Man ir četrdesmit septiņi gadi, un jau vairāk nekā desmit gadus esmu šķīrusies. Dzīvoju viena pati savā mājīgajā divistabu dzīvoklī Valmierā, Pārgaujas pusē.
Šo mājokli esmu izlolojusi pati – katra detaļa, katrs aizkars un katra puķe uz palodzes ir manis izvēlēta. Strādāju par personāla atlases speciālisti lielā ražošanas uzņēmumā, tāpēc cilvēku raksturus it kā māku nolasīt diezgan ātri.
Mana meita jau sen dzīvo savu dzīvi ārzemēs, un es biju pieradusi pie sava mierīgā, sakārtotā ritma. Man patika tas klusums, kas valdīja mājās pēc darba dienas, un es nemaz nemeklēju kādu, kas šo mieru izjauktu.
Viss sākās pagājušā gada oktobra beigās, kad mana labākā draudzene burtiski pierunāja mani doties uz Valmieras drāmas teātra pirmizrādi. Ārā valdīja rudenīgs dzestrums, un es, godīgi sakot, labāk būtu palikusi mājās ar grāmatu.
Tomēr draudzenes neatlaidība un pārliecinošie argumenti galu galā uzvarēja manu sākotnējo pretestību. Es apsēdos savā numurētajā vietā teātra zālē, izvilku no somiņas telefonu un klusi sērfoju internetā, lai īsinātu laiku, kamēr zālē lēnām nodziest gaismas un atskan pēdējais, garais signāls, kas ziņo par izrādes sākumu.
Pēkšņi tepat man blakus, pavisam tuvu ausij, atskanēja negaidīta, bet ļoti patīkama un vīrišķīgi zema balss, kas lika man uz mirkli pat salēkties:
— Atvainojiet, man šķiet, ka jūs esat ieņēmusi manu vietu. Devītā rinda, divpadsmitais krēsls.
Es samulsu un ātri pārbaudīju savu biļeti. Tiešām – biju kļūdījusies un apsēdusies tieši vienu vietu tālāk. Es atvainojos, un mēs abi nedaudz pasmējāmies par šo situāciju.
Vīrietis izskatījās ļoti pieklājīgs, tērpts tumšā mētelī, ar inteliģentu sejas izteiksmi. Viņam varēja būt nedaudz pāri piecdesmit. Izrādes laikā es pieķēru sevi domājam, ka viņa klātbūtne blakus ir patīkama – viņš nesmaržoja pēc lētām smaržām un neknosījās krēslā.
Starpbrīdī, kad visi devās uz bufeti, mēs atkal saskrējāmies pie garderobes. Viņš pasmaidīja un uzrunāja mani pirmais:
— Tā kā es jūs “pārvietoju”, varbūt ļausiet revanšēties ar kafiju? — viņš piedāvāja.
Mēs sākām runāt. Viņu sauca Didzis, viņš strādāja par būvuzraugu lielos objektos un, kā izrādījās, arī bija šķīries pirms astoņiem gadiem. Viņa valoda bija mierīga, viņš necentās lielīties vai izrādīties.
Didzis stāstīja par savu darbu, par to, cik grūti mūsdienās ir atrast godīgus amatniekus, un ka viņam pašam ļoti patīk arhitektūra. Mums atradās daudz kopīgu tēmu. Pēc izrādes viņš piedāvāja mani pavadīt līdz automašīnai, un mēs apmainījāmies ar telefona numuriem.
Nākamajā dienā viņš atsūtīja ziņu, apjautājoties, kā man klājas. Tad sekoja uzaicinājums uz vakariņām nelielā Valmieras krodziņā. Didzis bija ideāls kavalieris – viņš vienmēr atvēra durvis, palīdzēja uzvilkt mēteli un uzmanīgi klausījās manos stāstos par darbu.
Viņš radīja iespaidu par cilvēku, kurš ir stabils, pieredzējis un precīzi zina, ko vēlas no dzīves. Man patika šī sajūta – pēc ilgiem laikiem es jutos kā sieviete, par kuru kāds rūpējas.
Lūgums, kas visu mainīja
Mūsu pazīšanās ritēja otro nedēļu. Bija ceturtā tikšanās reize – mierīga pastaiga gar Gaujas krastu. Aprīļa sākumā gaiss jau kļuva siltāks, kaut gan vakari joprojām bija vēsi. Pēkšņi Didzis kļuva tāds kā nomākts un noraizējies.
— Una, man ir ļoti neērti tev ko tādu lūgt, — viņš iesāka, skatoties uz upes tecējumu. — Bet manā īrētajā dzīvoklī saimniece negaidīti uzsāka kapitālo remontu vannasistabā. Tur šobrīd viss ir izārdīts, un pat ūdens ir atslēgts.
Man rīt no rīta ir ļoti svarīga sanāksme objektā, un es nevaru tur ierasties neizgulējies un nesakopies. Vai es drīkstētu šonakt pārnakšņot pie tevis uz dīvāna? Solu būt kluss kā pelīte un rīt agri no rīta pazust.
Mana iekšējā balss uz mirkli iepīkstējās, sakot, ka tas ir par ātru. Mēs taču pazīstami tikai desmit dienas! Bet Didzis izskatījās tik noguris un patiess. Turklāt mēs abi esam pieauguši cilvēki, nevis tīņi. Es nodomāju – kas gan var notikt vienā naktī? Es piekritu.
Didzis ieradās pie manis ar nelielu mugursomu. Es viņam saklāju gultu viesistabā uz sava lielā stūra dīvāna. Mēs vēl kādu stundu pasēdējām virtuvē, dzerot tēju un runājot par dzīvi.
