Es sēžu pirts lāvā pilnīgā vienatnē, apkārt virmo karsts un mitrs tvaiks, un es pirmo reizi pēdējo trīs mēnešu laikā jūtu, ka varu beidzot brīvi un dziļi uzelpot. Ir aprīlis, ārā daba sāk mosties, bet šeit, pirts klusumā, es beidzot jūtu to mieru, pēc kura biju tik ļoti ilgojies visu šo ziemu.
Un runa nav par gaisa temperatūru vai patīkamo tvaiku – vienkārši beidzot neviens mani nerausta, neviens no manis neko neprasa un neviens nevelk aiz piedurknes ik pēc piecām minūtēm.
Šis brīdis man bija vajadzīgs kā malks svaiga ūdens, lai sakārtotu domas, kas pēdējā laikā bija kļuvušas smagas kā negaisa padebeši pirms vētras.
Tieši šeit, Latgales lauku pirts klusumā, es beidzot uzdrošinājos sev atzīties tajā, ko visu šo laiku biju centies izmisīgi noslāpēt: es esmu nonācis svešas dzīves pašā vidū, bet šī dzīve mani tā arī nav pieņēmusi.
Es jutos kā iestudējumā, kurā man iedota loma, bet tekstu un darbības esmu spiests izdomāt pats, nemitīgi baidoties kļūdīties un izsaukt neapmierinātību režisorā.
Ar Vitu mēs iepazināmies pagājušā gada augustā. Tas bija viens no tiem pasakaini saulainajiem vasaras vakariem, kad gaiss šķiet biezs no ziedu smaržas un liekas – viss dzīvē vēl ir iespējams. Viņai ir trīsdesmit četri gadi, man – četrdesmit trīs.
Vita strādā par kasieri vietējā pārtikas veikalā, darbs, kas prasa milzīgu pacietību un spēju smaidīt pat tad, kad kājas no stāvēšanas svilst.
Es esmu ceļu būves inženieris, pieradis pie loģikas, rasējumiem un skaidriem termiņiem. Jau mūsu pirmajā tikšanās reizē pie Rēzeknes ezera, kad saule lēnām grima ūdenī, viņa runāja tieši un bez jebkādiem aplinkiem.
— Normund, man ir divi bērni. Ja tevi tas kaut kādā veidā baida, mulsina vai liekas par smagu, labāk pasaki to uzreiz, kamēr mēs neesam par tālu aizgājuši, — viņa noteica, vērīgi vērojot manu reakciju.
Tajā brīdī es biju pilnīgi pārliecināts, ka mani tas nebaida. Pēc četrdesmit gadu sliekšņa, pēc paša smagi pieredzētā šķiršanās procesa pirms pieciem gadiem, uz pasauli un attiecībām skaties daudz vienkāršāk, varbūt pat nedaudz pragmatiski.
Es nospriedu, ka ģimene nav obligāti jāsāk no pašas nulles, no autiņbiksītēm un negulētām naktīm. Vita šķita silts, rūpīgs un ļoti saprotošs cilvēks, kura dzīvei ir skaidrs mērķis.
Pēc pāris mēnešu sarakstes un kopīgiem pastaigu vakariem, kad kļuva arvien vēsāks un rudenīgāks, mēs kopīgi izlēmām, ka es pārvākšos pie viņas. Man gribējās ticēt, ka no tā visa var sanākt kaut kas pa īstam stabils, silts un paliekošs.
Ziema pagāja kā murgā. Zeme bija sasalusi, un šķita, ka arī mana iekšējā pasaule lēnām sāk salt un plaisāt. Manā vecumā vientulība vairs nav tikai vārds no dzejas grāmatām, tā ir fiziska klātbūtne, kas vakaros sēž uz dīvāna malas tavā tukšajā dzīvoklī.
Tāpēc piedāvājums pārvākties pie Vitas un viņas bērniem man šķita kā biļete uz siltu un drošu ostu, kur beidzot kāds mani gaidīs ar vakariņām un stāstiem par aizvadīto dienu. Es sāku kravāt mantas ar tādu kā naivu, jauna sākuma entuziasmu.
