— Tev, — es palaboju. — Un tavi radiem. Bet man šajos svētkos manis nav.
— Baiba, tu tagad kaprīzējies kā nezinu kas.
— Es tagad izvēlos kā pieaudzis cilvēks. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā.
— Un ko tu taisies darīt? — viņš skatās uz mani tā, it kā es būtu paziņojusi par kaut ko neiedomājamu.
— Nosvinēšu ar tiem, kas man ir dārgi. Kafejnīcā, kuru izvēlēšos pati.
— Vai tu saproti, ko cilvēki teiks? — viņa balss kļūst skaļāka. — Tas taču ir … – sieva neatnāca uz savu gadadienu.
Uz sekundi es sastingstu. “Cilvēki”. Visu mūžu esmu baidījusies, ko teiks cilvēki. Ko padomās. Kā paskatīsies. Iekšā kaut kas parādās — pierastās bailes. Ja nu viņam ir taisnība? Bet tad es atceros fotogrāfiju — es kadra malā, gandrīz aiz rāmja. Atceros visus šos trīsdesmit gadus: “Ko cilvēki teiks, Baiba?”
— Lai runā. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā man ir vienalga.
Viņš stāv istabas vidū, apjucis. It kā scenārijs, kas vienmēr strādāja, pēkšņi būtu pārstājis darboties, un viņš nezina, ko darīt.
— Tu nepārdomāsi? — viņš jautā klusāk.
— Nē.
— Pat ja es palūgšu?
— Pat tad.
Viņš pamāj ar galvu. Lēni. Pagriežas, iet uz vannas istabu. Es dzirdu, kā šalc ūdens. Skatos pa logu. Sniegs pārstāja snigt. Uz asfalta ir plāna balta kārta — īslaicīga, no rīta izkusīs.
Mani svētki
Ceturtdiena. Es zvanu mammai.
— Mammīt, vai tu sestdien esi brīva?
— Sestdien? It kā nekas īpašs… Kāpēc jautā?
— Gribu uzaicināt tevi nosvinēt manu gadadienu. Neliels vakars, tikai paši tuvākie.
— Baiba, bet vai Dzidra neapvainosies? Viņa taču parasti visu organizē…
— Mammu, tie ir mani svētki. Es pati organizēju.
Pauze. Pēc tam mammas balss — piesardzīga, bet silta:
— Labi, meitiņ. Atnākšu noteikti.
Zvanu Inesei. Antrai. Kristīnei. Visas piekrīt uzreiz, bez liekiem jautājumiem. It kā justu — tas ir svarīgi. Izvēlos kafejnīcu. Lielu, ne greznu. “Lido” — mājīga vieta netālu no mājām, kur pasniedz labu zāļu tēju un mājas pīrāgus. Rezervēju galdiņu pieciem. Pasūtu to, kas man garšo: ceptu zivi, dārzeņus, vieglus salātus. Desertā — tiramisu.
Piektdiena. Atveru skapi. Redzu kleitas, kuras vilku uz ģimenes pasākumiem — tumšas, stingras, “pieklājīgas”. Nolieku tās malā. Izvelku jūras viļņu krāsas kleitu — nopirku pirms kādiem diviem gadiem mirkļa iespaidā, bet ne reizi neuzvilku. Vīramāte toreiz teica: “Baiba, nu tas taču ir par spilgtu tavam vecumam.” Es to noslēpu skapī. Uzvelku. Skatos spogulī. Redzu sevi. Ne Dzidras vedeklu. Ne Viestura sievu. Sevi. Baibu. Piecdesmit astoņi gadi, krunciņas ap acīm. Dzīvu. Īstu.
Divi svētki
Sestdiena. Viesturs ceļas agri, ilgi skujas. Uzvelk uzvalku, ko parasti velk uz svarīgiem pasākumiem.
— Tu tiešām neiesi? — viņš jautā, stāvot pie durvīm.
— Tiešām.
Viņš pamāj. Aiziet. Durvis aizveras klusi. Es ģērbjos lēni. Jūras viļņu krāsas kleita. Ērtas kurpes, nevis augstpapēžu. Smaržas, kuras pati savulaik izvēlējos veikalā — vieglas, ar bergamotes notīm. Taksometrs piebrauc tieši sešos. Kafejnīca ir silta, gaisma apslāpēta. Mamma jau sēž pie galda — viņa atnāca agrāk, kā vienmēr. Pieceļas pretī, stipri mani apskauj.
