Stulpiņš ir uzvārds ar lielu vēsturi, kas aizsākas vēl senos laikos. Arī daudziem citiem dīvainiem un pat dažreiz nepieklājīgiem uzvārdiem Latvijā ir sena vēsture
Kā tas nāca gatavs? Kāpēc daļa mūsu priekšteču nēsāja uzvārdus, kas skanēja nedaudz smieklīgi? Un kāpēc cilvēki vispār piekrita saukties par Cūciņiem vai Bezzubiem? Tagad pastāstīšu — un jūs pārsteigs, cik tajā visā bija daudz loģikas, baltu kultūras un pamatīga vēsturiska “trollisma”. Šodien uzvārdi kā Nesmuidris, Ļudavs vai Ļaunums šķiet pavisam parasti. Bet kādreiz tie bija, maigi izsakoties, aizskaroši.
Šie uzvārdi cēlušies no iesaukām, ko deva vai nu pēc izskata (Nesmuidris — nesmuks), vai pēc rakstura (Ļaunums), vai arī no vēlmes kādu izzobot. Ar laiku negatīvā nozīme izdzisa, bet uzvārdi palika — un pat sāka skanēt cienījami. Minēšu vēl piemērus tādiem uzvārdiem, ar kuriem agrāk ķircināja un apvainoja.
Slinkums — uzvārds veidojies no vārda “slinkums”. Uzvārds tagad ir reti sastopams un nekādu negatīvu nokrāsu vairs nenes.
Nabags — tieši tā, nabags, nelaimīgs, tāds, kam nekā nav.
Kāpēc vispār dot uzvārdu, kas izklausās pēc skolas ķircināšanas? Lai cik dīvaini tas nebūtu, mēģinājums kādu aizvainot nebūt nebija pirmais motīvs. Galvenais iemesls šādiem uzvārdiem meklējams senajā mitoloģijā. Tie bija tā saucamie uzvārdi-amuleti jeb sargi. Senos laikos bija populāra garīgās aizsardzības prakse caur “pretējiem” vārdiem. Gribi, lai bērns būtu skaists — nosauc viņu par Nesmuidri. Vesels? Lai ir akmens. Gribi, lai necieš no naudas un pārtikas trūkuma — lai ir Nabags vai Izsalcis.
Tika uzskatīts, ka ļaunie spēki šādiem neķersies klāt — kurš gan gribēs maitāt jau tāpat “nesmuko”? No šejienes mums ir arī tradīcija neparedzēt laimīgus notikumus. Orientējamies uz to, kas varētu būt “slikti”. Tātad — aizdzīsim nelaimi, un viss būs labi. Man šāda tradīcija ir ļoti tuva. Es nespēju viegli uztvert to amerikāniski vieglprātīgo: “Tev viss izdosies, čempion!”. Nē — es vienmēr izskaitļoju arī negatīvo iznākumu, gatavojos iespējamām grūtībām. Un, faktiski, viss nokārtojas vislabākajā veidā. Man tuvāks ir teiciens: “Grūti mācībās, viegli darbā!”.
Tieši uz uzvārdiem-amuletiem attiecas lielākā daļa latviešu uzvārdu ar negatīvu nokrāsu. «Sākumā ķircināja, pēc tam pierada. Bet tagad tas ir uzvārds. Un pamēģini kaut ko pateikt — tūlīt viss pagasts apvainosies.» Otrais iemesls tādiem uzvārdiem jau ir acīmredzams — tautas iesaukas. Ja jūs bērnībā uzlējāt zupu sev uz galvas un jums iedeva iesauku Zupa, apsveicam: senos laikos tas viegli varēja pārvērsties par uzvārdu. Tā parādījās Zariņš, Greizrocis, Resnvēderis un desmitiem citu uzvārdu, no kuriem pat tagad nedaudz metas kauns un daudzi tos maina. Mazos ciemos un zemnieku sētās šādas iesaukas bieži nostiprinājās veselai ģimenei un ar laiku kļuva par uzvārdiem.
Dāvana no ierēdņa: uzvārds ar izsmieklu
Vēl viens veids, kā tikt pie dīvaina uzvārda — trāpīties acīs ierēdnim ar “humora izjūtu”. Īpaši smagi klājās zemniekiem pēc nemieriem: piemēram, pēc kāda dumpja nemiernieku radiniekus pēc pavēles pārdēvēja par Nelgām. Savukārt daži uzvārdi ir vienkārši muižnieka atriebība vai izsmiekls. Nesamaksāji nodevas? Dabū uzvārdu Lopārs. Aristokrātiem tādu bēdu nebija. Viņiem uzvārdi bija skanīgāki, un nomainīt tos varēja viegli. Viņiem bija vienkāršāk mainīt uzvārdu vai, ja tāda nebija — izvēlēties jau laikus.
