Stratēģiskais manevrs: kā vīramātes vizīti pārvērst meistarklasē
Vai zināt to sajūtu? Atskan durvju zvans, uz sliekšņa stāv vīramāte, un jūsu mājīgais Rīgas dzīvoklis tajā pašā sekundē pārvēršas par izstāžu zāli. Jūs šajā izstādē esat galvenā māksliniece lietā par nenoslaucītām grīdlīstēm, pārāk “tukšu” zupu, kurā karote nestāv stāvus. Parasti mēs izvēlamies vienu no diviem neveiksmīgiem ceļiem. Vai nu mēs klusējam un paciešam šo invāziju, ļaujot svešām rokām kārtot savu dzīvi, vai arī uzliesmojam, aizstāvot savu teritoriju, un pēc tam vēl mēnesi esam uz ģimenes attiecību drupām.
Taču Dace nolēma salauzt šo sistēmu. Kad vīramāte ieradās pie viņas kārtējā “inspekcijā” ar veselu sarakstu pretenziju, Dace izlēma rīkoties pavisam citādi. Bet par visu pēc kārtas.
Miera laiku beigas
Mārīte atbrauca ciemos pie dēla un vedeklas uz veselām divām nedēļām. Mazajam Tomam tikko bija palikuši divi gadi — vecums, kas no mammas prasa simtprocentīgu atdevi, negulētas naktis un nebeidzamu enerģiju. Agrāk katra Mārītes vizīte pārvērtās par lokālu Armagedona filiāli. Dace godīgi mēģināja klasiskās aizsardzības metodes. Sākumā tā bija “parastā aizsardzība”: viņa klusējot apspieda savas emocijas vannas istabā, kamēr vīramāte ar nopūtām pārlika garšvielu burciņas un pārkāra dvieļus “tā, kā ir pareizi”. Dzīvoklis pēc tādām vizītēm šķita svešs, it kā no tā būtu izsūkts viss mājīgums un personība.
Vēlāk vedekla pārgāja atklātā spēlē. “Šī ir mana virtuve, un es pati izlemšu, kā vārīt zupu un kādā krāsā ir mani aizkari!” — dzirksteles šķīda virs katliem. Vīrs ierasti mēģināja saplūst ar tapetēm vai steidzami atrada darbus garāžā, bet atmosfēra mājās kļuva bieza kā ķīselis. Pēc “dārgās viešņas” aizbraukšanas Dacei vajadzēja nedēļām ilgi atjaunoties uz ģimenes idilles drupām.
Apgaismība pirms vētras
Atklāsme nāca tieši pirms kārtējā vīramātes “maršruta metiena”. Dace pēkšņi saprata galveno savas teritorijas aizsardzības likumu: konflikts ir ideāla degviela. Katrs Daces “nē, es darīšu pa savam” tikai uzkurināja Mārīti, dodot viņai dzelzsbetona iemeslu atkal un atkal pierādīt savu dzīves gudrību. “A ko ja nu es nomainītu spēles noteikumus?” — nodomāja Dace, pārlaizdama skatienu savai mājīgajai viesistabai. Viņa nolēma šajā reizē rīkoties diametrāli pretēji visām gaidām. Tātad, Mārīte pakāra mēteli priekšnamā un tālāk ar skenējošu skatienu devās uz virtuvi, lai novērtētu situāciju. Problēma tika uzstādīta nekavējoties, bez jebkādas aiztures:
— Dacīt, nu kurš gan tā liek apavus? Var taču paklupt! Un kas jums tur tajos antresolos par aizmirstu lietu noliktavu? — Mārīte pārvilka ar pirkstu pār kumodes virsmu un izteiksmīgi paskatījās uz vedeklu. — Logi blāvi, mājā nav gaismas. Bet zupa uz plīts… nu, vai tad tas ir buljons? Ūdens paliek ūdens. Es tavos gados gan strādāju, gan mājās viss laistījās un spīdēja. Un Toms tev tāds tramīgs, visu laiku pie svārkiem turas. Protams, sēž mājās ar tevi, nevienu neredz. Mūsu laikā mēs bērnus pagalmos visus kopā audzinājām, viņi no autiņiem jau bija kolektīvā un prata komunicēt.
Gaisā sākās tveice, oda pēc negaisa. Parasta vedekla Daces vietā sāktu taisnoties: ka bērns naktī nav gulējis, ka zobi nāk, ka mazgāt logus tādā vējā ir auksti, bet zupa ir diētiska pēc pediatra ieteikuma.
Šaha gājiens ar “padevību”
Taču Dace dziļi ieelpoja, izelpoja sasprindzinājumu, domās apskāva savas personīgās robežas un pateica kaut ko pilnīgi negaidītu:
— Mārīt, mīļā, Dieva dēļ, cik es esmu laimīga, ka jūs atbraucāt! — Daces seja atplauka patiesā sajūsmā. — Jums ir absolūta taisnība. Burtiski visā! Es tiešām pati netieku galā, rokas nolaižas. Mana māja ir jūsu pilnīgā rīcībā. Lūdzu, iemāciet man, kā vajag. Es darīšu visu, ko jūs teiksiet!
