Afgāņu “Mona Liza” : kā tagad dzīvo sieviete, kuras skatiens savulaik aizkustināja visus (viņai jau 48 gadu)

Šis stāsts sākās ļoti sen. 1984. gadā fotogrāfs Stīvs Makkari, kurš strādāja žurnālā National Geographic, vāca informāciju par karu Afganistānā, apmeklējot vienu no bēgļu nometnēm uz Afganistānas – Pakistānas robežas. Sadzirdot bērnu smieklus, Stīvs iegāja teltī. Izrādījās, ka tā ir skola. Fotogrāfs palūdza skolotājai atļauju uzņemt pāris fotoattēlus.

Fotogrāfa uzmanību piesaistīja kādas skolnieces skatiens. Vārdos nebija izteicams, cik daudz emociju slēpās šajā skatienā. Stīvs vēlējās nofotografēt tieši viņu. Tāpat viņš vēlējās uzzināt ko vairāk par šo meiteni. Skolotāja pastāstīja, ka viņas vecāki gājuši bojā, bet dzimtais ciems tika iznīcināts aviācijas uzlidojuma laikā. Meitenei kopā ar izdzīvojušajiem radiniekiem divu nedēļu garumā nācās šķērsot kalnus, lai nokļūtu bēgļu nometnē Pakistānas pierobežā.

“Afgāņu meitene”

Īsā fotosesija ātri beidzās, Stīvs atgriezās Vašingtonā un nodarbojās ar fotogrāfiju apstrādi. No krāsainā foto uz viņu skatījās meitene ar tādu skatienu, ka nebija iespējams no viņas atraut acis. Žurnāla foto redaktors negribēja likt meitenes fotoattēlu uz žurnāla vāka, jo bērna skatiens bija pārāk caururbjošs, bet tomēr beigās viņš piekāpās Stīvam Makkari. 1985. gada vasarā kārtējā National Geographic numura vāku rotāja fotogrāfija ar nosaukumu “Afgāņu meitene”.

Lasi arī: Kad liktenis uzsmaida. Kāda izvērtās puisīša dzīve, kurš piedzima “bez sejas”

Meitenes fotogrāfija ar caurdurošo skatienu radīja īstu furoru. Tā kļuva par visas pasaules bēgļu simbolu. Šī kļuva par atpazīstamāko un visvairāk apspriesto fotogrāfiju. Stīvs Makkari vēlāk sacīja:

Pēdējo 17 gadu laikā nebija neviena diena, kad es nebūtu saņēmis kādu vēstuli, ziņu vai telefona zvanu saistībā ar šo meiteni. Daži gribēja viņai nosūtīt naudu, citi gribēja viņu adoptēt. Bija arī vēstules no vīriešiem, kuri vēlējās viņu atrast un apprecēt.

Galvenais žurnāla American Photo redaktors Dāvids Šonauers šo fotogrāfiju salīdzināja ar Leonardo da Vinči “Monu Lizu”. Viņš sacīja sekojošo:

– Apskatot fotogrāfiju, katru reizi var priekš sevis atklāt kaut ko jaunu. Lai fotogrāfija, gluži kā glezna paliktu atmiņā, tai sevī jānes līdzi kāda neskaidrība.

 

Gullas meklējumi

Stīvs neuzzināja meitenes vārdu, tāpēc fotogrāfija palika bez vārda vairāk nekā 17 gadus. 2002. gadā, kad kļuva iespējams apmeklēt Afganistānu, Stīvs Makkari atkal devās savas afgāņu skaistules meklējumos.

 

Viņš viņu atrada attālā Afganistānas daļā. Viņai bija aptuveni 30 (viņa skaidri neatcerējās, kad ir dzimusi, bet dokumenti bija pazaudēti). Tagad kļuva zināms tās meitenes vārds, par kuru interesējās tik daudz cilvēku. Viņu sauc Šarbata Gulla. Tulkojumā no puštu valodas viņas vārds nozīmē “ziedošais šerbets”.

Pa šo laiku Gulla bija apprecējusies. Viņai bija jau trīs bērnu. Fotogrāfs uzreiz atpazina savu mūzu, lai arī bija pagājuši jaut tik daudzi gadi, bet Gulla bija ļoti izmainījusies. Tagad tā bija pieaugusi sieviete ar nogurušu skatienu. Arī Gulla atcerējās seno fotosesiju. Tas bija vienkārši, jo viņa bija fotografēta tikai trīs reizes dzīvē.

 

Jauna fotosesija

Savu portretu, kas radīja tik lielu rezonansi sabiedrībā, Gulla pirmo reizi ieraudzīja 2003. gada janvārī. National Geographic 2002. gada aprīļa izdevumam tika uzņemtas jaunas fotogrāfijas. Iepriekš gan Gulla pajautāja vīram atļauju, vai priekš fotogrāfijām viņa drīkst noņemt parandžu.

Vēl tika uzņemta dokumentālā filma “Afgāņu meitenes meklējumos”, kurā piedalījās arī Gulla.

 

Jaunās mājas atslēgas

2016. gada beigās Gullu aizturēja policija. Viņu turēja aizdomās par dokumentu viltošanu un nelikumīgu uzturēšanos Pakistānas teritorijā – Pešavar pilsētā. Vēlāk viņa tika deportēta. Afganistānas valdība apsolīja parūpēties par dzīvesvietu, medicīnisko aprūpi un izglītības nodrošināšanu visiem Šārbatas Gullas ģimenes locekļiem.

Pēc atgriešanās dzimtenē, ģimenei tika piešķirts dzīvoklis Kasbas rajonā, bet Gulla izbrāķēja gan dzīvokli, gan pašu rajonu.

Pēc īslaicīgas uzturēšanās viesnīcā, ko apmaksāja valdība, prezidents Muhameds Ašrafs Gani personīgi pasniedza Gullai atslēgas no jaunās mājas Afganistānas galvaspilsētā Kabulā.

Visi ģimenes locekļi pateicās prezidentam, apgalvojot, ka pilnībā piekrīt prezidenta viedoklim, ka visiem afgāņiem jāatgriežas mājās mierīgajā Afganistānā.

Šodien Šarbata Gulla ar ģimeni dzīvo Kabulā.

Viņa sapņo, ka viņas bērniem būs laimīga dzīve un laba izglītība. Vienīgais, par ko tagad lūdzas Gulla, lai viņas valstī būtu miers.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru