Mana Krāslavas kaimiņa neparastais veikums. Mans kaimiņš Visvaldis atkal ir kaut ko izdomājis. Tikko biju ieradies, kad dārza malā pamanīju ko pavisam savādu
Gar manu jauno, brūno profilētā tērauda lokšņu žogu stiepās dīvaina, balta svītra. Tā bija uzvilkta gandrīz pa visu perimetru, neglīti kontrastējot ar tumšo fonu. Kaimiņu Visvaldis, vecs vīrs būdams, pusotra mēneša garumā bija rūpīgi krājis savu pensiju, lai beidzot īstenotu lielu ieceri. Vasaras vidū viņš beidzot nomainīja savu veco, pussagruvušo koka dēlīšu sētu pret jaunu, modernu profila lokšņu žogu. Izvēlējās klasiski brūnu toni, bet stabus kārtīgi iestiprināja betonā, lai turas uz mūžu.
Ieraudzījis mani, viņš ar lepnumu rādīja uz savu veikumu: “Re, skaties, tagad ir skaistums! Uz dārza pusi neviens vairs nevarēs lūkoties, pilnīgs miers un privātums.” Taču pāri jaunajam, dārgajam žogam tagad stiepās plata, balta krāsas līnija. Pats Visvaldis, tērpies savā vecajā, nobružātajā vējjakā un gumijas zābaki kājās, bija no galvas līdz kājām nosmērējies ar krāsu, izskatīdamies pēc mākslinieka, kuram kaut kas nogājis greizi.
– Kāpēc tu to izdarīji? – es pārsteigts jautāju, nespēdams noslēpt neizpratni.
Kaimiņš nedaudz atvilka elpu un atbildēja, ka tam ir vismaz divi nopietni iemesli:
– Cilvēki mūsdienās mēdz būt visādi, – viņš noteica, – laiki tagad ir tādi nemierīgi. Šobrīd zog visu, ko var noskrūvēt. Lokšņu noskrūvēšana ir piecu minūšu darbs. Aizstieps naktī, un ej nu pēc tam vēju laukā meklē. Vai tu maz zini, cik šobrīd maksā viena tāda loksne? Bet šeit vismaz būs uzreiz redzams, ka tās ir manējās, ja nu kaut kur ieraudzīšu.
Mūsu ciems pēdējos gados patiešām ir stipri mainījies. Mājās beidzot ievilka kārtīgu elektrību, un pat uz centrālās ielas uzstādīja modernus laternu stabus. Daudzi pensionāri, gluži kā Visvaldis, pārcēlās šeit uz pastāvīgu dzīvi – ko gan pilsētas dzīvoklī citu darīt? Šeit vismaz ir svaigs gaiss, miers un savs dārziņš, kur rušināties. Tomēr līdz ar labiekārtošanu palielinājās arī cilvēku plūsma. Automašīnas sāka braukāt arvien biežāk, īpaši vēlajās vakara stundās.
– Un tu tiešām domā, ka tā svītra kaut ko palīdzēs? – es vaicāju skeptiski. – Ja arī aizstieps, vai tiešām pēc tās līnijas spēsi savu īpašumu atpazīt?
Visvaldis tikai viltīgi pasmīnēja bārdā.
– Vai tu domā, ka es te tāpat vien pa tukšo nopūlos? Ja kāds manas loksnes noskrūvēs, viņš ar tādu svītru tālu neaizbrauks. Visa apkārtne uzreiz zinās, no kuras sētas tās loksnes nāk.
Pirms dažām nedēļām kaimiņiem divas ielas tālāk tiešām bija pazudušas pāris loksnes. Garnadži bija atbraukuši naktī, klusi noskrūvējuši un pazuduši tālēs zilajās. Kaimiņš Visvaldis šo rūgto pieredzi bija ņēmis vērā un nolēmis nodrošināties. Es lēnām pagājos gar žoga malu. Svītra bija nelīdzena, vietām platāka, vietām šaurāka, taču spilgta – uz tumši brūnā fona tā bija pamanāma jau no liela attāluma.
– Tomēr tas viss izskatās savādi, – es piebildu. – Pārāk jau nu demonstratīvi un uzkrītoši.
Visvaldis neuzskatīja par vajadzīgu man atbildēt. Viņš vienkārši pārgāja pie nākamā žoga posma un vēlreiz parādīja savu darbu. Baltā līnija stiepās nepārtraukti, it kā sašķeltu sētu uz pusēm. Viņa māja atrodas pašā ceļa malā, pašā nomalē. Tālāk ir tikai klajš lauks un aizauguši krūmāji. Kad iestājas krēsla, viss dārza gabals grimst piķa melnā tumsā. Es to labi zināju, taču tajā brīdī kaut kā nesasaistīju visus faktus kopā.