Visvairāk no ierēdņu “humora” cieta ebreji. Kad viņiem 19. gadsimtā sāka masveidā piešķirt uzvārdus, ierēdņi principā izklaidējās, kā gribēja. Speciāli deva nievājošus uzvārdus, lūdzot kukuļus (par to — zemāk). Pēc attiecīga nolikuma izdošanas ebrejiem tika pavēlēts pieņemt uzvārdus. Un ierēdņi sāka sacensties radošumā:
Krautkopfs — «kāposta galva» (vācu val.)
Okšenšvancs — «vērša aste».
Kanālgeruhs — «grāvja smaka»
Drahenblūts — «pūķa asinis»
Dažreiz uzvārdus deva pēc amata. Nodarbojies ar cukuru? Būsi Cukermanis — «cukura cilvēks». Ar cukuru vispār ir saistīts visvairāk uzvārdu, jo turp sūtīja visus konditorus un tos, kas kāda veidā bija saistīti ar ēdienu. Tā parādījās — Cukerbergs («cukura kalns») un Cukertorts («prece no cukura un mīklas»). Šos uzvārdus tieši aizguva no vācu valodas — tur šāda uzvārdu došanas prakse ebrejiem jau bija izplatīta.
Vai vienkāršais cilvēks varēja mainīt uzvārdu
Tajā laikā uzvārdu varēja mainīt tikai ar īpašu atļauju. Tika rakstīts lūgums, vāktas izziņas, papīri, zīmogi. Tikai muižniekiem un ierēdņiem bija izredzes iziet cauri šai birokrātijas ellei. Bet zemnieki? Viņiem atlika tikai nēsāt uzvārdu ar augstu paceltu galvu, mēģinot tā izcelsmi izskaidrot ar ko citu. Un izturēties pret to ar vieglu pašironiju, kas vispār mūsu puses cilvēkam ir raksturīga. Kur tad mēs bez tās?
Vai varēja pierunāt ierēdni? Kukuļņemšana tajos laikos bija leģendāra. Tāpēc šķietami uzdevums neizskatās grūts — piekukuļoji ierēdni, kas viņam par grūtumu iedot tev normālu uzvārdu? Gandrīz kā legāla “skaista numura” pirkšana. Tomēr kukuļi par uzvārdiem bija stingri aizliegti. Kukulis par uzvārda maiņu tika sodīts kā kukuļņemšana.
Tas kļuva izplatīts tieši laikā, kad ebrejiem deva uzvārdus — ierēdņi principā nedeva viņiem normālus uzvārdus bez maksas. Par naudu varēja dabū skanīgu uzvārdu. Nesamaksāji? Gatavojies kļūt par Blēderu («vājprātīgais») vai, ja paveiksies, Švidko («vairis un izveidīgs»). Kukulis turpretī atvēra durvis uz skanīgiem uzvārdiem: Goldens (bez “zelta” vēl nozīmēja arī to, kurš ievāc nodokļus), Rubinšteins (dārgakmens, rubīns), Hercs (sirds), Erlihs (godīgs, kārtīgs).
Kukuļa apmērs nebija mazs: tas bija līdzvērtīgs krietnai summai mūsdienu naudā. Parastai ģimenei — mēneša ienākumi. Lielākā daļa ebreju dzīvoja pieticīgi — tie bija vienkārši amatnieki. Samaksāt varēja tikai tie, kas turīgāki, galvenokārt tirgotāji.
Kāds sūrs liktenis neviļus radīja simtiem Mūļu ģimeņu. Nu, bet vietējie zemnieki tā arī staigāja par “Mūļiem”. Mūļu, piedodiet par vārdu spēli, kuri atdotu mēneša ienākumus par “kaut kādu uzrakstu”, starp pragmatiskajiem zemniekiem bija maz. Bet savējo vidū šaurā lokā (kā jau dzīvoja lielākā daļa zemnieku) no aizskarošiem uzvārdiem nekaunējās. Ar laiku valoda mainījās. Un nospiedošais vairākums šo nepieklājīgo uzvārdu vairs neviens tā neuztver. Maz kurš atceras, ka Nesmuidris ir «nesmuks», bet Ļaunums ir «ļauns».
Tāpēc, ja pēkšņi jūsu uzvārds vai kāda paziņas uzvārds šķiet dīvains vai smieklīgs — nesteidzieties kompleksot. Tajā var būt vairāk spēka un jēgas nekā jebkurā skanīgā uzvārdā ar galotni “-skis”. Iespējams, jūsu priekšteči nebijās no ļauniem gariem, ierēdņiem ar greizu humora izjūtu un valsts birokrātijas. Viņi vienkārši atstāja jums uzvārdu — kā amuletu, kā joku, kā daļu no lielas un ļoti dzīvas vēstures. Tātad tas vairs nav vienkārši uzvārds. Tas ir uzvārds ar raksturu.
