Likās, ka mani vairs nekas nespēj iepriecināt. Godavārds. Savos 47 gados uz pleciem nesu tādu dzīves bagāžu, ka pietiktu biezam romānam
Tur ir viss: šķiršanās, pēc kuras ilgi meklēju savas personības druskas; meita, kura jau izaugusi un aizbraukusi uz Rīgu studēt Latvijas Universitātē, atstājot mājās dīvainu klusumu; hipotekārais kredīts, kuru es viena pati kā vilcējsuns stiepu piecus garus gadus, atsakoties no visa liekā. Un, protams, mana kaķene Mince, kura man aizstāja visus vīriešus kopā ņemtus. Ar viņu vismaz viss ir skaidrs – no rīta viņa skaļi pieprasīs brokastis, bet vakarā saritināsies man klēpī, sildīs ar savu murrāšanu un nekur nepazudīs, nepievils un nenodos.
Tomēr tam, kas ar mani notika tajā pēcpusdienā, nevar sagatavoties. Tas ir tāpat kā iziet ziemā uz ielas un ieraudzīt, ka sniega vietā no debesīm krīt kraukļi. Tas vienkārši nav iespējams, tas pārkāpj visus fizikas likumus un elementāras cilvēciskās pieklājības normas.
Es sēdēju viņam tieši pretī nelielā, mājīgā Vecrīgas kafejnīcā, kur gaisā virmoja grauzdētas kafijas un kanēļmaizīšu smarža. Es jutu, kā manī iekšā sāk izplatīties karsts, dedzinošs sašutums. Atcerieties to sajūtu, kad jums ir sešpadsmit un puisis, kurš jums neprātīgi patīk, pēkšņi pasaka, ka ar jums ir garlaicīgi? Tā pati sajūta, tikai tagad tā bija sareizināta ar divdesmit pieciem dzīves gadiem, kuriem it kā vajadzēja mani iemācīt vairs nereaģēt uz svešu cilvēku aplamajiem viedokļiem. Bet nē. Es sēdēju un nezināju kā reaģēt.
— Tu piedod, es uzreiz teikšu tieši, lai nav nekādu pārpratumu vai lieku cerību, — viņš noteica, atstumjot tukšo kafijas tasi un saliekot rokas uz galda tajā specifiskajā tvērienā, ko dēvē par “pārliecības pozu”. Tikai šī viņa pārliecība izskatījās kaut kā lēta, kā uzpūsta maska.
— Tu, protams, esi izskatīga sieviete, par to jautājumu nav. Bet pavisam ne mans tips. Man patīk garas blondīnes, tādas kā no žurnālu vākiem. Taču Līga, mana paziņa, kura mūs sapazīstināja, teica, ka tev esot zelta raksturs un tu esi ļoti uzticams cilvēks. Man pašlaik tas ir svarīgāk par ārieni. Tāpēc pamēģināsim. Varbūt iepatiksies, kad iepazīšu tuvāk.
Es pat nespēju uzreiz atbildēt. Es vienkārši klusēju, mēģinot aptvert — vai tā tiešām ir realitāte? Vai tas notiek ar mani šeit un tagad, gaišā dienas laikā? Šis vīrietis ar diezgan apaļīgo seju, kurš sēž man pretī, vai viņš to nopietni? Vai viņš tiešām domā, ka pēc šādiem vārdiem es tūlīt metīšos viņa apskāvienos, pateicīga par iespēju “iepatikties”?
Es uz mirkli iztēlojos, kā šī situācija izskatās no malas. Lūk, pieaudzis vīrietis, Norberts, kurš acīmredzot ir pieradis dzīvē izvēlēties kā lielveikalā. Viņš paņem no plaukta jogurtu, izpēta etiķeti, nedaudz sarauc pieri par sastāvu, bet ieliek groziņā, jo ir atlaide un varbūt nemaz nebūs tik slikti. “Varbūt iegaršosies,” es domās atkārtoju šo frāzi. Dievs, cik tas ir lēti tas skan no vīrieša mutes. Bet pats smieklīgākais un skumjākais reizē bija tas, ka es nepiecēlos un neaizgāju. Kāpēc? Es pēc tam visu nakti negulēju, mēģināju sevi analizēt un sapratu — manī nostrādāja tas senais, sievišķais mehānisms, kas pavēl: “Pierādi, ka esi tā vērta!”
Viņa vārdi trāpīja tieši pašā tiešākjā vietā — manā vecumā, manā nedrošībā, par kuru es domāju, ka tā jau sen ir palikusi pagātnē. Četrdesmit septiņos gados tev jau vajadzētu zināt savu vērtību. Tev jau vajadzētu prast pasūtīt tādu “vērtētāju” tālāk par horizontu, pat neizdzerot kafiju līdz galam. Bet iekšā joprojām sēž tā mazā meitene, kurai skolā teica, ka viņa ir tāda vai šāda. Tā meitene, kura augstskolā pārdzīvoja, ka viņu neviens neuzlūdz uz deju. Tā sieviete, kura pēc šķiršanās gadu nevarēja uz sevi spogulī paskatīties, jo vīrs aizgāja pie jaunākas un slaidākas. Un lūk, tagad šis vīrietis, mani pat nezinot, nospieda visas šīs pogas ar vienu vienīgu teikumu.
