Taupības māksla un dzīvesveids: Lidijas pieredze. Mana tante jau labu laiku bauda godam nopelnīto pensiju. Viņa dzīvo viena pati pašā Rīgas sirdī, nelielā, bet mājīgā dzīvoklī
Neskatoties uz to, ka viņa ir pensijā, viņa ir apbrīnojami enerģiska – paspēj gan finansiāli atbalstīt savus bērnus, gan regulāri pieskatīt mazbērnus. Reiz viņa kopā ar mazdēlu atbrauca pie mums ciemos uz veselu mēnesi, un šajā laikā daži viņas ikdienas ieradumi mani pamatīgi iepriecināja. Jā, tēja tantes krūzē ir retums – tās vietā Lidija pensijas gados ir izvēlējusies dzert vienkārši karstu, vārītu ūdeni. Kad es viņai ziņkārīgi pajautāju, kāpēc tāda izvēle, viņa tikai noslēpumaini klusēja, it kā glabātu kādu senu un svarīgu noslēpumu. Vēlāk es pati internetā uzgāju informāciju, ka iesaka dzert karstu vai, precīzāk sakot, siltu ūdeni. Tas ir izcils ieradums.
Mēs visi esam pieraduši domāt, ka ķīnieši ir lielākie tējas cienītāji pasaulē. Taču izrādās, ka tas nav gluži tiesa. Patiesībā viņi visas dienas garumā malko karstu ūdeni. Viņi visur ņem līdzi savus termosus, un jebkurā veikalā, ja vien palūgsiet, jums labprāt ielies verdošu ūdeni. Pat bērnudārzos bērniem vairākas reizes dienā dod dzert karstu ūdeni, jo viņi svēti tic, ka šis vienkāršais rituāls ir ārkārtīgi noderīgs.
Turklāt, raugoties no praktiskās puses, tā ir arī lieliska ekonomija. Tikai paskatieties, cik mūsdienās maksā kvalitatīva beramā tēja. Piemēram, “Champion” tēja veikalā “Maxima” vai “Rimi” maksā ap 2,50 eiro par 100 gramu iepakojumu. Protams, ir atrodami arī lētāki varianti, taču es neriskēju tādus pirkt, jo apšaubu to kvalitāti. Tad jau tiešām labāk padzerties karstu ūdeni. Lai piešķirtu garšu, ūdenim var pievienot vienu tējkaroti svaigi spiestas citronu sulas – tas garšo lieliski.
Daži man šeit pat iesaka iet vēl tālāk taupībā un dzert nevārītu ūdeni. Labi, ka jums par to nāk smiekli – tas nozīmē, ka mani raksti dāvā cilvēkiem labu garastāvokli un pozitīvas emocijas. Viss, ko es stāstu par gaļas patēriņu, ir tīra patiesība. Es parasti nopērku aptuveni 500 gramus tītara gaļas, un mums ar vīru ar to pietiek gandrīz visai nedēļai. Reizēm vakariņās vienkārši pagatavoju omleti, un mēs apzināti ievērojam gaļas brīvdienas vienu vai divas reizes nedēļā, lai atslogotu.
No rītiem, ap pulksten deviņiem vai desmitiem, es dodos uz vietējo “Top!” vai “Mego” veikalu, lai iegādātos produktus ar “beidziņu” jeb nocenojumu. Prece, kurai drīz beigsies derīguma termiņš, nebūt nenozīmē, ka tā ir veca vai nederīga. Uzskatu, ka tā ir ļoti saprātīga un pamatota taupība. Piemēram, biezpienu tā var nopirkt par aptuveni 70 centiem, bet labu jogurtu ar atlaidi – vien par 35 centiem.
Es pērku tikai tik daudz, cik varam apēst dienas laikā. No biezpiena es mēdzu izcept kādu gardu plātsmaizi vai pagatavot mutē kūstošus biezpiena plācenīšus. Miltus un dažādus graudaugus es parasti pērku tikai “Lidl” vai “Supernetto” tipa veikalos. Tur kilograms miltu maksā ap 0,65 eiro.
Vēl es traukus neskrienu mazgāt pēc katra šķīvja. Sakrāju tos bļodā un nomazgāju nākamajā dienā visus reizē. Tā ietaupu gan laiku gan ūdeni. Logu mazgāšanai neizmantoju modernos papīra dvieļus vai tualetes papīru, bet gan vecās avīzes. Logu spīdums pēc tām ir vienkārši lielisks!
Piens mūsdienās gandrīz visur maksā ap 1,00–1,20 eiro litrā. Savukārt “Maxima” akcijas laikā labu pienu var atrast par 0,89 eiro. Nesen turpat nopirku 450 gramus 10% saldā krējuma par aptuveni 1,15 eiro. Tie nav slikti veikali, kuros var pamatīgi ietaupīt. Manās mīļāko veikalu sarakstā ir arī “Lidl” un mazie vietējie veikaliņi. Makaroni “Maxima” veikalos ir pieejami jebkurai gaumei un maka biezumam. Pamanīju, ka sen neesmu gatavojusi makaronus, tāpēc šovakar vakariņās tie noteikti būs galdā. Es parasti paņemu sauju maltās gaļas, apcepu to kopā ar sīpoliem un pievienoju novārītiem makaroniem. Tas ir vienkārši, ekonomiski un patiešām garšīgi.