— Meitiņ, cik tu esi palikusi skaista.
— Tiešām?
— Tiešām. Visa mirdzi.
Atnāk Inese, Antra. Kristīne kavējas — iesprūda sastrēgumā, atvainojas aizelsusies. Apsēžamies. Klusi skan mūzika — kaut kas no džeza, neuzmācīgs. Oficiante atnes ēdienkarti, noliek uz galda. Pasūtām. Runājam — ne par laikapstākļiem, ne par problēmām. Par filmām. Par to, kā Antra nesen sāka mācīties gleznot ar akvareļiem. Kā Kristīne plāno vasarā braukt uz Kurzemi. Kā mamma atceras jaunību. Oficiante sajauc Kristīnes pasūtījumu — atnes vistu tītara vietā. Kristīne pamāj ar roku:
— Nekas, kāda starpība. Tāpat garšīgi.
Mēs smejamies. Tas nav svarīgi. Svarīgi, ka mēs esam šeit. Inese paceļ savu glāzi — tajā ir dzērveņu morss, tumši rubīnsarkans:
— Par Baibu. Par to, ka beidzot izvēlējās sevi. Mamma piebilst:
— Par to, ka nebaidās būt viņa pati.
Antra pasmaida:
— Par to, ka rādīja mums piemēru.
Es paceļu savu tējas tasi — liepziedu, zeltainu. Mēs klusi saskandinām. Aiz loga satumst. Kaut kur lielā restorānā sēž četrdesmit cilvēki, saka tostus, ēd ēdienu, ko es neēdu. Viesturs smaidu, pieņem apsveikumus. Bet šeit sēžam mēs. Piecas. Un es jūtu — tie ir mani svētki. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā — manējie.
Pēc tam
Mājās atgriežos vēlu. Viesturs vēl nav atnācis — bankets, acīmredzot, ievilkās. Pārģērbjos, uzlieku tējkannu. Sēžu pie loga, dzeru tēju ar medu. Ap diviem naktī atveras durvis. Viesturs ienāk klusi. Novelk apavus, pakar jaku. Ieiet virtuvē. Stāv durvīs, skatās uz mani.
— Kā pagāja? — es jautāju.
— Normāli, — viņš atbild. — Daudz tautas bija. Trokšņaini.
— Bet man bija klusi. Un labi.
Viņš pamāj. Apsēžas pretī. Mēs klusējam. Nav nesaskaņu — vienkārši klusējam. It kā abi būtu noguruši no vārdiem.
— Baiba, — viņš beidzot saka. — Es nesaprotu, kas notiek.
— Es zinu.
— Kas tagad būs?
— Nezinu, Viestur. Patiesi — nezinu.
Lasi vēl: Viesturs(62) atnesa trīs tulpes un šokolādes tāfelīti – vai īsts kavalieris tā darītu, sūrojās Velta
Viņš pieceļas, iet uz guļamistabu. Es palieku pie loga. Aiz stikla atkal sniegs — kluss, lēns. Apguļos blakus. Viesturs jau guļ. Aizveru acis, bet miegs nenāk. Pārcilāju sarunas, vārdus, skatienus. Vīramātes seju, kad es pateicu “nenākšu”. Viestura apjukumu. Mammas siltos apskāvienus. Domāju: “Bet ja nu es kļūdījos? Bet ja nu vajadzēja paklusēt, kā vienmēr?” Trīsdesmit gadus nodzīvojām taču kaut kā. Ne ideāli, bet pierasti. Stabili.
Bet pēc tam es atceros to brīdi kafejnīcā — kad Inese pacēla glāzi. Kad es sapratu: tie bija mani svētki. Mani. Pa īstam manējie. Pagriežos uz otriem sāniem. Viesturs nopūšas miegā. Nezinu, kas būs rīt. Nezinu, vai Viesturs kādreiz sapratīs. Nezinu, vai vīramāte piedos. Bet es zinu ko citu: šodien es pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā biju es pati. Izvēlējos sevi.
Un to vairs nevar atcelt. Aizmiegu pret rītu. Aiz loga aust gaisma. Pirmie saules stari krīt uz palodzes, uz baltā sniega. Jauna diena. Jauna ziema. Varbūt arī jauna dzīve.
