— Baiba, vai tu sestdien esi brīva? — vīramāte piezvanīja kā parasti, bez sasveicināšanās. — Mēs jums ar Viesturu jubileju noorganizējām. “Riviera” galdiņu pasūtīju, visi radi sapulcēsies
Es turēju tālruni pie auss un skatījos pa logu. Aiz stikla lēni griezās pirmās novembra sniegpārslas.
— Kad pasūtījāt? — es klusi pajautāju.
— Pirms mēneša. Gribējām pārsteigumu sagādāt, bet nolēmām brīdināt — vajag taču kleitu sagatavot. Pieklājīgu. Cilvēku būs kādi četrdesmit.
Cilvēku. Nevis viesu. Cilvēku, kurus es neaicināju. Manā gadadienā.
— Vai manu mammu uzaicinājāt? — nez kāpēc tas izrādījās pirmais jautājums.
— Ak, Baibiņ, nu mēs taču nezinājām, ka tev tas ir tik svarīgi… — vīramātes balsī parādījās maigas notis. — Vietas ir ierobežotas, saproti. Galdiņš taču ir noteiktam skaitam. Tava mamma… Nu, viņa taču nav īpaši sabiedriska, vai ne? Viņai būs neērti ar svešiem cilvēkiem. Mēs par viņu padomājām, bet negribējām viņu mulsināt.
Piecdesmit astoņu gadu vecumā es sapratu, ka trīsdesmit gadus esmu bijusi statiste svešā dzīvē. Viņa turpināja runāt, bet es domāju: trīsdesmit gadi nodzīvoti, un pat rūpes par mani tiek izlemtas manā vietā.
Ērtā sieva
Vakarā Viesturs atgriezās no darba vēlu. Uzsildīja mikroviļņu krāsnī vakariņas, apsēdās pretī. Kamēr ēda, šķirstīja tālruni.
— Mamma saka, ka tu esot kaut ko jautājusi par sestdienu, — viņš noteica starp zupas karotēm. — Viss taču ir kārtībā, ja? Viņa centās.
— Bet kāda būs ēdienkarte? — es pajautāju.
— Nu, parastā. Gaļas ēdieni, salāti. Mamma zina, ko pasūtīt.
— Es neēdu cūkgaļu jau kādus trīs gadus.
Viņš pacēla acis no šķīvja:
— Kopš kuriem laikiem?
— Kopš tā laika, kad man to ieteica. Tu taču zini.
— Nu, tur jau nebūs tikai cūkgaļa, — viņš paraustīja plecus. — Atradīsi, ko paēst.
Es piecēlos un novācu no galda viņa tukšo šķīvi. Viņš atkal ieurbās tālruņa ekrānā.
— Vai manas draudzenes uzaicināja? — es pajautāju no virtuves.
— Kādas draudzenes?
— Inesi. Antru. Cilvēkus, ar kuriem es draudzējos.
— Baiba, nu kam tur tavas draudzenes? Tas ir ģimenes pasākums. Radi sanāk kopā.
Radi. Viņa radi. Kuri trīsdesmit gadu laikā tā arī nekļuva par manējiem.
— Un kas man tur jādara? — es jautāju, atgriežoties istabā.
Viesturs paskatījās uz mani pārsteigts:
— Kā — kas? Jāsēž, jāsmaida, jāpieņem apsveikumi. Tev vienkārši jāatnāk un viss. Mamma visu noorganizēja, ne par ko nav jādomā.
Nav jādomā. Trīsdesmit gadus man saka: nav jādomā. Mēs tavā vietā visu izlemsim.
— Bet ja nu es negribu uz to restorānu?
— Baiba, — viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko absurdu. — Nu ko tu piesienies? Gribēja kā labāk. Svētkus sarīkot, cilvēkus sapulcināt. Bet tu — negribu, ne to. Mūžīgi tev kaut kas nav labi.
Mūžīgi. Mūžīgi man kaut kas nav labi, kad es mēģinu pateikt, ka gribu pati.
Neredzamā fotogrāfijās
Naktī es negulēju. Gulēju un klausījos, kā Viesturs elpo vienmērīgi, mierīgi. Viņam ir labi. Viņa māte noorganizēja svētkus, viņa radi sapulcēsies, viņa draugi atnāks. Viņš būs uzmanības centrā, pieņems apsveikumus. Bet es? Es sēdēšu blakus. Skaisti saposta statiste svešā izrādē. No rīta, kad viņš aizgāja uz darbu, es no antresoliem izvilku vecos fotoalbumus.
