Dzīve mēdz piespēlēt visnegaidītākās tikšanās visnepiemērotākajās vietās. Šī saruna, kas man lika uz daudzām lietām paskatīties citādi, notika vairāku tūkstošu metru augstumā – lidmašīnā. Liktenis bija lēmis, ka man blakus sēdvieta tika iedalīta kādai sievietei, kuru nebiju redzējis gadu desmitiem.
Tā bija mana senā klasesbiedrene. Lai gan laiks bija darījis savu, es viņu uzreiz atpazinu pēc tās pašas raksturīgās dzimumzīmes uz vaiga, kas viņu izcēla jau skolas gados.
Mums priekšā bija piecas lidojuma stundas – pietiekami ilgs laiks, lai izrunātu visu, kas sakrājies kopš izlaiduma balles. Mūsu saruna bija neparasti atklāta, bez liekas pieklājības etiķetes, it kā mēs joprojām sēdētu vienā skolas solā.
Dzīve pēc lielajām pārmaiņām
Mana ceļabiedre šobrīd dzīvo viena. Viņa atklāja, ka lido uz galvaspilsētu apciemot savu pieaugušo meitu. Meitai klājas lieliski – viņa ieņem vadošu amatu starptautiskā uzņēmumā, saņem iespaidīgu atalgojumu un ir veiksmīgi iekārtojusi savu dzīvi. Mātes sirds, protams, ilgojās pēc tuvības, un šis brauciens bija plānots kā atelpa no ikdienas vienatnes.
Interesants bija arī viņas finansiālās stabilitātes stāsts. Pēc vīra aiziešanas mūžībā pirms dažiem gadiem viņai palika mantojumā bizness. Sākumā viņa pati mēģināja stūrēt uzņēmējdarbības kuģi, taču drīz saprata, ka tas prasa pārāk daudz enerģijas. Viņa pieņēma racionālu lēmumu – biznesu pārdeva. Tagad viņa bauda dzīvi, iztiekot no procentu maksājumiem un gudriem ieguldījumiem. Viņa beidzot varēja atļauties nedarīt neko, kas viņu neaizrauj.
Provokatīvais jautājums par vīriešiem
Mūsu saruna neizbēgami nonāca līdz attiecību tēmai. Es ziņkāres vadīts pajautāju: “Klau, bet ko tu savos gados vispār uzskati par ‘vecu vīrieti’?”
Atbilde mani burtiski apstulbināja. Viņa, ne mirkli nešauboties, paziņoja, ka visi vīrieši, kam pāri piecdesmit, viņas acīs ir “norakstāmi” un veci. Viņa izteicās visai skarbi, pat nedaudz nicinoši. Un tas nekas, ka viņai pašai ir 57 gadi – tieši tikpat, cik man.
Es sēdēju un klausījos, nespēdams saskatīt šajos vārdos nekādu loģiku. Bija skaidrs, ka viņa ir nolēmusi baudīt dzīvi pēc saviem noteikumiem, un šajos noteikumos vieta bija atvēlēta tikai gados jaunākiem vīriešiem. Godīgi sakot, viņa pati vairs neizskatījās pēc “pirmā svaiguma” skaistules – parasta sieviete ar savām vecuma iezīmēm –, taču pārliecība, ar kādu viņa klāstīja savas vēlmes, bija dzelžaina.
Emocijas pret racionālismu
Sievietēm pirmajā vietā bieži vien ir emocijas, un tās nereti atrodas ļoti tālu no jebkāda racionālisma. Mani visvairāk pārsteidza tieši šis stingrais, nepiekāpīgais tonis. Es pat necentos viņai simpatizēt vai izrādīt vīrišķīgu interesi, taču viņas “pozīcija” pret vienaudžiem tika skaidri definēta jau pašā sakulmā.
Es pats regulāri apmeklēju trenažieru zāli. Tur es redzu savus vienaudžus – vīriešus ap 50 un 60 gadiem, kuri ir tādā fiziskā formā, ka spētu izturēt slodzi, ko nepavilktu pat daudzi trīsdesmitgadnieki. Tas man vēlreiz lika secināt: vecums nav skaitlis pasē, bet gan tas, kā tu jūties pret sevi un savu ķermeni.
Katram sava laimes formula
Galu galā, ja viņai šķiet, ka jaunāks vīrietis blakus palīdzēs saglabāt ilūziju par mūžīgo jaunību vai sniegs enerģiju, kuras pašai sāk pietrūkt – tā ir viņas izvēle. Katram no mums ir tiesības uz savu laimes versiju, pat ja tā no malas šķiet dīvaina vai neloģiska.
Ja viņai patīk jaunāki vīrieši, tas ir tikai godīgi, jo arī vīrieši pēc piecdesmit bieži vien lūkojas jaunu sieviešu virzienā. Tā ir sava veida dzīves enerģijas apmaiņa. Viņa dzīvo aktīvi, ceļo un bauda savas iespējas – un tas patiesībā ir apsveicami.
