Mēs bieži domājam, ka civilizācija beidzas tur, kur pazūd Wi-Fi un asfalts. Bet kas notiek tad, ja tieši tur, simtgadīgā būdā starp sniegiem – sākas īstā dzīve
Šis nav stāsts par izdzīvošanu, bet gan par izvēli, ko pilsētnieka prātam grūti aptvert. Kāpēc cilvēks, kuram pieder tikai ziemeļbriežu ganāmpulks un viena spuldzīte pie griestiem, jūtas brīvāks par mums visiem? Temperatūrai šeit nav nekāda sakara. Es to sapratu otrajā naktī, kad pieķēru sevi pie domas, ka nevēlos nekur doties – ne uz siltumu, ne mājās. Guļu guļammaisā uz koka lāvām būdā, bez karstā ūdens un bez mobilajiem sakariem – simtiem kilometru attālumā no tuvākās pilsētas.
Iedomājieties klusumu tik dziļu, ka tajā var dzirdēt, kā dziest krāsns ogles. Ārā ir mīnus trīsdesmit, bet istabas vidū uz vecām lāvām tu pēkšņi saproti, ka negribi atgriezties mājās. Tur, kur dūmi no skursteņa ir vienīgā zīme par dzīvību desmitiem kilometru rādiusā, laiks rit citādāk.
Krāsns izdzisa ap trijiem naktī. Blakus guļ korjaki-ziemeļbriežu gani. Viens no viņiem klusējot pieceļas, turpat priekšnamā saskalda malku un iekurina krāsniņu. Nekādu modinātāju. Vienkārši piecēlās un aizgāja strādāt. Es biju lasījis par ziemeļbriežu ganiem. Domāju, ka saprotu, kā viņi dzīvo. Izrādījās, ka daudz ko nezināju.
Korjaku apvidus – tie ir Kamčatkas novada ziemeļi. Gandrīz 300 000 kvadrātkilometru tundras, pauguru un piekrastes – lielāka teritorija nekā Lielbritānija.
Ceļu tundrā nav. Ir “virzieni” – visurgājēju pēdas, kas pavasarī pārvēršas par upēm. Dūmi no skursteņa ir vienīgā dzīvības pazīme desmitiem kilometru rādiusā. Simts gadus veca būda. Un satelītantena Uzreiz ieraudzīju: veca, sniegā ieaugusi būda. Blakus – kamanas, dīzeļdegvielas mucas, motorzāģis. Un satelītantena, kas pieskrūvēta pie sienas sāna.
Durvis uz būdu – zemas, tumšas, čīkstošas. Iekšpusē – savi noteikumi. Durvis uz būdu ir zemākas par metru astoņdesmit. Pieliecos un iegāju. Iekšā ir tumšs. Deg viena spuldzīte, ko darbina ģenerators. Galds, koka kluči krēslu vietā, krāsniņa centrā. Uz caurules – dūraiņi un zeķes. Uz sienām – cirvji, sniega kurpes, āķi, maisi. Krāsniņa ir dzīves centrs. Uz tās silda tēju, vāra gaļu, žāvē drēbes. Uz galda – burka ar uzrakstu “TAUKI”, cukura paka, maize sausiņu iepakojumā.
“Mēs esam briežu cilvēki”
Korjaki-čavčuvēni ir klejojoši ziemeļbriežu gani. Vārds “korjaks” cēlies no “kor” – ziemeļbriedis. “Tie, kas ir pie briežiem”. Ragi uz jumta nav rotājums. No ragiem gatavo darbarīkus, no ādām – apģērbu un gultasveļu, no cīpslām – diegus.
Uz būdas jumta ir ziemeļbriežu ragu kaudze. Ne skaistumam. No ragiem top darbarīki, no ādām – apģērbs un gultasvieta, diegi.
Briedis dod visu: gaļu, siltumu, transportu, naudu. Jautāju ganāmpulka saimniekam, cik briežu skaitās norma.