Re, mūsu kāzas. Es baltā kleitā, kuru izvēlējās vīramāte. “Tā taču ir klasika, Baibiņ. Tev piestāv.” Es gribēju vienkāršu kleitu, bez šiem kruzuļiem un vizuļiem. Bet vīramāte uzstāja: “Es taču zinu labāk, man ir gaume.” Re, vecākā dēla — Mārtiņa — dzimšanas diena. Galds uzklāts, viesi mājās. Es atceros to dienu. Gribēju pasūtīt bērnu ballīti, uzaicināt animatorus. “Kam tās muļķības? Ģimene sanāks kopā — tāpat būs labi.” Sanāca ģimene. Bērns visu vakaru garlaikojās pie pieaugušo galda.
Re, vīra tēva jubileja — septiņdesmit gadi. Bankets tajā pašā restorānā, kas tagad pasūtīts mums. Es toreiz piedāvāju mazāku, mājīgāku kafejnīcu. “Baiba, nu kāds sakars mājīgumam? Tā ir nopietna jubileja, vajadzīgs solīds restorāns.” Sēdēju visu vakaru kā manekens. Smaidīju, kad vajadzēja. Māju ar galvu, kad vajadzēja.
Šķiru tālāk. Katra fotogrāfija ir stāsts par to, kā kāds cits lēma manā vietā. Kur atpūsties. Kā ģērbties. Ar ko draudzēties. Pat kā audzināt pašu meitu. Vienā fotogrāfijā es stāvu sāņus. Kaut kādi svētki, visi ir kadrā, bet es — malā, gandrīz aiz rāmja. It kā nejauši būtu trāpījusies. It kā lieka.
Aizveru albumu. Skatos spogulī sev pretī. Piecdesmit astoņi gadi. Sirmums aizkrāsots, jo vīramāte savulaik teica: “Nu ko tu, Baiba, pavisam sevi nolaidusi. Vajag sevi kopt.” Apģērbs nav košs, jo “mūsu ģimenē nav pieņemts izcelties”. Pat smaržas ir tās, kas patīk nevis man, bet ir “visiem patīkamas”. Kas es esmu? Viestura sieva. Dzidras tantes vedekla. Mārtiņa un Daces māte. Grāmatvede uzņēmumā, kur strādāju jau astoņpadsmit gadus un kur visi mani sauc vienkārši par “Baibu”. Bet pati sev — kas?
Jautājums, kuru es sev neuzdevu trīsdesmit gadus
Tālrunis gulēja uz galda. Es to paņēmu, atradu kontaktu. Inese. Draudzene vēl no studiju laikiem. Pēdējos gados redzējāmies reti — viņa dzīvo otrā pilsētas malā, strādā, rūpējas par mazbērniem. Bet, kad tiekamies, — šķiet, it kā nebūtu šķīrušās. Gari saucieni.
— Baiba? — Ineses balss ir pārsteigta, bet silta. — Kā tev klājas?
— Ines, — es runāju un pēkšņi saprotu, ka nezinu, kā pateikt. — Man pēc trim dienām ir kāzu gadadiena.
— Ak, apsveicu! Trīsdesmit gadi, vai ne?
— Jā. Vīramāte noorganizēja banketu. Pasūtīja restorānu, uzaicināja četrdesmit cilvēkus. Paziņoja man aizvakar.
Pauze.
— Tev nepajautāja? — Ineses balss mainījās.
— Nē.
— Bet vai tu pati gribētu tā svinēt?
Šis jautājums. Vienkāršs. Tiešs. Un es saprotu, ka trīsdesmit gadu laikā ne reizi neesmu to sev uzdevusi. Vai es gribēju? Vai es gribu?
— Nē, — es saku klusi. — Negribu.
— Tad neej.
— Kā tas ir?
— Vienkārši. Pasaki, ka neiesi. Un viss.
— Bet tur taču viss ir noorganizēts…
— Baiba, paklausies sevī. “Tur viss ir noorganizēts”. Bet vai kāds tev pajautāja, ko tu gribi?
Es klusēju. Aiz loga sniegs snieg stiprāk. Novembris. Pirmais sniegs. Es vienmēr esmu mīlējusi pirmo sniegu — kā tas krīt, lēni, it kā domājot, vai sēsties uz zemes vai nē.
— Viņi pat manu mammu neuzaicināja, — es pēkšņi saku. — Ines, tā taču ir arī mana gadadiena. Bet manas mammas tur nebūs.