– Tu labāk būtu uzstādījis novērošanas kameru, – es ierosināju, domājot par mūsdienīgākiem risinājumiem.
– Kamera… – Visvaldis tikai skaļi nošņāca. – Un kāda no tās jēga? Kamēr kāds atbrauks reaģēt, tikmēr ne viņu, ne mantas vairs neatradīsi.
Sāka krēslot, un no attāluma brūnais žogs ar balto svītru sāka izskatīties pavisam citādāk. Un tieši tajā brīdī pa ceļu, kas ved gar viņa pagalmu, ar lielu troksni un motora rūkoņu aizbrauca kāda automašīna. Šeit pa šaurajām dārza ieliņām bieži vien mēdz traukties tā, it kā tā būtu kāda automaģistrāle. Dažreiz pie stūres sēž arī tādi, kuriem “drosme” ieņemta par daudz. Lukturu gaisma pēkšņi pārslīdēja pāri žogam, un baltā līnija uzliesmoja spilgti jo spilgti, gluži kā atstarotājs uz šosejas. Visvalduis pamanīja manu skatienu un to, kā es iepletu acis.
– Redzēji? – viņš klusi, gandrīz čukstus pajautāja.
Es klusēju, saprazdams viņa viltību.
– Pagājušajā gadā viens trakais gandrīz ietriecās manā sētas stūrī, – viņš turpināja jau mierīgākā balsī. – Naktī šeit ir melna tumsa, un brūnais žogs tajā pilnībā pazūd. Gaismā to gandrīz nevar saskatīt. Bet ja nu viņš ieskrien vēl? Ej nu pēc tam mēģini no tāda dabūt naudu par sabojāto žogu.
– Sākumā es arī domāju tikai par garnadžiem. Bet tad sapratu galveno: runa nav tikai par to, ka varētu nočiept. Runa ir par to, lai sētu varētu redzēt arī pašā lielākajā tumsā.
– Lai viņi labāk laicīgi piebremzē, – Visvaldis skaļi noteica. – Lai redz, ka šeit ir pagrieziens un žogs. Es jau nedomāju tikai par sevi, bet par drošību kopumā.
Es vēl brīdi stāvēju ceļmalā, vērojot, kā baltā līnija tumsā burtiski levitē virs zemes, radot mānīgu, bet neizbēgamu robežu starp drošību un lauku neprognozējamību. Kaimiņš, pabeidzis savu pēdējo otas triepienu, lēnām aizvēra krāsas bundžu un ar gandarījumu nopūtās. Viņa rokas bija raupjas un sastrādātas, taču acīs mirdzēja tas īpašais gandarījums, kāds piemīt cilvēkam, kurš ir atrisinājis sarežģītu dzīves vienādojumu ar visvienkāršākajām metodēm.
– Zini, – viņš noteica, noslaukot rokas vecā lupatā, – pilsētā visi paļaujas uz sensoriem un viedajām sistēmām, bet šeit, mūsu pusē, vislabāk strādā tas, ko var saskatīt ar aci un saprast ar sirdi. Reizēm pietiek ar vienu skaidru līniju, lai novilktu robežu starp nepatikšanām un mieru.
Es devos uz savu pusi, domājot par to, cik bieži mēs dzīvē sarežģījam lietas, meklējot dārgus risinājumus, kamēr atbilde burtiski lec mums sejā – tikpat spilgti kā šī baltā svītra. Ieejot savā namā, es vēlreiz pametu skatienu atpakaļ. Tumsā vairs nebija redzams ne Visvaldis, ne viņa vecā jaka, ne brūnais metāla žogs. Bija redzama tikai garā, spīdošā svītra, kas kā bāka brīdināja katru garāmbraucēju: “Šeit kāds dzīvo, šeit kāds rūpējas, un šeit nav vietas tavai neuzmanībai.”
Nākamajā rītā es pieķēru sevi pie domas, ka arī manā šķūnītī stāv puslitrs baltas emaljas krāsas. Un, lai gan mans žogs vēl turas stingri, es sapratu, ka kaimiņš Visvaldis man bija iemācījis ko vairāk par drošību – viņš bija parādījis, ka īsts saimnieks nekad negaida, kad nelaime pieklauvēs pie vārtiem. Viņš vienkārši padara savu pasauli redzamāku.
Tā nu mēs tur dzīvojam – kaimiņos, kur viens žogs ir vienkārši žogs, bet otrs ir kļuvis par vietējo leģendu, kas naktīs sargā ne tikai īpašumu, bet arī mierīgu miegu visā mūsu ieliņā.
Visvaldis bija paveicis ko tādu, kas citiem pat prātā neienāktu. Un šī baltā svītra uz brūnā žoga izrādījās visnotaļ noderīga un gudra lieta. Kā jūs domājat, dārgie lasītāji, vai šāds paņēmiens ir efektīvs?
