— Atgriežu jums dēlu kopā ar jūsu dāvanām! — ledainā tonī noteicu klausulē, skatoties, kā vīrs mēģina iebāzt koferī sporta apavus, kas nelīda iekšā neizgludinātu kreklu kalna dēļ
—Tu atkal man uz karti pārskaitīji tieši sešus simtus eiro, Arti? Kur ir pārējais? Mēs taču norunājām, ka šomēnes pirms termiņa nosegsim daļu hipotekārā kredīta.
Marta nosvieda viedtālruni uz virtuves galda. Ekrāns draudīgi nomirgoja ar paziņojumu par zemu akumulatora līmeni, it kā uzsverot viņu ģimenes budžeta vispārējo izsīkumu. Artis, neatraujoties no milzīgā, izliektā monitora, tikai paraustīja labo plecu. Viņa seja, ko izgaismoja matricas zilais mirdzums, pauda neatzīta ģēnija dziļākās skumjas, kuru nepieklājīgi traucē glābt cilvēci kaut kādu zemisku sadzīves drāmu dēļ.
— Marta, nu nesāc, ok? — viņš novilka, slinki klikšķinot dārgo mehānisko peli. — Man tagad iet renders, viss uzkārsies.
— Ko nozīmē “nesāc”? — Marta sajuta, kā iekšā sāk vārīties ierastais aizkaitinājums, kas sajaukts ar lipīgu, pelēku nogurumu.
Viņa paspēra soli pie galda, atspiedās pret geimeru krēsla atzveltni, kurā vīrs bija vaļīgi izlaidies.
— Šodien ir divdesmitais datums, Arti. Banka negaidīs, kamēr tavs renders aizrāpos līdz finišam. Tu solīji, ka par projektu tev iedos treknu bonusu. Kur tas ir?
Artis beidzot pagriezt galvu. Viņa acīs bija lasāma pieaugušā nogurusī augstprātība pret kaprīzu bērnu.
— Pasūtītājs kavē maksājumus, Marta. IT sfērā tagad ir globāla vētra, tirgu krata. Tu taču negribi, lai es spiežu uz cilvēkiem un zaudēju reputāciju dažu simtu eiro dēļ? Tas ir sīkumaini.
— Es gribu, lai mēs nezaudētu dzīvokli.
— Es pie tā strādāju, — smagi, ar uzsvaru noteica Artis.
Viņš atkal pagriezās pret ekrānu, ar visu savu izskatu parādot, ka audience ir beigusies.
— Seši simti eiro, Arti. Tā ir tieši puse no maksājuma un komunālajiem. Bet ēdiens? Bet mans ceļš līdz darbam? Un tas, ka man zābakiem zole nokrita un es visu dienu staigāju slapjām kājām?
— Es aizlāpīšu visus caurumus nākamajā mēnesī. Būs liels maksājums.
— Es par “lielu maksājumu” dzirdu kopš dienas, kad apprecējāmies. — Marta strauji atstūma tukšu krēslu un apsēdās pretī vīram, mēģinot noķert viņa skatienu. — Klau, es šodien redzēju vakanci. Loģistikas centrā Pierīgā vajadzīgs maiņas vecākais. Jā, darbs uz kājām, noliktava auksta, bet tur alga ir tūkstotis pieci simti uz rokas plus ceturkšņa prēmijas. Tas ir gandrīz divreiz vairāk, nekā tu nes mājās tagad. Un tas ir stabili. Ik pēc divām nedēļām — centrs pie centra.
Pavasarī es vienmēr aproku dārzā lupatu – neparasts, bet noderīgs padoms no franču zemniekiem
Artis saviebās tā, it kā viņam tējā būtu iespiests vesels citrons.
— Tu piedāvā man, digitālo arhitektūru speciālistam, iet uz noliktavu? Kastes ar skoču tīstīt? Marta, vai tu nopietni?
— Es piedāvāju tev sākt nest mājās īstu naudu. Tavas “arhitektūras” mums nes tikai drupačas. Mēs dzīvojam no rokas mutē. Esmu pārvērtusies par kalkulatoru, es sapņos rēķinu, cik ilgi mums pietiks makaronu pakas un vistas filejas akcijas.
