— Baiba, vai tu sestdien esi brīva? — vīramāte piezvanīja kā parasti, bez sasveicināšanās. — Mēs jums ar Viesturu jubileju noorganizējām. “Riviera” galdiņu pasūtīju, visi radi sapulcēsies
Es turēju tālruni pie auss un skatījos pa logu. Aiz stikla lēni griezās pirmās novembra sniegpārslas.
— Kad pasūtījāt? — es klusi pajautāju.
— Pirms mēneša. Gribējām pārsteigumu sagādāt, bet nolēmām brīdināt — vajag taču kleitu sagatavot. Pieklājīgu. Cilvēku būs kādi četrdesmit.
Cilvēku. Nevis viesu. Cilvēku, kurus es neaicināju. Manā gadadienā.
— Vai manu mammu uzaicinājāt? — nez kāpēc tas izrādījās pirmais jautājums.
— Ak, Baibiņ, nu mēs taču nezinājām, ka tev tas ir tik svarīgi… — vīramātes balsī parādījās maigas notis. — Vietas ir ierobežotas, saproti. Galdiņš taču ir noteiktam skaitam. Tava mamma… Nu, viņa taču nav īpaši sabiedriska, vai ne? Viņai būs neērti ar svešiem cilvēkiem. Mēs par viņu padomājām, bet negribējām viņu mulsināt.
Piecdesmit astoņu gadu vecumā es sapratu, ka trīsdesmit gadus esmu bijusi statiste svešā dzīvē. Viņa turpināja runāt, bet es domāju: trīsdesmit gadi nodzīvoti, un pat rūpes par mani tiek izlemtas manā vietā.
Ērtā sieva
Vakarā Viesturs atgriezās no darba vēlu. Uzsildīja mikroviļņu krāsnī vakariņas, apsēdās pretī. Kamēr ēda, šķirstīja tālruni.
— Mamma saka, ka tu esot kaut ko jautājusi par sestdienu, — viņš noteica starp zupas karotēm. — Viss taču ir kārtībā, ja? Viņa centās.
— Bet kāda būs ēdienkarte? — es pajautāju.
— Nu, parastā. Gaļas ēdieni, salāti. Mamma zina, ko pasūtīt.
— Es neēdu cūkgaļu jau kādus trīs gadus.
Viņš pacēla acis no šķīvja:
— Kopš kuriem laikiem?
— Kopš tā laika, kad man to ieteica. Tu taču zini.
— Nu, tur jau nebūs tikai cūkgaļa, — viņš paraustīja plecus. — Atradīsi, ko paēst.
Es piecēlos un novācu no galda viņa tukšo šķīvi. Viņš atkal ieurbās tālruņa ekrānā.
— Vai manas draudzenes uzaicināja? — es pajautāju no virtuves.
— Kādas draudzenes?
— Inesi. Antru. Cilvēkus, ar kuriem es draudzējos.
— Baiba, nu kam tur tavas draudzenes? Tas ir ģimenes pasākums. Radi sanāk kopā.
Radi. Viņa radi. Kuri trīsdesmit gadu laikā tā arī nekļuva par manējiem.
Agnese atnāca bez dāvanas un mana dēla dzimšanas dienu – patiesais iemesls man šķita dīvains
— Un kas man tur jādara? — es jautāju, atgriežoties istabā.
Viesturs paskatījās uz mani pārsteigts:
— Kā — kas? Jāsēž, jāsmaida, jāpieņem apsveikumi. Tev vienkārši jāatnāk un viss. Mamma visu noorganizēja, ne par ko nav jādomā.
Nav jādomā. Trīsdesmit gadus man saka: nav jādomā. Mēs tavā vietā visu izlemsim.
— Bet ja nu es negribu uz to restorānu?
— Baiba, — viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko absurdu. — Nu ko tu piesienies? Gribēja kā labāk. Svētkus sarīkot, cilvēkus sapulcināt. Bet tu — negribu, ne to. Mūžīgi tev kaut kas nav labi.
Mūžīgi. Mūžīgi man kaut kas nav labi, kad es mēģinu pateikt, ka gribu pati.
Neredzamā fotogrāfijās
Naktī es negulēju. Gulēju un klausījos, kā Viesturs elpo vienmērīgi, mierīgi. Viņam ir labi. Viņa māte noorganizēja svētkus, viņa radi sapulcēsies, viņa draugi atnāks. Viņš būs uzmanības centrā, pieņems apsveikumus. Bet es? Es sēdēšu blakus. Skaisti saposta statiste svešā izrādē. No rīta, kad viņš aizgāja uz darbu, es no antresoliem izvilku vecos fotoalbumus.
