Interneta iepazīšanās pasaule reizēm šķiet kā nebeidzams teātris, kur katrs mēģina nospēlēt savu mūža labāko lomu. Tur var satikt visdažādākos personāžus, un reizēm šķiet, ka anketu vietā tur vajadzētu publicēt godīgas atsauksmes no bijušajām draudzenēm.
Ar gadiem es, būdama patstāvīga sieviete, esmu iemācījusies vērtēt savu laiku, darbu un vairs neloloju ilūzijas par pasaku tēliem. Tomēr ziņkāre nekur nepazūd, un tieši tā mani ieveda situācijā, kas liek vai nu skaļi smieties, vai vienkārši saķert galvu par cilvēku dīvainībām.
Viņu sauca Imants. Četrdesmit divi gadi, profilā – pārdomātas fotogrāfijas dārgos džemperos, filozofiski spriedumi par dzīves jēgu un frāze: “Meklēju mūzu, kura nogurusi no vīriešu nenobrieduma.” Mēs sarakstījāmies aptuveni trīs dienas.
Viņš dāsni bārstīja citātus, dalījās stāstos par savu it kā vērienīgo dzīvesveidu un radīja iespaidu par pilnīgi adekvātu, stabilu un patstāvīgu vīrieti. Viņa valoda bija pārliecinoša, un es piekritu satikties, cerot uz patīkamu vakaru un interesantu sarunu biedru.
Mūsu sarakste ritēja raiti, viņš šķita inteliģents un neparasti uzmanīgs. Viņš stāstīja par saviem panākumiem loģistikas jomā Valmierā un to, cik svarīgi viņam ir atrast sievieti, kura saprot “augstākas dzīves vērtības” un nemeklē tikai materiālu labumu.
Es pret to izturējos ar cieņu – galu galā, kurš gan negribētu atrast dziļu saikni? Man šķita, ka beidzot esmu satikusi vīrieti, kurš saprot, ka attiecības ir divu nobriedušu personību satikšanās, nevis spēle.
Taro kārtis un pirmā vilšanās realitātē
Uz tikšanos viņš mani uzaicināja piektdienas vakarā – vienā no pašiem dārgākajiem pilsētas restorāniem, kurā parasti pulcējas tie, kas vēlas parādīt savu statusu. Pirms iziešanas no mājām, tīri intereses pēc, es izvilku vienu Taro kārti, lai redzētu, kā izvērtīsies vakars.
Izrita Pentaklu četrinieks – simbols, kas apzīmē pārlieku taupīgumu, bailes iztērēt lieku centu un emocionālu noslēgtību. Es toreiz tikai pasmaidīju: nu kāds gan skopums varētu būt vīrietim, kurš pats izvēlējās tik smalku vietu vakariņām?
Likās, ka kārts vienkārši kļūdās vai joko. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka šis četrinieks kļūs par mana vakara galveno raksturojumu.
Es uzvilku elegantu kleitu, sakārtoju matus un ierados precīzi norunātajā laikā. Imants jau gaidīja pie galdiņa pašā centrā. Realitātē viņš izskatījās nedaudz savādāk nekā fotogrāfijās – nedaudz īsāks, krietni vairāk nosirmējis un viņa acis visu laiku nemierīgi šaudījās apkārt.
Viņam mugurā bija melna bītlene, kas neizskatījās pirmā svaiguma, bet viņa poza liecināja par to, ka viņš vismaz vada starptautisku uzņēmumu. Viņš mani sagaidīja ar vēsu, nedaudz vīzdegunīgu smaidu, kas lika manai intuīcijai pirmo reizi saspringt.
Pirmās divdesmit minūtes pagāja pilnīgā viņa monologa zīmē, it kā es būtu nevis sarunu biedre, bet gan nejauši nolīgta klausītāja viņa personīgajā izrādē. Viņš runāja gandrīz bez apstājas, aizgūtnēm klāstot par biznesa vides skaudro sarežģītību Latvijā, par to, cik negodīgi viņu savulaik nodevuši uzticamākie partneri un kāpēc, viņaprāt, mūsdienu sievietēm interesējot vienīgi vīrieša bankas konta stāvoklis.
Es klusēju un vēroju viņu, brīžiem tikai pieklājīgi pamājot ar galvu, lai neizskatītos pavisam vienaldzīga.
Šāda šķietama uzmanība no manas puses viņu acīmredzami iedrošināja vēl vairāk; viņš burtiski uzplauka savā runas plūsmā, galīgi pārliecinoties par savu neapstrīdamo izcilību un viedumu.