— Tas ir īslaicīgi, — Artis aizvēra klēpjdatora vāku ar tādu skaņu, it kā uzliktu zīmogu spriedumam. — Tu domā pārāk šauri. Algots darbs par kapeikām ir garām. Es būvēju karjeru, es strādāju lielai perspektīvai.
— Kāda perspektīva, ja mums kredītkartes parāds aug?
— Tu vienkārši man netici. Kā vienmēr. Tas ir vissāpīgākais, Marta.
Artis demonstratīvi paņēma krūzi ar neizdzerto kafiju un izgāja no virtuves, atstājot sievu vienatnē ar mirgojošo telefonu un bezcerīga, sūroša skumja sajūtu. Pagāja nedēļa. Gaiss viņu divistabu dzīvoklī, kuram viņi tik priecīgi pirms gada ņēma hipotēku, kļuva biezs un lipīgs. Attiecības nospriegojās kā tērauda stīga — viens neveikls vārds, un tā pārsprāgs. Marta, kura strādāja par vecāko administratori privātā praksē, izdega. Viņa smaidīja kaprīziem klientiem, kārtoja grafikus, bet vakarā stiepa smagus maisus no tuvējā lielveikala, meklējot dzeltenās cenu zīmes. Otrdienas vakarā viņa atgriezās vēlāk nekā parasti. Kājas dūca.
— Čau, — viņa noteica, tikko pārkāpusi slieksni.
— Aha, — atskanēja no istabas dziļuma.
Artis sēdēja savā ierastajā pozā — saliekta jautājuma zīme pie monitora mirdzošā altāra. Ekrānā zibēja tabulas, kaut kādi grafiki un tumši konsoles logi.
— Ēst gribēsi? Nopirku zivi, tūlīt izcepšu.
— Jā, aiziet, — nepagriežoties viņš atbildēja.
Marta iegāja virtuvē. Viņa nolēma mēģināt vēlreiz. Mierīgi. Varbūt, ja nespiedīs, viņš sapratīs? Kad zivs bija gatava, viņa atnesa šķīvi tieši pie viņa galda.
— Arti, ieēd. Savādāk visu dienu pie vienas tējas.
— Paldies, mīļā, — viņš mehāniski paņēma dakšiņu, viņa skatiens joprojām klīda pa koda rindiņām.
Marta apsēdās uz dīvāna malas, salikusi rokas uz ceļiem.
— Klau, es te padomāju… Varbūt tev vajadzētu paņemt kaut vai pagaidu papilddarbu? Nu, vienkārši lai nosegtu šo naudas robu. Ir taču biržas programmētājiem, kur maksā par vienkāršiem uzdevumiem?
Artis smagi nopūtās un paberzēja deguna pamatni, tēlotā nogurumā saviebjoties.
— Martiņ, tu nesaproti specifiku. Lai izietu uz čekiem trīs četru tūkstošu vērtībā, vajadzīga pilnīga iegrimšana. Es tagad apgūstu unikālu nišu. Tas ir izrāviens. Mākslīgā intelekta integrācija ražošanas ciklos. Tajā ir nākotne. Ja es tagad aiziešu “kodēt par ēdienu”, es izkritīšu no konteksta. Vai tu vari vienkārši mazliet paciesties?
— Es ciešos, Arti. Bet mana pacietība neapmaksā elektrības rēķinus.
— Atkal tu par veco! — viņš noplātīja rokas, gandrīz apgāžot šķīvi. — Kāpēc tu esi tik piezemēta? Es taču mūsu, mūsu ģimenes dēļ cenšos! Redzēsi, pēc pāris mēnešiem es pelnīšu tik daudz, ka tu no tās savas prakses aiziesi tajā pašā dienā.
— Man nevajag “tajā pašā dienā”, man vajag “šodien”, — klusi sacīja Marta.
— Drīz viss būs. Es tev apsolu. Tu vēl ar mani leposies draudzeņu priekšā.
Viņš atkal ieurbās monitorā. Marta ar acs kaktiņu pamanīja, cik ātri viņš aizvēra kādu logu. Viņai izlikās, vai tur bija koša bilde no tiešsaistes spēles? Nē, laikam paranoja no neizgulēšanās. Viņa vienkārši kļuvusi pārāk aizdomīga.
