— Viņš uzaicināja mani pie sevis uz Angliju padzīvot, — es teicu savai draudzenei Ievai, izliekoties, ka ar neviltotu interesi pētīju savu kapučīno
Mēs sēdējām mūsu mīļākajā kafejnīcā, un šī saruna bija jau trešā mēneša “lidojumu analīze” maniem neveiklajiem izlēcieniem uz iepazīšanās vietnēm.
— Uzaicināja uz to savu pilsētiņu Anglijā. Un pēc tam, it kā runa būtu par laika prognozi, piebilda: “Tu tur biļetes paskaties, tagad lidmašīnai it kā ir atlaides, var izdevīgi paņemt.”
Ieva uz sekundi sastinga ar tasīti rokā. Es redzēju, kā viņas acīs lēnām uzliesmo man zināmā taisnīgā uguns.
— Es neesmu pārklausījusies? Viņš. Uzaicināja. Tevi. Un piedāvāja pašai pameklēt “izdevīgās” biļetes? Elza, saki man, ka tu pieklājīgi, bet stingri, izmantojot visu savu bagāto vārdu krājumu, paskaidroji šim… atlaižu cienītājam, uz kurieni tieši viņam vajadzētu doties viņa pilsētiņas vietā?
— Es braukšu, — es teicu klusi, bet tik stingri. — Es jau nopirku biļeti. Ekonomisko variantu. — Tu ko? — viņa izdvesa, skatīdamās uz mani kā uz trako, kura aizbēgusi. — Kāpēc? Izskaidro man loģiku?
Es paskatījos uz viņu un mīklaini pasmaidīju.
— Ieva, tas nav tikai Aigars no iepazīšanās vietnes. Tas ir mans bijušais. Tas ir Aigariņš.
Ieva gandrīz nometa tasīti. Viņas seja izstiepās.
— Tas pats. Pēc divdesmit pieciem gadiem. Viņš mani neatpazina. Manas fotogrāfijas profilā… es tur esmu cita. Ne tā iedzītā, tievā meitene, kuru viņš atceras. Viņš domā, ka ir uzaicinājis pieticīgu sievieti, kas vientulības dēļ ir gatava uz visu.
— Ak, Elza… Un tu brauksi? Pēc visa, kas bija? — Tieši tāpēc arī braukšu, — es atbildēju, un manā balsī ieskanējās tērauds. — Šī biļete ir visizdevīgākā investīcija manā sirdsmierā pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.
Ieva skatījās uz mani, mēģinot saprast, vai es jokoju vai nē. Bet es tajā brīdī ieraudzīju pirmo, izbalējušo kā veca fotogrāfija, kadru no filmas par manu pagātnes dzīvi.
…Man ir divdesmit pieci gadi. Es esmu jauna, gandrīz caurspīdīga meitene nejēdzīgā kokvilnas kleitā, ko man uzšuva mamma. Mana pašcieņa ir kaut kur grīdlīstes līmenī. Blakus man ir mans jaunais vīrs, Aigariņš. Mēs sēžam uz grīdas mūsu mazajā īrētajā dzīvoklī Rīgas nomalē un skatāmies uz glancētu pastkarti ar skatu uz piejūras pilsētiņu.
— Lūk, kur es gribu, — es čukstu, gandrīz neelpojot, velkot ar pirkstu pār attēlu. — Ne uz Turciju, ne uz Ēģipti. Šeit. Vienkārši klīst pa šīm ieliņām, elpot šo gaisu. kadrs no filmas “Zem siltās saules” Aigars, mans skaistais, stiprais, pārliecinātais Aigars, mani apskauj. Viņa apskāvieni ir visa mana pasaule.
— Elziņ, gribi — tātad, brauksim, — viņš saka ar iecietīgi maigu toni, kādā pieaugušie runā ar nesaprātīgiem bērniem. — Sakrāsim — un brauksim. Tas būs mūsu pirmais lielais ceļojums.
Elziņ. Viņš mani vienmēr tā sauca.
Viņš izņem trīs litru burku no kompota un mēs iemetam tajā pirmās, saburzītas banknotes. Mūsu kopējais sapnis.
**
Es ar sajūsmu pakoju čemodānu, kā aktrise, kas gatavojas savai labākajai, Oskara cienīgajai lomai. Perfekti pieguloša putekļainas rozes krāsas kleita. Dārgas un ērtas ādas kurpes. Tikai klusa, skanoša pārliecība katrā detaļā. Es nebraucu uz randiņu. Es braucu uz tikšanos ar savas pagātnes rēgu, lai beidzot pāršķirtu šo lapu.
…Pagāja trīs gadi. Mūsu sapņu burka bija gandrīz pilna. Mēs jau pētījām bukletus ar mazām viesnīcām, runājām, kur vakariņosim. Es dzīvoju ar to. Un tad Aigaram radās “ģeniāla biznesa ideja” — sākt dzenāt no Vācijas lietotas ārzemju automašīnas pārdošanai.
— Elziņ, — viņš man teica vakarā ar savu vispārliecinošāko, samtaināko toni. — Paņemsim no burkas. Es jau aizņēmos no visiem, no kuriem varēju. Tā taču ir investīcija mūsu nākotnē. Mēs nopelnīsim, atdosim visu ar procentiem. Un brauksim uz tavu pilsētiņu uz veselu mēnesi, iznomāsim labāko villu.
— Bet, Aigar, mēs tik ilgi krājām… Tas taču ir sapnis.
— Neesi bērns, — viņš atbildēja, un viņa balsī ieskanējās neliels kairinājums, ko es toreiz uztvēru kā vīrieša lietišķumu. — Sapņi ir meitenēm. Bet vīrieši domā stratēģiski. Es noticēju.
Viņš izņēma no burkas visu līdz pēdējai banknotei. Un tad…
Šķir otru lapu lai uzzinātu ka šis stāsts neparedzami beidzās