Mana inženiera loģika teica, ka viss ir tikai pareizas organizācijas jautājums – ja mēs skaidri sadalīsim pienākumus, ja es palīdzēšu saimniecībā un finansiāli, viss ies kā pa sviestu.
Es toreiz nezināju, ka cilvēku jūtas, bērnu uztvere un gadiem veidojusies mikro-pasaule nepadodas nekādiem matemātiskiem aprēķiniem vai inženiertehniskiem risinājumiem.
Idille, kas lēnām pārvērtās nebeidzamā rutīnā
Pirmās pāris nedēļas viss tiešām likās dzīvīgi, mīļi un cerīgi. Mājas kņada, bērnu smiekli, rīta steiga – tas viss aizpildīja to tukšumu, kas manī bija krājies gadiem. Vitas dēlam Mikum ir desmit gadi, nopietns un mazliet noslēgts zēns, bet meitai Elīnai – seši, īsts enerģijas kamols.
Es sēdēju virtuvē ar savu rīta kafijas krūzi un pie sevis klusi priecājos – beidzot man ir ģimene, beidzot es neesmu viens. Tomēr bija viena būtiska lieta, ko es tajā pirmajā sajūsmā neapzinājos: sveša kņada mājīgs un pieņemams tikai tik ilgi, kamēr tu tajā esi kā viesis.
Tiklīdz tu šajā kņadā sāc dzīvot katru dienu un mēģini tajā ieviest savu kārtību, tu saproti, ka tev nav nekādas teikšanas pār šīs pasaules iekšējiem noteikumiem.
Vitas darbs veikalā pie kases ir fiziski un emocionāli smags – tās ir garas stundas, nemitīga cilvēku plūsma, troksnis un reizēm arī pircēju nepatika. Kad viņa pārnāk mājās, viņa bieži vien ir pilnīgi iztukšota. Es to saprotu, es tiešām centos palīdzēt, uzņemoties mājas darbus.
Bet Mikus mani tā arī nepieņēma. Tas nenotika ar skaļiem protestiem vai atklātu nepatiku – nē, tas bija daudz klusāk un tieši tāpēc tik ļoti pamanāmi. Viņš vienkārši izturējās pret mani kā pret caurspīdīgu telpas elementu vai labākajā gadījumā – kā pret traucēkli ikdienas gaitās.
Uz jebkuru manu mēģinājumu uzsākt sarunu par skolu, hobijiem vai vienkārši pajautāt, kā gājis, viņš atbildēja ar īsu un vēsu “nezinu” vai “labi”, un tad tūlīt pat pazuda savā istabā. Tajā durvju slēdzenes klikšķī es katru vakaru nolasīju vienu un to pašu ziņu: “Normund, tu šeit esi svešinieks. Šī ir mūsu pasaule, un tu tajā neiekļaujies.”
Savukārt mazā Elīna pieķērās man uzreiz, bet tas arī nebija tik vienkārši un rožaini, kā varētu šķist. Viņa pieprasīja manu uzmanību katru sekundi, bez pārtraukuma. Viņa gribēja, lai es ar viņu spēlējos, lai es viņu izklaidēju, lai esmu viņas personīgais animators un pakalpiņš vienlaikus.
Sākumā tas šķita aizkustinoši – kāds mani tik ļoti gaida! Bet pēc garas un nogurdinošas darba dienas objektā, kur esmu atbildīgs par tonnām asfalta un tehnikas, šis nemitīgais pieprasījums pēc uzmanības kļuva emocionāli iztukšojošs.
Viņa no manis gaidīja tēva lomu, kuru es vēl nemaz nebiju paspējis izjust, saprast vai vispār sevī atrast. Es jutu, ka no manis prasa dot kaut ko tādu, kā manā emocionālajā “noliktavā” vienkārši vēl nebija.