Re, mūsu kāzas. Es baltā kleitā, kuru izvēlējās vīramāte. “Tā taču ir klasika, Baibiņ. Tev piestāv.” Es gribēju vienkāršu kleitu, bez šiem kruzuļiem un vizuļiem. Bet vīramāte uzstāja: “Es taču zinu labāk, man ir gaume.” Re, vecākā dēla — Mārtiņa — dzimšanas diena. Galds uzklāts, viesi mājās. Es atceros to dienu. Gribēju pasūtīt bērnu ballīti, uzaicināt animatorus. “Kam tās muļķības? Ģimene sanāks kopā — tāpat būs labi.” Sanāca ģimene. Bērns visu vakaru garlaikojās pie pieaugušo galda.
Re, vīra tēva jubileja — septiņdesmit gadi. Bankets tajā pašā restorānā, kas tagad pasūtīts mums. Es toreiz piedāvāju mazāku, mājīgāku kafejnīcu. “Baiba, nu kāds sakars mājīgumam? Tā ir nopietna jubileja, vajadzīgs solīds restorāns.” Sēdēju visu vakaru kā manekens. Smaidīju, kad vajadzēja. Māju ar galvu, kad vajadzēja.
Šķiru tālāk. Katra fotogrāfija ir stāsts par to, kā kāds cits lēma manā vietā. Kur atpūsties. Kā ģērbties. Ar ko draudzēties. Pat kā audzināt pašu meitu. Vienā fotogrāfijā es stāvu sāņus. Kaut kādi svētki, visi ir kadrā, bet es — malā, gandrīz aiz rāmja. It kā nejauši būtu trāpījusies. It kā lieka.
Aizveru albumu. Skatos spogulī sev pretī. Piecdesmit astoņi gadi. Sirmums aizkrāsots, jo vīramāte savulaik teica: “Nu ko tu, Baiba, pavisam sevi nolaidusi. Vajag sevi kopt.” Apģērbs nav košs, jo “mūsu ģimenē nav pieņemts izcelties”. Pat smaržas ir tās, kas patīk nevis man, bet ir “visiem patīkamas”. Kas es esmu? Viestura sieva. Dzidras tantes vedekla. Mārtiņa un Daces māte. Grāmatvede uzņēmumā, kur strādāju jau astoņpadsmit gadus un kur visi mani sauc vienkārši par “Baibu”. Bet pati sev — kas?
Jautājums, kuru es sev neuzdevu trīsdesmit gadus
Tālrunis gulēja uz galda. Es to paņēmu, atradu kontaktu. Inese. Draudzene vēl no studiju laikiem. Pēdējos gados redzējāmies reti — viņa dzīvo otrā pilsētas malā, strādā, rūpējas par mazbērniem. Bet, kad tiekamies, — šķiet, it kā nebūtu šķīrušās. Gari saucieni.
— Baiba? — Ineses balss ir pārsteigta, bet silta. — Kā tev klājas?
— Ines, — es runāju un pēkšņi saprotu, ka nezinu, kā pateikt. — Man pēc trim dienām ir kāzu gadadiena.
— Ak, apsveicu! Trīsdesmit gadi, vai ne?
— Jā. Vīramāte noorganizēja banketu. Pasūtīja restorānu, uzaicināja četrdesmit cilvēkus. Paziņoja man aizvakar.
Pauze.
— Tev nepajautāja? — Ineses balss mainījās.
— Nē.
— Bet vai tu pati gribētu tā svinēt?
Šis jautājums. Vienkāršs. Tiešs. Un es saprotu, ka trīsdesmit gadu laikā ne reizi neesmu to sev uzdevusi. Vai es gribēju? Vai es gribu?
— Nē, — es saku klusi. — Negribu.
— Tad neej.
— Kā tas ir?
— Vienkārši. Pasaki, ka neiesi. Un viss.
— Bet tur taču viss ir noorganizēts…
— Baiba, paklausies sevī. “Tur viss ir noorganizēts”. Bet vai kāds tev pajautāja, ko tu gribi?
Es klusēju. Aiz loga sniegs snieg stiprāk. Novembris. Pirmais sniegs. Es vienmēr esmu mīlējusi pirmo sniegu — kā tas krīt, lēni, it kā domājot, vai sēsties uz zemes vai nē.
— Viņi pat manu mammu neuzaicināja, — es pēkšņi saku. — Ines, tā taču ir arī mana gadadiena. Bet manas mammas tur nebūs.
— Un tavu draudzeņu, cik saprotu, arī?
— Arī draudzeņu.
— Baiba, — Ineses balss kļūst maigāka. — Bet pasaki man godīgi. Vai tu kaut reizi šajos trīsdesmit gados esi jautusi, ka tavam viedoklim šajā ģimenē ir kāda nozīme?