— Un tavu draudzeņu, cik saprotu, arī?
— Arī draudzeņu.
— Baiba, — Ineses balss kļūst maigāka. — Bet pasaki man godīgi. Vai tu kaut reizi šajos trīsdesmit gados esi jautusi, ka tavam viedoklim šajā ģimenē ir kāda nozīme?
Gribas teikt “jā”. Gribas atcerēties kaut vienu gadījumu, kad man pajautāja, ko es gribu, un ieklausījās. Gribas, bet neizdodas.
— Nē, — es atzīstos. — Laikam nē.
— Tad kāpēc tev iet uz svētkiem, kas nav rīkoti tev? Kāpēc? Jautājums paliek karājoties gaisā. Sniegpārslas aiz loga griežas lēnāk.
Lēmums
Pēc sarunas ar Inesi es ilgi sēžu pie loga. Galvā griežas viens un tas pats, pa apli. “Bet varbūt es pārspīlēju? Varbūt tās tiešām ir kaprīzes?” Pēc tam domāju: “Bet man taču tiešām nepajautāja.” Pēc tam atkal: “Bet Dzidra taču centās…” Un atkal: “Centās — kam?” Aplis. Pēc apļa. Pēc apļa. Iztēlojos sestdienu. Es tumšā kleitā, kas ir “pieklājīga”. Sēžu pie galda ar četrdesmit cilvēkiem, pusi no kuriem knapi pazīstu. Smaidu mehāniski. Māju pieklājīgi. Ēdu to, kas man negaršo. Pateicos par to, ko neesmu lūgusi.
Bet mana mamma tajā laikā ir mājās. Viena. Astoņdesmit divi gadi, reti iziet ārā. Un es viņu nepasaucu. Precīzāk — manā vietā izlēma nesaukt. Skatos uz tālruni. Viss manī sauc: “Nevajag, būs nesaskaņas. Cilvēki nosodīs.” Trīsdesmit gadus šī balss mani vadīja. Trīsdesmit gadus es klausīju. Bet kas būtu, ja nepaklausītu? Beidzot paceļu tālruni. Rokas nedaudz trīc — ne no bailēm, bet no apņēmības. Uzvelku vīramātes numuru. Divi saucieni.
— Baiba? Kaut kas notika?
— Dzidras tante, es sestdien nenākšu.
Pauze. Ilga. Pēc tam:
— Kā tas ir — nenāksi?
— Vienkārši nenākšu. Sviniet bez manis.
— Baiba, vai tu saproti, ko tu runā? Viss ir apmaksāts, cilvēki uzaicināti. Tā taču ir tava gadadiena.
— Mana, — es piekrītu mierīgi. — Un es nolēmu to nosvinēt pa savam.
— Ko Viesturs teiks?
— Nezinu. Pajautājiet viņam.
— Kā tu… Es jūsu dēļ centos, laiku tērēju, bet tu… Tu esi vienkārši nepateicīga.
— Paldies par rūpēm, — es pārtraucu. — Bet es nelūdzu.
Viņa klusē. Es dzirdu viņas elpu — strauju, sašutuma pilnu.
— Tu nožēlosi, — viņa beidzot saka auksti. — Tu to ļoti nožēlosi.
— Varbūt, — es atbildu un nolieku klausuli.
Rokas netrīc. Sirds pukst vienmērīgi. Savāda sajūta — it kā būtu novilkusi kaut ko smagu, ko nēsāju tik daudzus gadus, ka vairs pat nepamanīju.
Ko cilvēki teiks
Viesturs ielēca dzīvoklī ap astoņiem vakarā.
— Ko tu sev atļauj? — viņš pat nenovilka jaku. — Māte saka, ka tu esi atteikusies nākt?
— Jā, — es atbildu, nepaceļot acis no grāmatas. — Atteicos.
— Kāda iemesla dēļ?!
— Tāda, ka man neviens nejautāja.
— Māte centās mūsu dēļ. Tavas dēļ.
Skatos uz viņu. Viņš patiesi nesaprot.
— Viestur, — es saku klusi. — Trīsdesmit gadu laikā man ne reizi nepajautāja, ko es gribu. Ne reizi. Kur braukt atpūsties — izlēma tava māte. Kā audzināt Daci — izlēma tava māte. Pat ko man vilkt mugurā uz tavu jubileju — izlēma tava māte. Bet es klusēju. Piekritu. Biju ērta.
— Nu un kas? Normāla ģimene. Māte ir gudra sieviete, viņai ir pieredze.
