– Tu tiešām jūties normāli?
– Tiešām, – es teicu. – Ej pie viņas.
Mēs atvadījāmies. Es noliku telefonu uz galda. Piecēlos, izstaigāju dzīvokli – uz virtuvi, atpakaļ uz viesistabu. Bija kluss. Parasts klusums, ko es zināju no galvas – parketa krakšķēšana pie sliekšņa, ledusskapja dūkoņa, mašīna kaut kur aiz loga. Tad iegāju guļamistabā. Samta kārbiņa gulēja uz nakts skapīša, tur, kur es to biju nolikusi dzimšanas dienas vakarā. Es to paņēmu rokās, atvēru. Silta gaisma no lampas krita uz tumšajiem akmeņiem. Granāti šķita nedaudz rūsgani – tie vienmēr tādi izskatās dzeltenā gaismā.
Es nostājos pie spoguļa.
Skatījos uz sevi. Kastaņbrūni mati, augsta piere – es vienmēr tos saņemu copē, ieradums kopš bērnības. Nelielas rokas ar līdzeni apgrieztiem nagiem. Ne vairs jauna seja. Godīga seja, kā man šķita. Es paņēmu kreiso auskaru. Tas pats iespiedums sānā pie ietvara – mazs, ja nezini, tad pat nepamanīsi. Bet es zināju.
Ieliku. Ar pirkstu pielaboju – kā vienmēr, kā simtiem reižu iepriekš. Tas iegūla savā vietā. Tad labo.
Viktors tos pirka juvelierizstrādājumu veikalā Meža ielā. Viņš iegaumēja, ka es apstājos pie vitrīnas. Viņš toreiz neko nepateica – vienkārši paturēja prātā, atnāca vēlāk viens, izvēlējās. Atnesa mājās, nolika uz galda, pagāja pie loga. Auskari pazuda pirms gada. Izgāja caur svešām rokām – caur Kristīnes izmisumu, caur Jāzepa leti, caur Agritas sarkano šalli un viņas mīlestību pret visu seno un skaisto. Un atgriezās. Uz dzimšanas dienu, tieši tāpat kā toreiz.
Es skatījos spogulī. Es nezinu, vai tajā ir kāda jēga – tajā, ka lietas atgriežas. Droši vien nekādas jēgas nav. Vienkārši apstākļu sakritība, nejaušību virkne: Jāzeps varēja pārdot auskarus agrāk, Agrita varēja neaiziet uz to tirgu, viss varēja notikt citādi.
Bet notika tā. Tie atkal bija mani.Es izslēdzu lampu un aizgāju gulēt.
Sen nebiju tā aizmigusi – mierīgi. Ne tāpēc, ka viss būtu labi. Vienkārši tāpēc, ka viss ir zināms. Tas, izrādās, ir svarīgāk nekā “labi” vai “slikti”.