Imants tik ļoti bija aizrāvies ar sevis slavināšanu un pasaulei pārmetumu kaisīšanu, ka viņam pat prātā neienāca uz mirkli apstāties un pajautāt, kā klājas man, ar ko es nodarbojos vai kāds vispār ir bijis mans dzīves ceļš līdz šim liktenīgajam vakaram.
“Tev labāk padzerties ūdentiņu”
Pie mūsu galdiņa pienāca oficiants. Imants paņēma smago ēdienkarti ādas vākos, ātri pārskrēja tai pāri un, pat nepajautājot manas vēlmes, sāka diktēt pasūtījumu:
— Tā, tātad, esmu izlēmis. Man, lūdzu, atnesiet “Ribeye” steiku, obligāti medium-rare jeb vidēji jēlu, lai gaļa nezaudētu savu sulīgumu. Piedevās gribēšu dūmos kūpinātus, grilētus dārzeņus, kādu kārtīgu zilā siera mērci asumiņam un glāzi paša labākā sarkanvīna, kas jums šobrīd ir atvērts un paspējis “elpot”. Es šajās lietās esmu visai prasīgs, tāpēc ceru uz izcilu kvalitāti.
Viņš aizcirta ēdienkarti un nodeva to oficiantam, pēc tam pievēršot skatienu man – tādu vērtējošu, gandrīz vai kā priekšnieks skatās uz jaunu praktikantu. Es jau taisījos vērt vaļā savu ēdienkarti, lai pasūtītu vieglus salātus vai pīles krūtiņu, jo biju pamatīgi izsalkusi pēc garas darba dienas, bet Imants mani apsteidza ar asu rokas kustību.
Viņš noskenēja manu augumu, vīzdegunīgi pasmaidīja un pateica frāzi, ko varētu uzskatīt par skopuma kalngalu, kas ietērpts viltus rūpēs:
— Bet tu, es skatos, esi tiešām lieliskā formā un proti sevi pasniegt, kas man kā estētam ir ļoti svarīgi. Seko sev līdzi – malacis, to es novērtēju. Redzi, es uzskatu, ka sievietei vakaros vispār nevajadzētu aizrauties ar smagām un apjomīgām porcijām, jo tas tikai lieki bojā kopējo tēlu un traucē vieglai, pacilātai sarunai.
Man patiešām ir grūti saprast tās dāmas, kuras restorānos atnāk tikai tāpēc, lai sēdētu un mehāniski kaut ko gremotu, pilnībā aizmirstot par intelektuālo apmaiņu. Tāpēc esmu izlēmis tavā vietā: atnesiet viņai vienkārši glāzi tīra ūdens.
Bez gāzes, bet obligāti ar svaigu citrona šķēli. Tas būs tieši laikā, atsvaidzinās prātu un ar to būs pilnīgi pietiekami mūsu šī vakara komunikācijai.
Oficiants uz mirkli samulsa, viņa kustības kļuva nedabiskas un uz sekundes daļu viņš apstājās, it kā pārliecinātos, vai tiešām ir pareizi sadzirdējis šo neparasto pasūtījumu.
Viņa seja ātri atguva profesionālu un pilnīgi neitrālu izteiksmi, taču skatienā uz īsu mirkli pavīdēja kaut kas līdzīgs neizpratnei un patiesai līdzjūtībai par tik tiešu un negaidītu rupjību pret dāmu.
Restorāna siltajā gaisā joprojām kārdinoši virmoja ceptas gaļas un garšvielu smarža, bet es sēdēju pilnīgi mierīgi un jutu, kā manā iekšienē sāk lēni un neizbēgami briest pamatīgs sarkasma vilnis.
Es nepaliku neizpratnē nokaunējusies un pat nedomāju nolaist acis, kā viņš, visticamāk, savā iedomībā bija gaidījis un cerējis. Gluži pretēji – es sēdēju ar paceltu galvu, vērojot šo izrādi no malas un skaidri apzinoties, ka šis vakars būs nevis par mīļu iepazīšanos vai romantisku gaisotni, bet gan par manu personīgo robežu stingru un nepārprotamu nospraušanu pret šādu attieksmi.
Restorānā valdīja mierīga gaisotne, skanēja džeza mūzika, bet pie mūsu galdiņa bija iestājies saspīlēts klusums. Es negatavojos norīt šo dīvaino situāciju tikai tāpēc, lai uzturētu pieklājīgu sarunu ar vīrieti, kurš mani mēģināja pabarot ar krāna ūdeni, kamēr pats gatavojās mieloties ar steiku par teju 50 eiro.
Es lēni pasmaidīju, ieskatījos viņam tieši acīs un pavisam mierīgā, gandrīz vai mīļā balsī pajautāju:
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šīs “veiksminieka” vakariņas un kurš beigās apmaksāja rēķinu par steiku un ūdeni