— Viestur, manā gadadienā nebūs manas mātes. Nebūs manu draudzeņu. Būs četrdesmit cilvēki, lielāko daļu no kuriem es knapi pazīstu. Un ēdienkarte, ko es neēdu. Restorānā, kuru es neizvēlējos. Kam šie svētki ir domāti?
Viņš klusē. Atver muti. Aizver.
— Mums, — viņš beidzot saka nedroši.
— Tev, — es palaboju. — Un tavi radiem. Bet man šajos svētkos manis nav.
— Baiba, tu tagad kaprīzējies kā nezinu kas.
— Es tagad izvēlos kā pieaudzis cilvēks. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā.
— Un ko tu taisies darīt? — viņš skatās uz mani tā, it kā es būtu paziņojusi par kaut ko neiedomājamu.
— Nosvinēšu ar tiem, kas man ir dārgi. Kafejnīcā, kuru izvēlēšos pati.
— Vai tu saproti, ko cilvēki teiks? — viņa balss kļūst skaļāka. — Tas taču ir … – sieva neatnāca uz savu gadadienu.
Uz sekundi es sastingstu. “Cilvēki”. Visu mūžu esmu baidījusies, ko teiks cilvēki. Ko padomās. Kā paskatīsies. Iekšā kaut kas parādās — pierastās bailes. Ja nu viņam ir taisnība? Bet tad es atceros fotogrāfiju — es kadra malā, gandrīz aiz rāmja. Atceros visus šos trīsdesmit gadus: “Ko cilvēki teiks, Baiba?”
— Lai runā. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā man ir vienalga.
Viņš stāv istabas vidū, apjucis. It kā scenārijs, kas vienmēr strādāja, pēkšņi būtu pārstājis darboties, un viņš nezina, ko darīt.
— Tu nepārdomāsi? — viņš jautā klusāk.
— Nē.
— Pat ja es palūgšu?
— Pat tad.
Viņš pamāj ar galvu. Lēni. Pagriežas, iet uz vannas istabu. Es dzirdu, kā šalc ūdens. Skatos pa logu. Sniegs pārstāja snigt. Uz asfalta ir plāna balta kārta — īslaicīga, no rīta izkusīs.
Mani svētki
Ceturtdiena. Es zvanu mammai.
— Mammīt, vai tu sestdien esi brīva?
— Sestdien? It kā nekas īpašs… Kāpēc jautā?
— Gribu uzaicināt tevi nosvinēt manu gadadienu. Neliels vakars, tikai paši tuvākie.
— Baiba, bet vai Dzidra neapvainosies? Viņa taču parasti visu organizē…
— Mammu, tie ir mani svētki. Es pati organizēju.
Pauze. Pēc tam mammas balss — piesardzīga, bet silta:
— Labi, meitiņ. Atnākšu noteikti.
Zvanu Inesei. Antrai. Kristīnei. Visas piekrīt uzreiz, bez liekiem jautājumiem. It kā justu — tas ir svarīgi. Izvēlos kafejnīcu. Lielu, ne greznu. “Lido” — mājīga vieta netālu no mājām, kur pasniedz labu zāļu tēju un mājas pīrāgus. Rezervēju galdiņu pieciem. Pasūtu to, kas man garšo: ceptu zivi, dārzeņus, vieglus salātus. Desertā — tiramisu.
Piektdiena. Atveru skapi. Redzu kleitas, kuras vilku uz ģimenes pasākumiem — tumšas, stingras, “pieklājīgas”. Nolieku tās malā. Izvelku jūras viļņu krāsas kleitu — nopirku pirms kādiem diviem gadiem mirkļa iespaidā, bet ne reizi neuzvilku. Vīramāte toreiz teica: “Baiba, nu tas taču ir par spilgtu tavam vecumam.” Es to noslēpu skapī. Uzvelku. Skatos spogulī. Redzu sevi. Ne Dzidras vedeklu. Ne Viestura sievu. Sevi. Baibu. Piecdesmit astoņi gadi, krunciņas ap acīm. Dzīvu. Īstu.
Divi svētki
Sestdiena. Viesturs ceļas agri, ilgi skujas. Uzvelk uzvalku, ko parasti velk uz svarīgiem pasākumiem.
— Tu tiešām neiesi? — viņš jautā, stāvot pie durvīm.
— Tiešām.