Viņš bija patiešām ārkārtīgi taktisks – neizrādīja ne mazāko nepieklājību un nemēģināja nekādā veidā pārkāpt tās neredzamās robežas vai ielīst manā personīgajā telpā vairāk, nekā tajā brīdī bija pieņemami un atļauts.
Nākamajā rītā viņš tiešām bija piecēlies pirmais, klusi uzvārīja aromātisku kafiju mums abiem, sirsnīgi pateicās par doto pajumti un jau pavisam agri devās savās darba gaitās. “Redz, cik patīkams un labi audzināts cilvēks viņš ir,” es pie sevis klusi noteicu, sajūtot atvieglojumu. “Izskatās, ka es tiešām pavisam velti un lieki biju uztraukusies par šo situāciju.”
Tomēr pēc divām dienām situācija atkārtojās. Didzis rakstīja, ka remonts ievilcies, jo meistari esot sabojājuši caurules, un dzīvoklis ir noplūdis. Vai viņš varētu palikt vēl vienu nakti? Tad vēl vienu.
Pēc nedēļas es pamanīju, ka viņa mugursomu ir nomainījis lielāks koferis, kurš “pavisam nejauši” palika stāvam manā priekšnamā.
Klusā pārņemšana manā vannasistabā
Pamazām mans ideāli sakārtotais dzīvoklis sāka mainīties. Vannasistabā parādījās viņa zobu birste un dārgs skūšanās putu flakons. Blakus maniem dvieļiem parādījās viņa peldmētelis. Priekšnamā blakus manām kurpēm tagad stāvēja divi pāri viņa apavu – vieni darbam objektā, otri svinīgāki.
Bet visvairāk mani sāka kaitināt sīkumi. Didzis bija sācis virtuvē pārkārtot manus garšvielu trauciņus, jo, pēc viņa teiktā, “tā ir ergonomiskāk”. Viņš sāka regulēt manu ledusskapja temperatūru un aizrādīt, ka es pērkot nepareizo maizi.
Tas viss it kā tika pasniegts kā rūpes, bet es jutu, ka vairs neesmu vienīgā saimniece savā mājā.
Reiz, atnākot mājās no darba nogurusi, es ieraudzīju, ka Didzis ir izņēmis no skapja manu mīļāko tējas servīzi, ko es taupīju īpašiem mirkļiem, un dzer no tās kafiju, vienlaikus skaļi skatoties ziņas pa manu televizoru.
— Didzi, mēs taču vienojāmies par dažām naktīm, — es mēģināju uzsākt sarunu. — Kā sokas ar to remontu?
— Ak, Una, tu pat iedomāties nevari, cik neparedzama un dīvaina ir tā dzīvokļa īpašniece! Viņa pēkšņi izlēma, ka tagad pie viena ir jānomaina arī visa vecā elektroinstalācija, tāpēc tur šobrīd valda neaprakstāms bardaks un visur mētājas vadi.
Man tajā ritenī pašlaik nav pat nevienas brīvas vietas, kur apsēsties vai nolikt datoru darbam. Bet vai tad tev patiešām ir tik slikti šeit kopā ar mani? Es taču cenšos palīdzēt, cik vien varu – redz, šorīt pats iznesu miskasti un vakar vakarā pat nomazgāju visus netīros traukus, — viņš man pilnīgi mierīgā un pašpārliecinātā balsī atbildēja, pat ne uz mirkli nepaceļot acis no televizora ekrāna.
Nauda un neērtie jautājumi
Drīz vien “sadzīviskajām problēmām” pievienojās finansiālas dabas lūgumi. Didzis sūdzējās, ka objekta pasūtītājs kavē izmaksas un viņam šobrīd ir grūti ar skaidru naudu.
— Una, aizdod man septiņdesmit eiro, man vajag degvielai un pusdienām objektā. Tiklīdz ienāks pārskaitījums, es tev atdošu ar uzviju, — viņš lūdza ar tādu pārliecību balsī, ka neiedot šķita gandrīz nepieklājīgi.
Pēc tam viņam vajadzēja četrdesmit eiro “jaunam instrumentam”, tad vēl piecdesmit, jo viņš esot pazaudējis maku. Es, būdama pieklājīga sieviete, sākumā neiedomājos neko sliktu. Galu galā – vīrietim ir nopietns darbs, gan jau atdos.
Bet, kad pienāca mēneša beigas un es saņēmu savus komunālo pakalpojumu rēķinus, tie bija par divdesmit pieciem eiro lielāki nekā parasti. Vairāk ūdens, vairāk elektrības. Kad es ieminējos par kopīgu tēriņu segšanu, Didzis uzreiz kļuva aizvainots.
— Una, es patiesi cerēju, ka mūsu starpā ir izveidojušās dziļas un patiesas jūtas, bet tu šobrīd sāc runāt par kaut kādiem sīkumiem un kapeikām. Es taču tev skaidri apsolīju, ka pavisam drīz viss nokārtosies un es visu atdošu!
Vai tiešām tu man neuzticies pat ne par kripatiņu? — viņš to pajautāja ar tik milzīgu sarūgtinājumu un vilšanos savā balsī, ka tajā mirklī es patiesi sajutos neērti un gandrīz vai vainīga par to, ka vispār biju uzdevusi šo jautājumu.
Tajā vakarā es sēdēju virtuvē viena un domāju – esmu četrdesmit septiņus gadus veca personāla atlases vadītāja, kura prot atmaskot melus pirmajās piecās intervijas minūtēs.
Kā es varēju pieļaut, ka svešs vīrietis tik vienkārši iekārtojas manā dzīvē, tērē manu naudu un vēl liek man justies vainīgai?
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu par negaidīto tikšanos Valmieras tirgū, kas pilnībā izmainīja manu viedokli par Didzi un beidzot palīdzēja ieraudzīt visu notiekošo pavisam citā gaismā
