Par robežām
— Māra, — īsi. — Piedod, ja aizvainoju. Es tiešām negribēju sāpināt Mārtiņu. Es neprotu uzvesties bērnu svētkos. Tas nav attaisnojums, tas ir godīgums. Dāvanas es nenesu principiāli — tā ir mana lieta. Bet varu atnākt pie jums abiem, bez pūļa, un palasīt viņam par “Pūķi, kuram garšoja arbūzi”. Viņš smiesies. Un pīrāgs man sanāk lielisks. Bez svecītēm, apsolu.
Es ilgi skatījos ekrānā, it kā burti uz tā būtu dzīvi. Vārdi “principiāli” un “godīgums” stāvēja blakus kā divas meitenes skolas formās, kuras nav izlēmušas, vai viņas draudzējas vai konkurē.
— Paldies, ka uzrakstīji, — es atbildēju. — Davai vēlāk. Tagad lai viss mazliet nosēžas.
— Labi, — atnāca pēc minūtes. — Ja kas, esmu tepat blakus.
Vakarā es ne uzreiz iemigu. Galvā sarunājās divas sievietes. Viena — māte, kurai ir prieka kalendārs un gatavība skaidrot kaimiņiem, ka “pret bērniem vajag ar siltumu”. Otra — meitene no manas pašas pagātnes dzīves, tā, kura mīlēja pēkšņus braucienus un sajūtu, ka nekas viņu netur. Viņas abas dzīvoja manī, un abas gribēja, lai viņas sadzird.
— Nu, un kas tagad? — jautāja viena.
— Tagad — par robežām, — atbildēja otra. — Par to, ka var godīgi teikt “man ir tik smagi, es nenākšu”, un tas nav kaprīze. Un par to, ka “man sāp no tava aukstuma tuvumā”, un tā nav manipulācija.
— Un par dāvanām?
— Un par dāvanām. Ka kādam dzejolis ir dāvana, bet kādam — tukšums rokās. Un, ja mīli — ņem vērā ne tikai savus principus, bet arī otra jūtas.
— Tātad kādam ir jāpiekāpjas?
— Nevis jāpiekāpjas. Jāsaprot. Vai godīgi jāšķiras uz dažādiem ceļiem. Tā arī mēdz notikt. Ne tāpēc, ka “bezbērnu cilvēki ir slikti” vai “māmiņas ir neizturamas”. Bet tāpēc, ka draudzības valoda dažreiz pārstāj sakrist.
Es paskatījos uz Mārtiņu — viņš gulēja, ieracies ar degunu spilvenā, blakus uz nakts skapīša žuva viņa glezna: zaļš kvadrāts, sarkana līnija, dzeltens aplītis — “mamma, tā ir mašīna, kas brauc pa varavīksni”. Katram sava varavīksne, es nodomāju. Un katram — savs ceļš uz to.
Pēc dažām dienām mēs ar Elīnu tikāmies bērnu laukumā. Saule, smiltis, ratiņu riteņi, viens, divi, trīs — bums pa slidkalniņu. Saruna ritēja kā visām mammām: “kāds dārziņš”, “kā ēd”, “cik guļ”. Bet es tomēr atgriezos pie tās tēmas.
— Zini, — es teicu, — es nopirku Mārtiņam krāsas “no tantes Agneses”. Viņš tā nopriecājās, it kā viņam būtu uzdāvināta lidmašīna.
— Nu, un pareizi, — Elīna pamāja. — Bērniem ir svarīgs priekšmets. Viņiem ir grūti sajust, kas ir “klātbūtne un dzejoļi”. Viņi to iemācīsies vēlāk. Ja gribēs.
Katram savi secinājumi
— Es negribu to izvērst par sacensību pret tiem, kuriem nav bērnu, — es izdvesu. — Bet es, šķiet, kļūšu piesardzīgāka. Pirms aicināt, jautāšu: “Tev ir ok? Tu tiešām gribi?” Un, ja “nē” — neapvainoties. Vienkārši saprast: mums ir dažādas plaknes.
— Dažādas plaknes nenozīmē dažādas planētas, — Elīna piebilda. — Sarunas dažreiz būvē tiltus.
— Dažreiz — būvē sienas, — es paraustīju plecus. — Bet arī sienas ir noderīgas: tās parāda, kur beidzas mana māja.
Vakarā es atkal uzrakstīju Agnesei. Ne par dāvanām un ne par “pareizi — nepareizi”.
— Agnese, — es rakstīju. — Es tevi dzirdu. Un tiešām saprotu, ka tev šie dzejoļi ir patiess žests. Mārtiņš pagaidām to nesaprot, un man nācās izlocīties. Paņemsim pauzi. Un, kad būsim gatavi, tiksimies trijatā. Bez pūļa. Tu palasīsi par arbūziem. Es — izcepšu pīrāgu. Un bez saistībām.
— Norunāts, — atnāca gandrīz uzreiz. — Es tiešām esmu blakus. Vienkārši dažreiz blakus nav vienā telpā.
Es noliku telefonu un aizgāju uz virtuvi. Izņēmu no skapja miltus, noliku bļodu, sasitu olu. Kamēr cukurs čabēja bļodā, es domāju, ka katram no mums ir savs “principiāli”. Un, ja saglabā pieklājību — to īsto, nevis “vajag” formā, bet formā “es redzu tevi t”, — tad, varbūt, dzejoļi un šokolāde kādu dienu iemācīsies dzīvot uz viena plaukta. Mārtiņš atnāca uz smaržu.
— Mamma, vai pīrāgs būs ar āboliem?
— Būs, — es pamāju.
— Vai mēs aicināsim tanti tanti Agnesi?
Es pasmaidīju.
— Aicināsim, ka viņa būs gatava. Un kad tu būsi gatavs. Norunāts?
— Norunāts, — nopietni viņš teica. — Bet tad es uzzīmēšu viņai arbūzu.
— Lielisks plāns, — es noglaudīju viņa pakausi. — Un tā būs tava dāvana. Arī godīga.
Mēs klusējot skatījāmies, kā ceļas mīkla. Šajā klusumā nebija aizvainojuma — tikai kāda jauna, vēl neierasta kārtība. Es neteiktu, ka tā ir ideāla. Bet tā ir mūsējā. Un tajā ir vieta gan dzejoļiem, gan zīmuļiem, gan godīgam “nē”, kas negrauj, bet sargā.
Es nesāku “darīt secinājumus” par visiem bezbērnu cilvēkiem. Tas būtu pārāk vienkārši un pārāk nepieklājīgi. Es izdarīju secinājumu par mums ar Agnesi: arī mūsu draudzībai ir vecums, un kā jebkurš vecums tā prasa pārmācīties runāt. Ar cieņu. Ar robežām. Ar iespēju paspert soli sāņus — un neaizcirst durvis.
Bet pagaidām — mums ir krāsas. Mums ir pīrāgs. Un papīra lapa, uz kuras zaļa mašīna traucas pa dzeltenu varavīksni. Un maza paraksts stūrī: “Tantei Agnesei”.