Gribas teikt “jā”. Gribas atcerēties kaut vienu gadījumu, kad man pajautāja, ko es gribu, un ieklausījās. Gribas, bet neizdodas.
— Nē, — es atzīstos. — Laikam nē.
— Tad kāpēc tev iet uz svētkiem, kas nav rīkoti tev? Kāpēc? Jautājums paliek karājoties gaisā. Sniegpārslas aiz loga griežas lēnāk.
Lēmums
Pēc sarunas ar Inesi es ilgi sēžu pie loga. Galvā griežas viens un tas pats, pa apli. “Bet varbūt es pārspīlēju? Varbūt tās tiešām ir kaprīzes?” Pēc tam domāju: “Bet man taču tiešām nepajautāja.” Pēc tam atkal: “Bet Dzidra taču centās…” Un atkal: “Centās — kam?” Aplis. Pēc apļa. Pēc apļa. Iztēlojos sestdienu. Es tumšā kleitā, kas ir “pieklājīga”. Sēžu pie galda ar četrdesmit cilvēkiem, pusi no kuriem knapi pazīstu. Smaidu mehāniski. Māju pieklājīgi. Ēdu to, kas man negaršo. Pateicos par to, ko neesmu lūgusi.
Bet mana mamma tajā laikā ir mājās. Viena. Astoņdesmit divi gadi, reti iziet ārā. Un es viņu nepasaucu. Precīzāk — manā vietā izlēma nesaukt. Skatos uz tālruni. Viss manī sauc: “Nevajag, būs nesaskaņas. Cilvēki nosodīs.” Trīsdesmit gadus šī balss mani vadīja. Trīsdesmit gadus es klausīju. Bet kas būtu, ja nepaklausītu? Beidzot paceļu tālruni. Rokas nedaudz trīc — ne no bailēm, bet no apņēmības. Uzvelku vīramātes numuru. Divi saucieni.
— Baiba? Kaut kas notika?
— Dzidras tante, es sestdien nenākšu.
Pauze. Ilga. Pēc tam:
— Kā tas ir — nenāksi?
— Vienkārši nenākšu. Sviniet bez manis.
— Baiba, vai tu saproti, ko tu runā? Viss ir apmaksāts, cilvēki uzaicināti. Tā taču ir tava gadadiena.
— Mana, — es piekrītu mierīgi. — Un es nolēmu to nosvinēt pa savam.
— Ko Viesturs teiks?
— Nezinu. Pajautājiet viņam.
— Kā tu… Es jūsu dēļ centos, laiku tērēju, bet tu… Tu esi vienkārši nepateicīga.
— Paldies par rūpēm, — es pārtraucu. — Bet es nelūdzu.
Viņa klusē. Es dzirdu viņas elpu — strauju, sašutuma pilnu.
— Tu nožēlosi, — viņa beidzot saka auksti. — Tu to ļoti nožēlosi.
— Varbūt, — es atbildu un nolieku klausuli.
Rokas netrīc. Sirds pukst vienmērīgi. Savāda sajūta — it kā būtu novilkusi kaut ko smagu, ko nēsāju tik daudzus gadus, ka vairs pat nepamanīju.
Ko cilvēki teiks
Viesturs ielēca dzīvoklī ap astoņiem vakarā.
— Ko tu sev atļauj? — viņš pat nenovilka jaku. — Māte saka, ka tu esi atteikusies nākt?
— Jā, — es atbildu, nepaceļot acis no grāmatas. — Atteicos.
— Kāda iemesla dēļ?!
— Tāda, ka man neviens nejautāja.
— Māte centās mūsu dēļ. Tavas dēļ.
Skatos uz viņu. Viņš patiesi nesaprot.
— Viestur, — es saku klusi. — Trīsdesmit gadu laikā man ne reizi nepajautāja, ko es gribu. Ne reizi. Kur braukt atpūsties — izlēma tava māte. Kā audzināt Daci — izlēma tava māte. Pat ko man vilkt mugurā uz tavu jubileju — izlēma tava māte. Bet es klusēju. Piekritu. Biju ērta.
— Nu un kas? Normāla ģimene. Māte ir gudra sieviete, viņai ir pieredze.
— Viestur, manā gadadienā nebūs manas mātes. Nebūs manu draudzeņu. Būs četrdesmit cilvēki, lielāko daļu no kuriem es knapi pazīstu. Un ēdienkarte, ko es neēdu. Restorānā, kuru es neizvēlējos. Kam šie svētki ir domāti?
Viņš klusē. Atver muti. Aizver.
— Mums, — viņš beidzot saka nedroši…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
