Daugava šajā posmā nebija nekāds rāmais strautiņš. Tā bija plata, varena un neparedzama, ar tumšu, teju melnu ūdeni, kas palika stindzinoši auksts pat jūlija tveicīgākajās dienās
Vietējie iedzīvotāji pret upi izturējās ar pietāti un pat nelielām bailēm. Viņi peldējās tikai pie paša krasta, kur smiltis bija siltas un ūdens rāms. Uz upes vidu neviens nerāvās – tur valdīja spēcīga, viltīga straume un gultne kļuva bīstami dziļa. Ciematā vēl joprojām klusi pieminēja pagājušās vasaras traģēdiju, kad kāds spēcīgs pilsētas puisis, gribēdams izrādīties meiteņu priekšā, pārvērtēja savus spēkus un nepamanīja, kā upe viņu ierauj savos skāvienos.
Ciems lepni pacēlās virs apkārtnes uz augstās, stāvās labā krasta kraujas. No šejienes pavērās skats, kas aizrāva elpu: pa kreisi dūmoja biezi, neskarti skujkoku meži, pa labi līdz pat apvārksnim stiepās labības lauki, bet tieši lejā, zem smilšainā nobrukuma, upe nesa savus varenos ūdeņus, kas saulē mirdzēja kā izkausēts sudrabs.
Tajā tveicīgajā jūlija rītā, kad rīta rasa vēl nebija paspējusi nožūt no niedru galiem, upes vidū savās koka laivās šūpojās daži vietējie vīri. Viņi sēdēja klusu, ar iemērktām makšķerēm, ik pa laikam pusbalsī pārmijot kādu vārdu par laikapstākļiem vai gaidāmo copi. Klusumu pārtrauca Viktors, pieredzējis zvejnieks ar saules lolotu seju. Viņš pēkšņi nolika makšķeri un cieši ieskatījās tālumā, pamājot ar roku uz upes vidu:
— Veči, skatieties… Kas tur tāds kustas? Kas tur peld?
Makšķernieki sarosījās. Pa gabalu viņi ieraudzīja kaut ko neparastu. Tas bija suns. Liels, spilgti ruds labradors, kas ar neticamu neatlaidību šķēla ūdens virsmu. Dzīvnieks peldēja ātri, viņa spēcīgās ķepas strādāja ritmiski, bet mērķtiecīgi. Viņš nepeldēja pa straumei, kā to darītu noguris dzīvnieks, bet gan tieši šķērsām tai – no kreisā, mežainā krasta uz labo, kur atradās ciemats.
— Ko tad šis te iedomājies? — neizpratnē noburkšķēja otrs zvejnieks, Nikolajs, pieraujot savu laivu tuvāk. — Varbūt saimnieku meklē, vai arī mājup dzenas?
— Kas tas vispār par suni? — apšaubīja trešais vīrs, Jānis. — Vai tad mūsējais, ciema? Nekad tādus aristokrātus te neesmu redzējis. Mums te vairāk tādi krancīši pie ķēdēm.
Suns peldēja apbrīnojami mierīgi. Viņa kustībās nebija ne miņas no panikas vai haosa. Viņš negaudoja, neplosījās, bet vienkārši virzījās uz priekšu ar tādu pārliecību, it kā viņam būtu skaidrs plāns un svarīgs uzdevums. Tomēr, jo tuvāk viņš tika laivām, jo skaidrāk vīri redzēja – spēki dzīvniekam bija galā. Viņa elpa bija smaga, galva arvien biežāk slīga zem ūdens, un priekškājas kustējās arvien lēnāk, it kā tās būtu no svina.
— Netiks pāri, — Viktors noteica, un viņa balsī vairs nebija ziņkāres, tikai nopietnība. — Veči, jāpalīdz! Viņš neizvilks līdz krastam!
Viktors veikli piebrauca ar laivu pie suņa, uzmanīgi noliecās pār bortu un, saņēmis visu drosmi, satvēra suni aiz kaklasiksnas. Dzīvnieks neizrādīja ne mazāko agresiju. Viņš pat neierūcās, gluži pretēji – uz mirkli pieskārās ar slapjo purnu Viktora rokai, it kā mēģinot pateikt “paldies”. Ar milzīgu piepūli vīri ievilka smago, slapjo suni laivā. Viņš tūlīt pat saļima laivas dibenā, smagi un saraustīti elpojot, un uz mirkli cieši aizvēra acis.