Komentāri par manu rakstu birst no visām mūsu dzimtenes malām – gan no Kurzemes, gan Latgales. Kāda lasītāja laikam nezin, cik pašlaik maksā kartupeļi – jaunā raža jau pārsniedz 1,30 eiro par kilogramu. Toties “Chan Ramens” nūdeles es pērku tikai tad, kad ir atlaide, un tās maksā ap 0,60 eiro par paciņu. Ar vienu paciņu mums ar vīru pietiek diviem. Mums šīs nūdeles vienkārši ļoti garšo, jo tās nav vienkārši jāaplej ar ūdeni, bet jāvāra piecas minūtes, kas uzlabo to tekstūru.
Kāda sieviete man rakstīja, ka viņai ir 67 gadi un viņa pastāvīgi kaut ko pasūta interneta veikalos, piemēram, “220.lv” vai “About You”. Viņa uzskata: ja nekas nekārojas, tad kaut kas dzīvē nav kārtībā. Arī es reizēm “noraujos” un pasūtu sev kādus gardumus, kas nesatur cukuru. Tie ir ļoti vērtīgi augļu un ogu sausiņi. Vīram tie ļoti iepatikās, un man arī. Nupat pasūtīju vēl vienu iepakojumu – tur sastāvā ir rieksti, vīģes un rozīnes, un viss bez pievienota cukura. Pie tējas tie lieliski aizstāj bulciņas. Pilnīgi pietiek ar vienu vai diviem gabaliņiem, lai remdētu kāri pēc saldumiem.
Turklāt es jau trešo reizi pasūtu konfektes bez cukura. Viens iepakojums maksā ap 3 eiro. Toties es vairs nepērku veikalā gatavos konditorejas izstrādājumus. Tagad, ja nopērc četras bulciņas, jāatdod vismaz 2 eiro, un tās pazūd vienas dienas laikā. Savukārt šo konfekšu iepakojuma mums abiem pietiek divām nedēļām. Tomēr man ir radusies viena problēma: manas mājas čības ir galīgi saplīsušas. Gribēju pirkt jaunas, bet pat lētākās maksā ap 10 eiro. Padomāju un tā vietā veikalā “Fix Price” (vai līdzīgā saimniecības preču veikalā) nopirku apavu zolītes par 0,75 eiro. Uz iepakojuma bija rakstīts, ka tās ir aromatizētas ar smaržu, taču, godīgi sakot, tās ne pārāk patīkami ož pēc gumijas.
Ielīmēju tās savās vecajās čībās ar universālo līmi, ko arī turpat nopirku. Starp citu, tā līmē vienkārši izcili! Agrāk ar to biju līmējusi griestu flīzes un izmantojusi dažādiem rokdarbiem. Domāju, ka tagad zolītes kalpos ilgi un jaunas čības nemaz nebūs jāpērk. Turklāt tās kļuva tik mīkstas, ka staigāt pa māju tagad ir patiešām ērti.
Lidijas vakara pārdomas un jaunie plāni
Kad čības bija salīmētas un jaunās zolītes stingri turējās savā vietā, es sajutu tādu mazu uzvaras garšu. It kā sīkums – tie 10 eiro, ko neizdevu par jaunām čībām –, bet mēneša griezumā tieši šādi sīkumi sakrājas pamanāmā summā. Sēžot virtuvē pie loga un skatoties, kā pār Rīgas jumtiem sāk krēslot, es sāku plānot nākamo nedēļu.
Šovakar vakariņās tiešām tapa tie makaroni ar sauju maltās gaļas. Lai maltīti padarītu vēl “latviskāku” un sātīgāku, es pierīvēju klāt pēdējo burkānu no krājumiem un pievienoju nedaudz paštaisīta dilles un sāls maisījuma, ko gatavoju vasarā. Vīrs pat nepamanīja, ka gaļas tur ir pavisam maz – dārzeņi un garšvielas deva to īsto garšu.
Rīt man ir plāns aiziet līdz vietējam tirgum. Esmu ievērojusi, ka pievakarē, ap pulksten pieciem, daudzi zemnieki sāk vākties mājās un pēdējos dārzeņu atlikumus atdod par pus cenu. Plānoju nopirkt maisu ar nedaudz “neglītiem” āboliem. Tie nav tik skaisti kā veikalā, bet savārīti biezenī vai izcepti cepeškrāsnī ar mazu kripatiņu medus, tie garšo lieliski un ir simtreiz veselīgāki par tiem spīdīgajiem, ievestajiem augļiem.
Vēl es domāju par elektrības taupīšanu. Esam pieraduši, ka gaisma deg visās istabās, bet tagad esmu ieviesusi jaunu noteikumu: vakaros mēs iededzam tikai vienu nelielu galda lampu ar ekonomisko spuldzi. Tas rada tādu mājīgu, siltu atmosfēru, gandrīz kā bērnībā. Un vīrs beidzot ir pierunāts vilkt biezāko vilnas džemperi, ko adīja mana tante, nevis prasīt, lai pagriežam siltākus radiatorus. Kāds man komentāros jautāja – vai šāda taupīšana nenogurdina? Es teiktu, ka nē. Man tas ir kļuvis par tādu kā sportu vai radošu izaicinājumu. Kā izdzīvot garšīgi, skaisti un veselīgi, neiztērējot visu pensiju vienā nedēļā?
Starp citu, tās konfektes bez cukura, ko pasūtīju, tiešām ir brīnums. Vīrs sākumā skatījās šķībi, bet tagad pats pie vakara karsta ūdens krūzes prasa: “Lidij, kur mums tie labie našķi palika?” Tas silda sirdi vairāk nekā jebkura kūka no dārgās konditorejas.
Lūk, tādas man ir ziņas un ikdienas darbi. Pastāstiet, kā jūs protat ietaupīt? Gaidīšu jūsu pieredzes stāstus komentāros zemāk.