Vakaros, kad es sēdēju pie virtuves galda un mēģināju palīdzēt Mikum ar matemātikas uzdevumiem, gaisā burtiski vibrēja sasprindzinājums. Viņš neļāva man paskaidrot formulu, viņš demonstratīvi gaidīja, kad to izdarīs mamma, pat ja viņa tajā brīdī bija aizņemta vai pārgurusi.
Bet Vita tajā laikā vai nu mazgāja traukus, vai vienkārši sēdēja viesistabā, atspiedusi galvu plaukstās, mēģinot atgūties no kārtējās smagās maiņas veikalā. Es jutos kā ielūpnieks, kurš it kā grib izdarīt labu, bet kura palīdzība nevienam nav vajadzīga tāda, kādu viņš to spēj sniegt. Es biju kā svešķermenis organismā, kurš cenšas sadzīt, bet tiek nemitīgi atgrūsts.
No mīļotā vīrieša par “ērto funkciju”
Jo vairāk laika pagāja, jo skaidrāk es pamanīju, ka Vita sāk man klusi deleģēt savus ikdienas pienākumus. Viņas darbs ir nogurdinošs, un es to cilvēciski sapratu. Taču drīz vien kļuva par pilnīgu normu, ka tieši es pēc darba steidzos pakaļ Elīnai uz bērnudārzu, tieši es vedu Miku uz treniņiem un tieši es brīvdienās eju uz veikalu iepirkt produktus visai nedēļai par savu naudu.
Tie nav mazi tēriņi – četru cilvēku ģimenei pārtikas grozs Rēzeknē ātri vien sasniedz 150 vai 200 eiro nedēļā, ja gribas ēst veselīgi.
Es neesmu skops, man nauda nekad nav bijusi augstākā vērtība, īpaši, ja runa ir par mājām. Bet sākās cita, daudz nepatīkamāka sajūta. Es jutu, ka pakāpeniski tieku izmantots nevis kā vīrietis, ar kuru kopā Vita vēlas baudīt vakarus vai dalīties savos sapņos, bet gan kā ērta funkcija.
Es biju cilvēks, kurš aizpilda tukšumu sadzīvē – kurš atved, aizved, nopērk, saremontē un nomaksā rēķinus. Man tik ļoti pietrūka mūsu sākuma sarunu, tā viegluma, kas bija pie ezera tajā augusta vakarā! Tagad visas mūsu sarunas grozījās tikai ap “kurš izņems bērnu?”, “vai nopirki maizi?” un “Mikum atkal vajag jaunas botas, jo vecās spiež”.
Pēdējais piliens bija kāds pavisam parasts trešdienas vakars marta beigās. Ārā vēl bija drēgns, virtuvē valdīja ikdienas kņada un nekārtība.
Elīna atkal nekādi nevarēja vienoties par rotaļlietām, Mikus spītīgi ignorēja visus manus lūgumus beidzot sakārtot skolas somu, bet Vita, pārnākusi mājās no vakara maiņas, vienkārši apsēdās pie galda un nogurušā, gandrīz vai pavēlošā tonī noteica:
— Normund, nu izdari taču kaut ko! Tie bērni tevi vispār neklausa un nekad nav klausījuši! Tu tomēr esi vīrietis šajās mājās, tev jābūt autoritātei!
Tajā mirklī es pat neapvainojos, bet pēkšņi ieraudzīju visu šo situāciju kā no putna lidojuma. Es biju kļuvis par “vīrieti mājā”, kura patiesībā nemaz nebija mana. Es biju ieņēmis svešu vietu, kurā es nejutos kā es pats. Es biju kļuvis par fona tēlu svešā izrādē, kuras scenāriju rakstīja nogurums un iepriekšējā dzīve, bet man bija tikai jāmaksā par biļetēm un jāpilda tehniski norādījumi.
Tajā vakarā es sapratu, ka vairs tā nevaru. Man vajadzēja šo pirti, šo aprīļa klusumu, lai beidzot būtu godīgs pret sevi.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu izšķirošā saruna un kāpēc dažreiz visdrosmīgākais lēmums ir vienkārši aiziet