— Ganāmpulks ar tūkstoti galvu jau ir labi. Agrāk bagāts bija tas, kuram bija divi tūkstoši.
— Un tagad?
— Tagad mums ir trīs simti. Iztiekam kaut kā jau.
— Kāpēc tik maz?
— Deviņdesmitie. Padomju saimniecības aizvēra. Vilki. Brakonieri. Helikoptera nav – ganāmpulku nevar apbraukāt.
Pēc tam viņš pastāstīja par korālu – iežogojumu, kurā rudenī sadzen briežus. Laiž caur vārtiņiem pa vienam. Pavasarī ir “šķelšana” – tēviņu atdalīšana no mātītēm pirms atnešanās. Lai tie neizmīdītu ganības blakus jaundzimušajiem teļiem. Es jautāju, kur viņš mācījies. Viņš smejas.
— Nē, es vienkārši ļoti sen esmu tundrā.
Nakts būdā. Vakarā pie galda esam pieci cilvēki. Tēja no apkvēpušas tējkannas. Maize. Tušonka. Izkausēti tauki burkā – tie paši “TAUKI”. Vakarā – tēja, sarunas, klusums. Nekādu telefonu, nekāda interneta. Neviens neskatās telefonā. Ne tādēļ, ka gribētu atpūsties no gadžetiem – vienkārši nav zonas. Tuvākais signāls ir ciematā, simts kilometru attālumā. Viens ģenerators, viena spuldzīte, viena krāsniņa uz visiem.
Runājam.
Par ganāmpulku, par laikapstākļiem, par kaimiņu no Apukas, kurš paņēma sniega motociklu kredītā un tagad nevar atdot. Smejamies.
Tiek pasniegta saldēta ziemeļbrieža gaļa, sagriezta plānās šķēlītēs. Ar sāli un pipariem. Pirmo gabaliņu paņēmu piesardzīgi. Pēc trešā jau sniedzos pats. Ziemeļbriežu gana brokastis: brieža speķis, maize, tēja. Saimniece sēž pie malkas grēdas ar tējas krūzi. Jautāju, vai šeit nav garlaicīgi. Saimniece. Viņa šeit ir dzimusi un nekur negrasās doties prom.
— Garlaicīgi? Pēc kā lai ilgojas?
— Nu, pēc pilsētas. Pēc veikaliem, pēc kino…
— Es biju pilsētā vienu reizi. Tur ir trokšņaini. Tur cilvēki steidzas. Kāpēc?
Viņa runā bez augstprātības. Vienkārši konstatē faktu. Pagalmā ir laikas kucēns. Melnbalts, skraida apkārt, ķer visus aiz bikšu starām. Kucēns piedzima pirms diviem mēnešiem. Pēc gada viņš strādās pajūgā. Pēc korjaku ticējumiem suņi sargā ieeju ēnu valstībā. Uz suni nedrīkst kliegt.
Šis kucēns jau zina savu vietu – pēc gada viņš ieņems vietu pajūgā.
Rīts. Dūmi un siltumā
Starp citu, es jau rakstīju par tikpat attālu ciematu Kamčatkā – Esso ciematu. Tur cilvēki apsilda mājas ar karstu minerālūdeni tieši no zemes dzelmes. Ciemats atrodas vulkāniskā gredzena iekšpusē, un ģeotermālie ūdeņi plūst visu gadu. Ziemā mājās ir +22, bet aiz loga -30.
Cilvēki, kuri to izvēlējās paši. Pirms aizbraukšanas nofotografējāmies visi kopā. Saimnieks neplāno pārcelties uz pilsētu. Viņa dēls – arī nē.
“Kurš gan ganīs briežus, ja ne mēs?” Atgriezos mājās pēc nedēļas. Trešajā dienā pieķēru sevi pie tā, ka ceļos sešos no rīta bez modinātāja, uzlieku tējkannu un vienkārši stāvu pie loga. Skatos, kā aust gaisma.
Korjaki tūkstošiem gadu dzīvo tur, kur priekš mums nav nekā. Un tieši tur – ir viss.