Vīramāte apmierināti pamāja. Slazds mīksti aizvērās. Nākamajā rītā Mārīte pamodās, baudot varas priekšnojautas. Taču viņa nebija rēķinājusies ar vienu: Dace netaisījās berzt māju viņas vadībā. Dace gatavojās “mācīties”, vērojot meistaru darbībā. Pēc brokastīm vedekla svinīgi izlika uz galda veselu arsenālu ar tīrīšanas līdzekļiem, sūkļiem un lupatām.
— Mammu, jūs vakar tik precīzi pamanījāt par plīti un izlietni. Man mūždien paliek pleķi. Es pusnakti domāju: nu kā jums izdodas panākt tādu spoguļa mirdzumu? Parādiet man lūdzu. Es tieši ar blociņu pastāvēšu blakus, pierakstīšu jūsu ziepju šķīduma recepti un kustību tehniku.
Mārīte, glaimota par sava neapstrīdamā autoritātes atzīšanu, uzrotīja piedurknes un ķērās pie sūkļa. Dace staigāja viņai pakaļ kā astīte. Viņa sajūsmā aikstījās, uzdeva simtiem precizējošu jautājumu par katru šuvi un stūri. Pati Dace dienas laikā nepieskārās nevienai lupatai, turpretī vīramāte līdz vakaram bija izberzusi virtuvi līdz perfektam stāvoklim un uzvārījusi “pareizo”, sātīgo biešu zupu. Mārītei kājas dūca no slodzes.
Organizācija “Kolektīvs”
Daces plāns uzņēma apgriezienus. Trešajā dienā pulksten astoņos no rīta viņa žirgti pieklauvēja pie vīramātes istabas durvīm.
— Mammu, labrīt! Es visu nakti nevarēju aizmigt, visu laiku atcerējos jūsu vārdus par antresoliem un balkonu. Tas tiešām ir šausmas, cik tur krāmu! Cik smaga enerģētika mājās tāpēc. Es sagatavoju maisus, mitrās salvetes un trepes. Bez jūsu gudrās vadības es nekad nesapratīšu, ko izmest un ko atstāt. Iesim kārtot.
Mārīte mēģināja aizbildināties ar rīta nespēku un vēlmi ilgāk pagulēt, bet Dace bija nepielūdzama savā vēlmē pēc ideālas kārtības:
— Bet jūs taču pati teicāt, cik svarīgi ir atbrīvoties no liekā. Es nevaru pieļaut, ka mēs dzīvojam tādā haosā.
Visu dienu vīramāte staipīja putekļainas kastes, pārcilāja vecus apavus, tīrīja paklājiņus un šķiroja burkas. Dace tikai pieturēja trepes drošībai un priecīgi uzmundrināja. Līdz vakariņām vīramātei nodevīgi sāka justies pamatīgs nogurums. Viņa sapņoja tikai par to, kā klusumā izdzert tēju un iekrist gultā. Ceturtajā dienā Mārīte nolaida kājas no gultas, cerot, ka šodien viņa beidzot varēs baudīt sava smagā darba augļus tīrā dzīvoklī. Bet tad atskanēja durvju zvans. Dace iedejoja koridorā:
— Mammu, es paklausīju jūsu gudrajam padomam par kolektīvu mazajam Tomiņam. Jūs man atvērāt acis. Es apzvanīju meitenes no māmiņu kluba un uzaicināju viņas ciemos. Lai bērni socializējas, tieši kā jūsu laikos.
Dzīvoklī ieveļas četras sārtvaidzīgas māmiņas un četri hiperaktīvi bērni vecumā no trim līdz četriem gadiem. Bērni dzenājās pa koridoru, izmētāja kinētiskās smiltis uz tikko izmazgātā paklāja un smērēja spoguļus ar pirkstiņkrāsām. Dace apsēdināja draudzenes pie galda, un tās paņēma vīramāti ciešā informatīvā blokādē.
— Mārītes kundze, a līdz cik gadiem jūs barojāt dēlu pati? — čivināja viena, bīdot tuvāk tējas tasi.
— Bet kā jūs skatāties uz agru sēdināšanu uz podiņa? Mēs te pēc Montesori metodes dzīvojam, bet kā jūs tikāt galā ar trīsgadnieku krīzi? Vai ūdeni peldēšanai vārījāt?
Mārīti ievilka bezgalīgās diskusijās par kolikām un metodēm.
Vīramāte slīka balsu dūkoņā, ik pa laikam salēcoties no krītošu rotaļlietu trokšņa blakus istabā.
No nebeidzamā trokšņa viņai sāka raustīties kreisā acs.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
