Sarunas par mājas kārtošanu un atbrīvošanos no liekā parasti sākas ar lielu iedvesmu – mēs metam ārā vecas drēbes, tukšas kastes un papīrus, lai atbrīvotu vietu jaunajai enerģijai.
Tajā ir liela daļa patiesības, jo pārbāzts mājoklis patiešām “nospiež”, tajā ir grūtāk elpot un plānot nākotni. Tomēr pastāv kāds interesants paradokss: ne viss, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet nevajadzīgs, patiesībā ir tukšs. Dažas lietas ir kā neredzami pavedieni, ar kuriem sašūta mājas kopējā gaisotne, un, ja tos pārgriež pārāk strauji, var sajust, ka kaut kas ir neatgriezeniski mainījies.
Māja nav tikai sienas – tā ir atmiņa, smaržas un mūsu dzīves pēdas. Izrādās, ka ir priekšmeti, kas šo dzīvību sevī iesūc daudz spēcīgāk nekā citi. Zinātāji norāda uz sešām lietām, ar kurām vajadzētu rīkoties īpaši uzmanīgi.
1. Maize – vairāk nekā tikai ēdiens
Gandrīz visās kultūrās maize tiek uzskatīta par svētu produktu, kas simbolizē pārticību un ģimenes stabilitāti. Vecākajai paaudzei maizes izmešana atkritumos šķiet gandrīz neiedomājama rīcība. Tas nav tikai ticējums, bet gan cieņa pret darbu – pret zemi un rokām, kas to izcepušas.
Ja maize ir sakaltusi, to labāk sadrupināt putniem. Tādā veidā jūs dalāties ar dabas veltēm, nevis vienkārši no tām atbrīvojaties. Šāda attieksme pret pārtiku veido iekšēju pārpilnības, nevis trūkuma sajūtu. Arī sāls mājās ieņem līdzīgu lomu – to neaizdod, bet gan dāvina, lai “neaizdotu” prom savu labklājību.
2. Maks
Maks ir vieta, kur “dzīvo” nauda, un pret to attieksme mēdz būt īpaša. Pat ja tas ir nolietojies un zaudējis izskatu, mest to ārā kā parastu iepakojumu nav ieteicams. Speciālisti, kas pēta mājas enerģētiku, iesaka vispirms iegādāties jaunu maku un kādu laiku abus nēsāt līdzi.
Tas ir kā maigs pārejas posms – jaunais maks “pierod” pie saimnieka, bet vecais pakāpeniski atbrīvo saikni. Pastāv pat neliels rituāls: atstāt vecajā makā vienu banknoti un tikai pirms galīgās atvadīšanās to pārcelt uz jauno. Ja pret šiem priekšmetiem izturamies ar rūpību, mēs stiprinām savu iekšējo cieņu pret naudu.
3. Fotogrāfijas – apstādinātie mirkļi
Fotogrāfijas ir viena no smalkākajām kategorijām. Pat ja attiecības ar kādu cilvēku ir beigušās un jūs vairs nesarunājaties, izmest kopīgus attēlus nav ieteicams. Fotoattēls nav tikai cilvēks, tā ir daļa no jūsu personīgās vēstures un identitātes.
Īpaši tas attiecas uz bildēm, kurās esat redzams jūs pats. Tiek uzskatīts, ka krasa atbrīvošanās no saviem attēliem var ienest dzīvē nevajadzīgu “melno svītru”. Skatoties no psiholoģijas viedokļa, fotogrāfija ir atmiņas enkurs. Mēģinot to likvidēt, cilvēks zemapziņā mēģina izdzēst daļu no sevis, kas var radīt iekšējus strīdus.
4. Pulksteņi – laika un saikņu simbols
Šeit runa ir par pulksteņiem ar strādājošu mehānismu. Laiks ir mūsu visdārgākais resurss, un pulkstenis ir tā fiziskais liecinieks. Tiek uzskatīts, ka pulksteņi “piesaistās” mājai un tās iemītniekiem, uzsūcot visus priekus un sarunas, kas notikušas zem šī jumta.
Mēdz teikt, ka, izmetot pulksteni, var tikt sašūpota saikne ar tuviniekiem, izraisot strīdus vai spriedzi. Pat ja neticat mistikai, pulkstenis ir kopā nodzīvotā laika liecinieks. Ja mehānisms ir dzīvs, labāk to salabot. Ja tomēr jānoliek malā – dariet to pārdomāti, nevis dusmās vai steigā.
5. Svētbildes un mantojums
Relatīvi bieži mājās glabājas lietas, kas mantotas no paaudzes paaudzē, piemēram, svētbildes vai seni garīgie raksti. Pat ja mājokļa saimnieks nav reliģiozs, šie priekšmeti nav parasti atkritumi. Tie ir simboli, kas saista mūs ar senčiem un viņu tradīcijām. Šādas lietas nemet ārā – tās parasti nodod tālāk ģimenē vai, ja tās vairs nav nepieciešamas, nogādā baznīcā. Tas ir vienkāršas, cilvēciskas cieņas jautājums.
6. Mati un nagi – personīgā enerģija
Šī ir tēma, par ko reti runā skaļi, bet ko labi atceras mūsu vecmāmiņas. Mati un nagi bioloģiski un simboliski nes sevī mūsu identitāti (DNP). Senos laikos tos nekad nepameta kur gadās, baidoties, ka tie nenonāk svešās vai nedraudzīgās rokās. Mūsdienu pasaulē, kur mēs sargājam savus datus ar parolēm, šāda piesardzība attiecībā uz to, kas burtiski ir daļa no mūsu ķermeņa, šķiet pat loģiska.
Svarīgākais nav bailes, bet uzmanība
Visi šie ticējumi un novērojumi nav domāti, lai mūs iebiedētu. Tie ir par uzmanību. Nav jādzīvo trauksmē, pārbaudot katru sīkumu, taču ir vērts pret savu mājokli izturēties kā pret dzīvu organismu. Atbrīvoties no krāmiem ir nepieciešams, bet jādara tas apzināti.
Kā mēdza teikt senāk: “Sargā māju, un māja sargās tevi.” Pārticība un saticība sākas ar cieņu – pret lietām, pret atmiņām, pret laiku un, galu galā, pret sevi pašu. Pārpilnība atnāk tur, kur prot novērtēt pat mazāko maizes drupaču un kluso pulksteņa tikšķi pie sienas.
