadās taču. Darbs paliek darbs. Es izņēmu Tomu. Aizvedu pie viņa uz mājām. Mēs sēdāmies pildīt mājasdarbus. Matemātiku, latviešu valodu. Toms bija paklausīgs. Necēla kaprīzes. Jānis atgriezās deviņos vakarā. Trīs stundas solītās vienas stundas vietā.
— Piedod, dārgā, — viņš teica, mani apskaudams. — Sapulce ievilkās. Milzīgs paldies. Tu mūs izglābi.
Es atmetu ar roku. Nieks, gadās. Nākamajā nedēļā viņš atkal palūdza.
— Linda, man atbrauca klients no Ventspils. Vajag satikties, parakstīt līgumu. Tas ir piektdienas vakarā. Izņemsi Tomu no skolas? Es atbrīvošos ap kādiem astoņiem.
Es kļuvu piesardzīga. Bet neatteicu.
Izņēmu zēnu. Pabaroju ar vakariņām pie sevis. Jānis atnāca desmitos. Apmierināts.
— Klients izrādījās runātīgs, — viņš paskaidroja ar vainīgu smaidu. — Nācās sastādīt kompāniju. Bizness, saproti. Paldies, ka izlīdzēji.
Es klusēju. Bet kļuvu domīga. Pēc divām dienām — sestdiena. Rīts. Es plānoju mierīgu brīvdienu. Grāmata, vanna, seriāls. Zvans no Jāņa desmitos no rīta.
— Čau, saulīt! Klausies, man ir milzīgs lūgums. Man jāaizbrauc uz būvmateriālu veikalu. Jānopērk flīzes vannas istabai. Tas aizņems kādas trīs stundas. Vari pasēdēt ar Tomu?
— Jāni, man ir plāni dienai, — es stingri pateicu.
— Nu, lūdzu! — viņš lūdzās. — Man tiešām ļoti vajag.
Es padevos. Aizbraucu pie viņiem. Jānis aizgāja vienpadsmitos. Atgriezās sešos vakarā. Apmierināts. Bez flīzēm.
— Iedomājies, — viņš teica. — Veikalā nebija vajadzīgās krāsas. Toties satiku vecu draugu. Pasēdējām kafejnīcā, papļāpājām. Sen nebijām redzējušies. Kā pagāja diena?
Man iekšā viss vārījās. Bet es savaldījos.
— Normāli.
— Tu esi labākā! — viņš noskūpstīja mani uz pieres. — Toms ir apmierināts. Saka, ka ar tevi ir interesanti.
Nākamā nedēļa atnesa jaunu pārsteigumu
Otrdien Jānis uzrakstīja: “Linda, rīt izņemsi Tomu? Man ir virsstundas.” Trešdien tas pats. Ceturtdien viņš pat nepajautāja. Vienkārši uzrakstīja: “Toms gaida tevi sešos pie skolas.” Es viņam piezvanīju.
— Jāni, kas tā par manieri? Tu pat nejautā!
— Nu, piedod, dārgā, — viņš bija pārsteigts par manu toni. — Es domāju, ka mēs jau norunājām. Tu taču neesi pret palīdzēt? Es darbā raujos melnās miesās.
— Es arī strādāju un man ir savas lietas.
— Nu, tad paņem viņu līdzi. Puika ir kluss, netraucēs. Vai aizved pie sevis, lai paskatās multenes. Viņš nav izvēlīgs.
— Jāni, man vajadzēja brīvu vakaru.
— Linda, nesāc, — viņa balsī parādījās skarbums. — Esmu noguris. Es visu dienu strādāju. Man vajag atbalstu, nevis pārmetumus. Tu taču saproti, kā man ir vienam ar viņu?
Es beidzu sarunu. Apsēdos uz dīvāna. Sāku analizēt. Pirms mēneša viņš lepni paziņoja, ka tiek galā pats. Tagad es sēžu ar bērnu trīs četras reizes nedēļā. Bet kur ir viņš? Es nolēmu pārbaudīt. Piektdien Jānis atkal lūdza izņemt Tomu.
— Man sapulce ievilksies līdz deviņiem, — viņš teica.
Es piekritu. Bet palūdzu draudzeni palīdzēt. Aija strādā tajā pašā biznesa centrā, kur Jāņa birojs. Es palūdzu viņu pārbaudīt. Septiņos vakarā Aija atsūtīja foto. Jānis iziet no biroja. Iekāpj mašīnā. Brauc centra virzienā. Pēc stundas no Aijas parādījās fotogrāfija. Viņš ir kafejnīcā. Ar trim draugiem. Burgeri, frī kartupeļi. Mani sāka kratīt dusmas. Kamēr es sēžu ar viņa atvasi, pildu mājasdarbus, baroju ar vakariņām, viņš atpūšas kafejnīcā ar draugiem. Un sauc to par “darbu”. Es viņam piezvanīju. Mierīgi.
— Jāni, kur tu esi?
— Vēl sapulcē, — viņš viegli sameloja. — Drīz atbrīvošos.
— Skaidrs. Toms ir pie manis. Atbrauc, kad varēsi.
Viņš atbrauca desmitos. Apmierināts.
— Sapulce bija sarežģīta, — viņš teica. — Tikko izrāvos. Paldies, ka izlīdzēji.
Es klusējot atdevu viņam skolas somu. Nākamajā dienā — sestdiena. Zvans astoņos no rīta.
— Labrīt, mīļā! — mundri teica Jānis. — Klausies, man ir grandiozi plāni dienai. Jāaizbrauc pie vecākiem. Atbrīvošos tikai uz vakaru. Paņemsi Tomu pie sevis? Viņš jau ir pamodies, paēdis brokastis. Vienkārši atbrauc un paņem.
— Nē, — es teicu.
— Ko nē?
— Nē. Es neņemšu.
— Linda, kas tev lēcies? — viņš apjuka. — Man ir svarīgas darīšanas!
— Man arī ir darīšanas. Savas personīgās. Es nepieteicos par aukli.
— Kāda aukle? — viņš sašuta. — Mēs taču esam pāris. Pāri palīdz viens otram.
— Palīdz, — es piekritu. — Bet tu nestrādā. Tu atpūties ar draugiem. Kamēr es sēžu aun pildu tavus pienākumus. Mēs neesam tik tuvi, mēs nedzīvojam kopā, tu neesi parādījis, ka tev ir nopietnas domas saistībā ar mani.
Iestājās klusums.
— Tu man seko? — viņš auksti pajautāja.
— Jā. Es pārbaudīju. Tāpēc, ka tu pastāvīgi meloji. Tu izmanto mani kā bezmaksas aukli.
Tikai viss izrādījās daudz, daudz savādāk…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu ko patiesībā vēlējās pateikt Jānis