Atrisinājums pienāca pēkšņi trešdienā
Martai jau no paša rīta nebija ok. Ap pusdienlaiku sāka peldēt melni punktiņi. Priekšniece, ieraugot Martu, tikai pamāja ar roku:
— Ej mājās, Martiņ. Tāpat no tevis šodien jēgas nav.
Marta izsauca taksometru, sapņojot tikai par tumšu guļamistabu un klusumu. Viņa nerakstīja Artim — zināja, ka viņš ir “plūsmā” un lieki paziņojumi viņu tikai kaitina. Atslēga slēdzenē pagriezās gandrīz bez skaņas — Marta pati vienmēr ieeļļoja eņģes, Artim tādiem sīkumiem nebija laika. Dzīvoklī bija kluss, tikai no viesistabas atskanēja pieklusināta vīra balss. Viņa gribēja tūlīt ieslīdēt guļamistabā, bet viena frāze, ko izrunāja Artis, lika viņai piesalt pie parketa.
— …Mamm, nu es visu saprotu, bet seši simti — tas jau ir uz robežas. Tu taču redzi, kādas cenas veikalos? Viens gājiens pēc produktiem — piecdesmit eiro kā nebijuši. Nē, es uz viņu nespiežu, mamm, — Arta balss kļuva kaprīza, čīkstoša, pavisam ne tāda kā konfliktos ar viņu. Šeit viņš nebija bargais IT speciālists. — Vienkārši Marta ir pavisam sanākusi dusmīga. Zāģē un zāģē. Katru vakaru skandāls. Viņai vajag visu un uzreiz. Pieprasa, lai es eju uz noliktavu par krāvēju. Iedomājies, tavu dēlu — un uz noliktavu.
Iestājās pauze. Acīmredzot otrā galā runāja vīramāte, Olga. Valdonīga sieviete, pensionēta pedagoģe, kura vienmēr lepojās ar sava vienīgā dēliņa “intelektuālo pārākumu”.
— Nu, es viņai stāstu pasakas par kursiem, par tīkliem… Pagaidām tic. Bet, mamm, man reāli vajag vairāk šomēnes. Atsūti vismaz astoņsimt. Es noskatīju sev labu krēslu, vecais pavisam muguru bojā. Un Martai vajag kaut ko nopirkt, kādas smaržas, lai neburkšķ.
Marta atspiedās ar muguru pret priekšnama sienu. Galvā ar svilpienu salikās puzle. Seši simti eiro. Tieši seši simti. Katru mēnesi, dienu no dienas. “Alga”. “Avanss”. “Prēmija no pasūtītāja”. Tā nebija alga. Tas bija sirdsapziņas bezdarbnieka pabalsts, ko maksāja māte savam trīsdesmitgadīgajam dēlam, lai tas varētu imitēt vētrainu darbību.
— Mamm, nu tev taču ir tā nauda no vasarnīcas pārdošanas. Tu pati teici, ka tas ir mans starta kapitāls. Nu, lūk, es to tērēju… Jā, viņa drīz nāks, man jāpaspēj “čeku” viltot vai vienkārši pateikt, ka pārskaitījums atnāca. Aha, bučas. Tu man esi pati labākā!
Marta lēni izelpoja. Kļuva auksti un tukši. Dusmas, kas uzvirmoja pirmajā sekundē, mirklī izdega, atstājot aiz sevis tikai kodīgu, kristāldzidru nepatiku. Viņa klusi izgāja kāpņu telpā, brīdi pastāvēja un tad skaļi atvēra durvis, speciāli ar tām stiprāk nocērtot.
— Arti! Esmu mājās! — viņa uzsauca, cenšoties, lai balss skanētu maksimāli ikdienišķi.
Artis izlēca gaitenī pēc sekundes. Izskatījās viņš nedaudz sapurināts, bet acis mirdzēja.
— Ak, Martiņ! Es tieši gribēju tev zvanīt! Man ir vienkārši fantastiskas ziņas! — viņš gandrīz vai palēcās uz vietas.
— Vai tiešām? — Marta iegāja virtuvē, metodiski noņemot auskarus un noliekot tos uz plaukta. — Un kādas tad? Vai tiešām Īlons Masks personīgi piedāvāja kontraktu?