— Tātad, — es iesāku lēni, sakopojot visu savu mieru, lai balss nedrebētu, — es tev esmu kā jogurts ar beidzošos derīguma termiņu, kuru paņēma nogaršot tikai tāpēc, ka bija par velti?
Viņš samirkšķināja acis. Viņš nepārprotami nebija gaidījis, ka es sākšu runāt tik tieši un skarbi. Droši vien viņš bija pieradis, ka sievietes pēc viņa “atklātības” vai nu kautrīgi pasmaida, vai sāk izmisīgi pierādīt, cik viņas ir brīnišķīgas saimnieces un personības, neskatoties uz “nepareizo” matu krāsu vai augumu.
— Nu, kāpēc tik rupji, — viņš neapmierināti noteica. — Vai tu domā, ka būtu bijis labāk, ja es tev būtu sastāstījis pilnas ausis ar meliem, bet pēc tam tu uzzinātu patiesību un apvainotos vēl vairāk? Es pateicu uzreiz, kā ir.
— Un kā tad ir? — es jautāju, jūtot, kā domas sāk pārvērsties tādā kā azartā. — Tu esi cilvēks, kurš pirmajā tikšanās reizē paziņo sievietei, ka viņa nav pietiekami laba, bet viņš ir gatavs nolaisties līdz viņas līmenim? Vai tā ir tava parastā taktika? Vai varbūt šodien vienkārši ir slikts laiks un tu izlēmi sabojāt vakaru svešam cilvēkam?
Viņš atkal samirkšķināja. Un tajā brīdī es redzēju, kā viņa seja mainās. No tās nolobījās tā muļķīgā pārliecības maska, un parādījās kaut kas cits. Apjukums? Jā, tieši tā, apjukums. Un, man likās, pat neliela cieņa.
— Klau, bet tu… — viņš aizķērās, meklējot pareizo vārdu. — Ar tevi ir interesanti. Parasti sievietes pēc tādiem vārdiem…
— Aizbēg pinkšķot? — es viņam palīdzēju. — Vai sāk lielīties ar saviem sasniegumiem, lai pierādītu, ka ir šāda “prinča” cienīgas?
— Nu… apmēram tā, — viņš pamāja ar galvu, un viņa acīs pavīdēja kaut kas līdzīgs mulsumam. — Piedod. Es laikam pateicu muļķību. Tā man laikam ir tāda aizsargreakcija. Baidos, ka iepatikšos, bet pēc tam atkal būs sāpīgi. Tāpēc arī runāju niekus.
Es gandrīz izspļāvu kafiju. Lūk, tas tik ir pavērsiens! Pirms minūtes viņš bija iedomīgs tītars, bet tagad sēž un atzīstas bailēs. Un viņš nemeloja, to varēja sajust. Savos divdesmit darba gados es biju iemācījusies atšķirt melus no patiesības. Meli vienmēr ir gludi, saskaņoti un skaisti saķemmēti. Bet patiesība — tā ir grubuļaina, neveikla un pat nedaudz smieklīga, tieši tāda kā pašlaik: vīrietis, kuram drīz būs piecdesmit, baidās, ka viņam nodarīs pāri. Un tāpēc viņš pirmais nodara pāri citiem. Lai apsteigtu. Lai nevis viņam izdarītu sliktu, bet viņš izdarītu pirmais.
Tajā mirklī es sapratu, ka prom neiešu. Ne tāpēc, ka viņš man būtu iepaticies (pagaidām nē, drīzāk izraisīja interesi, kas sajaukta ar žēlumu), bet tāpēc, ka šī bija visatklātākā saruna pirmajā randiņā manā mūžā. Parasti vīrieši melo par saviem ienākumiem, par to, cik viņi ir gādīgi, par to, ka viņiem vajag tikai tevi vienīgo. Bet šis tūlīt pat izgāza visus savus “tarakānus”. Rupji, neveikli, bet izgāza.
— Labi. Darām tā. Es arī nemelošu. Tu, iespējams, būtu manā gaumē, ja pielabotu dažas detaļas tavā uzvedībā, bet pašlaik tu sēdi man pretī un uzvedies kā pusaudzis, kurš rausta meiteni aiz bizēm, jo nezina, kā citādi pievērst uzmanību. Tas ir smieklīgi un nedaudz nožēlojami. Bet, tā kā mēs abi te jau esam, vienkārši parunāsim. Bez spēlītēm “kurš krutāks” un kurš kuru vairāk pārspēs.
Pastāsti, kāpēc tu izlēmi atnākt? Ne tāpēc, ka Līga tevi pierunāja, bet pa īstam.
Ko tu gaidīji no šī vakara?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk uzzinātu ko Norberts atbildēja
