Jau atkal ir pienācis 11. novembris – svētki, kuru laikā pieminam savus karavīrus. Tomēr gribu jums pastāstīt atgadījumu, ko piedzīvoju pagājuša gada svētku priekšvakarā.
Šis atgadījums atstāja dziļu iespaidu uz mani, un to atceros tā, ir kā tas būtu noticis vakar.
Lasi arī: Paldies liktenim, ka esmu dzimis Latvijā!
Bija 2015. gada 11. novembra vakars. Palicis jau nedaudz tumšs. Gribēju ātri ieiet veikalā un paņemt sev nedaudz pārtikas. Devos pie kases, bet tur priekšā man rindā ir nostājusies cienījama vecuma vecmāmiņa – lakatiņā, vecā (bet koptā) mētelī, ar sūrās dzīves ieliktu muguru. Skatījos, kā viņa uz kases letes uzliek savas preces… paciņu griķu, rupjās maizes kukulīti un svecīti burciņā (kapu svecīti)!
Šķir otru lapu, lai uzzinātu visu stāstu
Tevi noteikti interesēs
- “Es slēpos. Attālums bija neliels, varbūt 15 metri…”: igauņu fotogrāfs tiek pie unikāliem kadriem, daudzi pat sākumā tos apšauba (+ VIDEO)by Laura Andersone
- ”Jūs īrējat? Tad uz redzēšanos…” Kāpēc 52 gadu vecumā es nepieņemšu savās mājās vīrieti bez savas dzīvesvietas (pat ja viņš ir strādīgs)by Rinalds Bergmanis
- Fantastisks dabas fenomens, kas jau rīt būs redzams arī Latvijas debesīs: to apbrīnoja jau kopš senseniem laikiemby Laura Andersone