Mūsu lidojums beidzās, mēs pieklājīgi atvadījāmies un telefona numurus, protams, neapmainījāmies. Reizēm viena saruna ir pietiekama, lai saprastu, ka ar šo cilvēku tikšanās reizi 30 gados ir tieši laikā. Mēs katrs devāmies savā virzienā, atstājot šo diskusiju virs mākoņiem.
Dubultie standarti un mūžīgā jaunība
Kad lidmašīna nolaidās un es vēroju savu seno klasesbiedreni aizejam pa termināli, es neviļus sāku prātot par tiem neredzamajiem filtriem, caur kuriem mēs raugāmies uz pasauli. Šī saruna atstāja dīvainu pēcgaršu. No vienas puses, es apbrīnoju viņas drosmi un finansiālo neatkarību – viņa nebija salūzusi pēc vīra zaudējuma, viņa nebija kļuvusi par upuri, bet gan par savas dzīves noteicēju. No otras puses, mani skāra tas, cik viegli mēs mēdzam norakstīt veselu paaudzi, pie kuras paši piederam.
Kāpēc vīrietis 57 gadu vecumā viņas acīs ir “vecs”, bet viņa pati tajā pašā vecumā sevi uzskata par pietiekami enerģisku, lai konkurētu par gados jaunāku vīriešu uzmanību? Tas ir klasisks piemērs tam, kā mēs mēdzam sevi redzēt caur rozā brillēm, kamēr pret citiem esam nežēlīgi kritiski. Zinātniski tas ir pierādīts – cilvēka pašuztvere bieži vien “iestrēgst” 10–15 gadus jaunākā vecumā, nekā rāda pase. Viņa, visticamāk, sevi joprojām juta kā četrdesmitgadnieci, bet visus savus vienaudžus redzēja kā tādus, kuriem laiks jau “iztecējis”.
Fiziskā forma un psiholoģiskais nogurums
Mūsu sarunas laikā es neviļus sāku salīdzināt sevi ar viņas aprakstīto “veco vīrieti”. Jā, man ir 57 gadi. Jā, man pie deniņiem ir sirmums un sejā krunciņas, kuras tur nebija pirms trīsdesmit gadiem. Taču es neesmu vecs. Mana ikdiena trenažieru zālē, garie pārgājieni un nepārtrauktā mācīšanās liecina par pretējo.
Vecums vīrietim mūsdienās vairs nav saistīts ar fizisku nespēku. Tas ir stāsts par enerģiju. Daudzi vīrieši ap piecdesmit zaudē dzirksteli nevis tāpēc, ka ķermenis atteiktos kalpot, bet tāpēc, ka viņi psiholoģiski padodas. Viņi sāk valkāt “vecu vīriešu” drēbes, sāk runāt par slimībām un zaudē interesi par visu jauno. Iespējams, tieši šādu tipāžu mana klasesbiedrene bija satikusi un tagad vispārināja uz visiem.
Tomēr ir arī otra puse – tie, kuri nepadodas. Es pazīstu vīriešus, kuri sešdesmit gadu vecumā sāk jaunus biznesus, iemīlas no jauna un viņu enerģija ir lipīga. Viņa, lidojot savā vienatnē, bija nolēmusi šo grupu vienkārši ignorēt. Varbūt tāpēc, ka gados jaunāks vīrietis ir “vieglāks” projekts? Viņam nav tik daudz bagāžas, tik daudz viedokļu vai tik daudz prasību pret partneri.
Materiālā neatkarība kā vairogs
Nevar noliegt, ka viņas pārliecību balstīja arī pārdotā biznesa nauda. Finansiālā stabilitāte sniedz sievietei iespēju nebūt atkarīgai no vīrieša resursiem. Viņai nevajadzēja vīrieti, kurš viņu uzturētu, un tas automātiski mainīja viņas atlases kritērijus. Ja sieviete meklē drošību, viņa lūkojas pēc pieredzējuša, stabila partnera. Ja viņai drošība jau ir, viņa sāk meklēt estētiku, jautrību un enerģiju.
Šī ir interesanta mūsdienu tendence – sievietes “pēc piecdesmit” kļūst arvien drosmīgākas savā vēlmē pēc baudpilnas dzīves. Viņas vairs nevēlas būt tikai vecmāmiņas, kas cep pīrāgus un gaida svētdienas vizīti. Viņas vēlas ceļot, tērēt naudu sev un satikties ar tiem, kuri liek viņām justies dzīvām.
Taču šeit slēpjas risks. Vai jaunāks vīrietis spēs sniegt to intelektuālo un emocionālo dziļumu, ko var sniegt vienaudzis, kurš izgājis cauri tām pašām vēstures desmitgadēm? Sarunas lidmašīnā laikā es sapratu, ka mums ar viņu bija tik daudz kopīgu atsauču – filmas, mūzika, politiskie notikumi, ko mēs piedzīvojām. Ar trīsdesmitgadnieku viņai nebūtu šīs “kopīgās valodas”. Viņa būtu tikai “eksotiska lēdija”, bet nevis partneris.
Sievietes skaistums un gadi
Viņa izteicās skarbi par vīriešiem, taču viņa nepamanīja (vai izvēlējās nepamanīt), ka arī viņa vairs nav tā pati jauniņā meitene no klases bildes. Viņa bija…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