— Gandrīz! Pasūtītājs par neironu tīkliem noslēdza posmu pirms termiņa! Un pat piemeta klāt par radošumu. — Artis uzvaroši pakratīja telefonu. — Tā ka šomēnes mums nav seši simti, bet astoņi simti eiro. Redzi, tu, mans skeptiķi? Bet tu mani dzini kastes stiept.
Marta ielēja sev glāzi ledaina ūdens, lēni to izdzēra. Nolika glāzi uz galda un pagriezās pret vīru.
— Astoņi simti eiro? Kāda dāsnuma izpausme. Un vai pasūtītāju nejauši nesauc par Olgu? Un vai viņas uzvārds nav tāds pats kā tavs?
Smaids no Arta sejas pazuda lēni, kā puskusis sniegs no jumta.
— Ko? — viņš manāmi nobālēja. — Par ko tu vispār runā?
— Par tavu “investoru”, Arti. Par tavu mammu. Kurai tu tikko sūdzējies, cik es esmu “sanākusi dusmīga” un kā tev vajag nopirkt man dāvanu, lai es “neburkšķētu”.
Artis sastinga. Sekunde, divas, trīs. Un tad viņš pārgāja klasiskajā gļēvuļa uzbrukumā — labākajā aizsardzībā.
— Tu… tu ko, noklausījies aiz durvīm? Kā tu drīksti rakāties pa manām personīgajām sarunām? Tā ir iebrukšana privātajā dzīvē. Tas ir zemiski, Marta.
— Zemiski ir sūkt naudu no mātes pensionāres un melot sievai acīs veselu gadu. — Martas balss vibrēja no savaldītas nepatikas. — Tu gadu tēloji te “neatzītā ģēnija” drāmu. Vai tu kaut stundu esi strādājis šajā laikā? Vai kaut vienu īstu pasūtījumu izpildīji?
— Es mācos. Tehnoloģijas mainās katru dienu. Man jābūt uz viļņa. Bet mamma… viņa pati piedāvāja. Viņa grib, lai viņas dēls gūst panākumus, nevis pūst birojā par kapeikām, kā tu.
— Panākumus? — Marta rūgti iesmējās. — Arti, panākumi ir tad, kad tu vari pats sev nopirkt tualetes papīru. Bet, kad tu izlūdzies mātei jaunu krēslu, kamēr tava sieva strādā desmit stundas katru dienu — tie nav panākumi. Tas ir nožēlojami.
— Tu neko nesaproti no augstākām matērijām. Tavs līmenis ir klientu kartītes cilāt.
— Varbūt. Bet manas kartītes nes īstu naudu, par kuru tu tagad ēd šo zivi.
Viņa pagriezās un aizgāja uz guļamistabu. No pagultes ar troksni izlidoja vecs koferis.
— Ko tu dari? — Artis ieskrēja pakaļ, viņa seja pārklājās ar sarkaniem pleķiem.
— Es? Pakoju tavo investīciju portfeļus, — Marta sāka mest koferī viņa mantas: zīmola džemperus, dārgās austiņas, ko viņš nopirka “darbam”, kreklu kalnus.
— Tev nav tiesību. Šis ir arī mans dzīvoklis.
— Nē, Arti. Dzīvoklis ir reģistrēts uz mana vārda. Hipotēka ir uz manis. Pirmo iemaksu iedeva mani vecāki, pārdodot vecmāmiņas dzīvokli. Tu šeit esi tikai viesis ar pagaidu deklarāciju. Un tavs laiks ir beidzies.
— Tu izmet vīru uz ielas tāpēc, ka man palīdzēja māte? Tu esi vienkārši…
— Sauc kā gribi. Bet no šī brīža tu ej attīstīt neironu tīklus pie Olgas. Domāju, viņa būs laimīga redzēt savu ģēniju visu diennakti.
Viņa ar spēku aizvilka kofera rāvējslēdzēju.
Kā domā, cik ātri viņa atbrauks tev pakaļ, ja es viņai pateikšu, ka tu tērē viņas “vasarnīcas” naudu nevis kursiem, bet…
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu kur patiesībā Artis tērēja mammas naudu