Viņš pamāj. Aiziet. Durvis aizveras klusi. Es ģērbjos lēni. Jūras viļņu krāsas kleita. Ērtas kurpes, nevis augstpapēžu. Smaržas, kuras pati savulaik izvēlējos veikalā — vieglas, ar bergamotes notīm. Taksometrs piebrauc tieši sešos. Kafejnīca ir silta, gaisma apslāpēta. Mamma jau sēž pie galda — viņa atnāca agrāk, kā vienmēr. Pieceļas pretī, stipri mani apskauj.
— Meitiņ, cik tu esi palikusi skaista.
— Tiešām?
— Tiešām. Visa mirdzi.
Atnāk Inese, Antra. Kristīne kavējas — iesprūda sastrēgumā, atvainojas aizelsusies. Apsēžamies. Klusi skan mūzika — kaut kas no džeza, neuzmācīgs. Oficiante atnes ēdienkarti, noliek uz galda. Pasūtām. Runājam — ne par laikapstākļiem, ne par problēmām. Par filmām. Par to, kā Antra nesen sāka mācīties gleznot ar akvareļiem. Kā Kristīne plāno vasarā braukt uz Kurzemi. Kā mamma atceras jaunību. Oficiante sajauc Kristīnes pasūtījumu — atnes vistu tītara vietā. Kristīne pamāj ar roku:
— Nekas, kāda starpība. Tāpat garšīgi.
Mēs smejamies. Tas nav svarīgi. Svarīgi, ka mēs esam šeit. Inese paceļ savu glāzi — tajā ir dzērveņu morss, tumši rubīnsarkans:
— Par Baibu. Par to, ka beidzot izvēlējās sevi. Mamma piebilst:
— Par to, ka nebaidās būt viņa pati.
Antra pasmaida:
— Par to, ka rādīja mums piemēru.
Es paceļu savu tējas tasi — liepziedu, zeltainu. Mēs klusi saskandinām. Aiz loga satumst. Kaut kur lielā restorānā sēž četrdesmit cilvēki, saka tostus, ēd ēdienu, ko es neēdu. Viesturs smaidu, pieņem apsveikumus. Bet šeit sēžam mēs. Piecas. Un es jūtu — tie ir mani svētki. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā — manējie.
Pēc tam
Mājās atgriežos vēlu. Viesturs vēl nav atnācis — bankets, acīmredzot, ievilkās. Pārģērbjos, uzlieku tējkannu. Sēžu pie loga, dzeru tēju ar medu. Ap diviem naktī atveras durvis. Viesturs ienāk klusi. Novelk apavus, pakar jaku. Ieiet virtuvē. Stāv durvīs, skatās uz mani.
— Kā pagāja? — es jautāju.
— Normāli, — viņš atbild. — Daudz tautas bija. Trokšņaini.
— Bet man bija klusi. Un labi.
Viņš pamāj. Apsēžas pretī. Mēs klusējam. Nav nesaskaņu — vienkārši klusējam. It kā abi būtu noguruši no vārdiem.
— Baiba, — viņš beidzot saka. — Es nesaprotu, kas notiek.
— Es zinu.
— Kas tagad būs?
— Nezinu, Viestur. Patiesi — nezinu.
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
Viņš pieceļas, iet uz guļamistabu. Es palieku pie loga. Aiz stikla atkal sniegs — kluss, lēns. Apguļos blakus. Viesturs jau guļ. Aizveru acis, bet miegs nenāk. Pārcilāju sarunas, vārdus, skatienus. Vīramātes seju, kad es pateicu “nenākšu”. Viestura apjukumu. Mammas siltos apskāvienus. Domāju: “Bet ja nu es kļūdījos? Bet ja nu vajadzēja paklusēt, kā vienmēr?” Trīsdesmit gadus nodzīvojām taču kaut kā. Ne ideāli, bet pierasti. Stabili.
Bet pēc tam es atceros to brīdi kafejnīcā — kad Inese pacēla glāzi. Kad es sapratu: tie bija mani svētki. Mani. Pa īstam manējie. Pagriežos uz otriem sāniem. Viesturs nopūšas miegā. Nezinu, kas būs rīt. Nezinu, vai Viesturs kādreiz sapratīs. Nezinu, vai vīramāte piedos. Bet es zinu ko citu: šodien es pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā biju es pati. Izvēlējos sevi.
Un to vairs nevar atcelt. Aizmiegu pret rītu. Aiz loga aust gaisma. Pirmie saules stari krīt uz palodzes, uz baltā sniega. Jauna diena. Jauna ziema. Varbūt arī jauna dzīve.
