“Sākumā ticēju, ka pēc notikušā manā dzīvē viss būs kā iepriekš. Aizvēršu šo melno lappusi un aizmirsīšu baiso notikumu. Un mans ķermenis būs tāds kā senāk, viss sadzīs, es atjaunošos… Tā sevi mānīju pāris gadu. Bet nekas vairs nav tā, kā bija! Neviens no mums vairs nekad nebūs tāds kā iepriekš!” Tā saka Tatjana, kura piedzīvojusi Zolitūdes traģēdiju.
Tajā liktenīgajā ceturtdienā, 21. novembrī, pirms pieciem gadiem, Tatjana pēc darba iegāja vietējā lielveikalā “Maxima”. Taņa pavisam nesen bija sākusi dzīvot Zolitūdē, pārcēlās pie sava mīļotā drauga Artura. Viņa devās uz veikalu nopirkt kaut ko abu kopīgajām vakariņām. Un palika guļot zem gruvešiem. Taņas kājas bija iespiestas zem milzīgiem betona bluķiem. Visapkārt bija tumsa, skanēja cilvēku kliedzieni, nāsīs sitās mitras zemes un betona putekļu smaka. Šausmas, sāpes un bailes. Un spītīga cerība, ka tomēr izdosies izglābties.
Par to plašā intervijā ar Tatjanu raksta laikraksts Latvijas avīze un portāls la.lv.
Par Zolitūdes traģēdiju atceramies, kad izskan kārtējais sižets par tiesas sēdi vai braucot garām šai vietai. Tatjanai Ostapenko par notikušo ik dienas atgādina sāpes viņas ķermenī. “Esmu spiesta to atcerēties, tas visu laiku ir ar mani.”
“Sākumā ticēju, ka pēc notikušā manā dzīvē viss būs kā iepriekš. Aizvēršu šo melno lappusi un aizmirsīšu baiso notikumu. Un mans ķermenis būs tāds kā senāk, viss sadzīs, es atjaunošos… Tā sevi mānīju pāris gadu. Bet nekas vairs nav tā, kā bija! Neviens no mums vairs nekad nebūs tāds kā iepriekš!” Tā saka Tatjana, kura piedzīvojusi Zolitūdes traģēdiju.
Viņai netīk izrunāt vārdu “traģēdija”, jo, to pasakot, pārņem nepatīkama sajūta – “it kā es sevi atkal programmētu uz skumjām un bēdām”. Tomēr tā ir traģēdija. Dzīvību zaudē 54 cilvēki. Cieš ļoti daudzi tuvinieki. Ievaino vairākus desmitus cilvēku, daudziem joprojām nākas sadzīvot ar smagām veselības problēmām.
Tā ir rēta Latvijas sejā. Sadzijusi, bet joprojām sāpīga un neglīta. Arī tādēļ, ka vēl nav izspriesta taisna tiesa, nav sodīti vainīgie.
Fiksēts, ka nogruvums Zolitūdes lielveikalā “Maxima” notika vakarā – 17.41. Ko atceraties no šā vakara?
Pēc darba piezvanīju Arturam un sacīju, ka braucu uz Zoļiku. Teicu, ka ieskriešu veikalā un ātri būšu mājās.
Viss tiešām notika ātri. Iegāju “Maximā”, izņēmu bankomātā naudu un pagriezos pēc iepirkumu ratiņiem. Tad uzreiz izdzirdu brīkšķus, tādus kā šāvienus, ļoti skaļu troksni. Pagriezu galvu un ieraudzīju, kā iebrūk jumts. Tobrīd es vispār nesapratu, kas tur krīt, gāžas, pamanīju kaut kādus dzelzs gabalus. Es biju filmās redzējusi, kā sagāžas māja, te bija līdzīgi, tikai viss notika daudz, daudz agrāk.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