— Kam tāds skaistulis pieder? — vīri sačukstējās, pētot viņa kopto kažoku un kakla siksnu. — Šķirnes dzīvnieks. Laikam labradors. Nevienam mūsu pusē tāda nav.
Pēc dažām minūtēm suns atvēra acis, ar grūtībām apsēdās un pēkšņi sāka smilkstēt. Tā bija sirdi plosoša, žēla un trauksmes pilna skaņa. Viņš nemitīgi skatījās atpakaļ uz kreiso, mežaino krastu, no kura bija atpeldējis.
— Tur kāds ir! — Viktors uzreiz saprata. — Tu taču neatpeldēji tāpat vien! Kas tur ir noticis?
Suns reaģēja nekavējoties. Viņš rāvās pie laivas malas, sāka skrāpēt bortu un skaļi, neatlaidīgi riet, ik pa brīdim pagriežot galvu pret mežu.
— Nav ko gaidīt, — nolēma Nikolajs, satverdams airus. — Braucam skatīties.
Viņi ātri pārcēlās uz pretējo krastu. Tiklīdz laiva skāra smiltis, suns pirmais izlēca ārā un, par spīti nogurumam, metās iekšā biezoknī. Viņš skrēja uz priekšu, nepārtraukti atskatīdamies un ar rējieniem mudinādams vīrus sekot. Pēc kādiem divsimt metriem, dziļāk mežā pie kādas milzīgas, vētras nolauztas priedes, viņi ieraudzīja baisu skatu.
Zemē gulēja vīrietis. Viņš bija bāls kā palags, drēbes noplukušas. Blakus mētājās saplēsta vējjaka. Bija redzams, ka vīrietis bija mēģinājis pats sev palīdzēt, bet neveiksmīgi. Viņš bija iekritis stāvajā meža gravā un nespēja pat pakustēties.
— Ir! — Viktors izsaucās, pieliecoties un sajūto. — Ir, bet pavisam novārdzis. Dievs vien zina, cik dienas viņš te ir pavadījis.
Suns tūlīt pat piekļāvās saimniekam, sāka laizīt viņa seju un rokas, izdodot klusas skaņas. Vīri saskatījās – viņiem kļuva skaidrs, ka bez šī suņa varonīgā peldējuma vīrietis te arī paliktu.
Ar lielām pūlēm viņi pacēla vīrieti, ienesa laivā un pārveda pāri upei uz ciemu. Tur jau gaidīja izsauktā palīdzība, kas vīrieti nekavējoties nogādāja iestādē. Visu šo laiku suns neatkāpās ne par soli. Pat tad, kad aizvērās mašīnas durvis, viņš palika stāvam ceļa malā un skatījās pakaļ. Viņu savās mājās paņēma Viktors.
Pēc nedēļas vīrietis, kuru sauca Andris, atguvās un varēja runāt. Viņa stāsts bija skarbs: viņš bija atbraucis no pilsētas, lai vienatnē mierīgi pasēņotu, bet neveiksmīgi paslīdēja uz mitrām sūnām un iekrita dziļā gravā. Telefons izkrita un pazuda kaut kur biezoknī, bet kāja…. Trīs dienas viņš tur gulēja, dzerot lietus ūdeni no peļķēm un cīnoties ar karstumu un kukaiņiem. Viņa uzticamā Džesija sākumā sēdēja blakus, sildot viņu naktīs. Taču trešajā dienā, redzot, ka saimnieks kļūst arvien vājāks, suns pieņēma lēmumu. Viņa metās upē, lai meklētu glābiņu.
— Es biju pārliecināts, ka viņa netiks pāri, — Andris stāstīja zvejniekiem, kad tie viņu apciemoja. — Upe tur ir pārāk bīstama. Bet viņa nebaidījās. Viņa ticēja, ka atradīs palīdzību.
Andris izveseļojās un, protams, paņēma Džesiju pie sevis. Viņš vēlreiz atbrauca uz ciemu, lai no visas sirds pateiktos saviem glābējiem. Viktoram viņš uzdāvināja labāko spiningu, kādu ciems bija redzējis, bet Džesija kopš tā laika kļuva par vietējo leģendu. Bērni viņu sauca par “Suņu meiteni-varoni”, un ikviens gribēja viņu pacienāt ar kādu kārumu.
Tomēr stāsts ar to nebeidzās. Pagāja gads.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
