Kad izgāju no lidostas, atradu taksi līdz stacijai un nopirku vilciena biļeti, lai nokļūtu pie viņa. Vilciens lēni piebrauca pie perona, es viņu ieraudzīju. Viņš stāvēja ar sezonas ziedu pušķīti, apjucis ieskatīdamies iznākošo sejās. Nosirmojis, pieņēmies svarā, ar maisiņiem zem nogurušajām acīm, 57 gadus vecs vīrietis. Laiks viņu nebija saudzējis. Viņš mani neatpazina. Es pagāju garām, baudot viņa neizpratnes pilno skatienu.
Apstājos pāris soļu attālumā, lēnām noņēmu tumšās brilles un, pagriezusies, pajautāju ar savu jauno, zemo, mierīgo balsi:
— Aigar?
Viņš nodrebēja, it kā viņu būtu ķēris zibens. Pacēla acis, un viņa sejā atspoguļojās visa jūtu palete: izbrīna, neticība, atpazīšana. Un vēl kaut kas. Kaut kas līdzīgs panikai, sajauktai ar apbrīnu.
— Elziņ? — viņš nočukstēja. Tas nebija vārds. Tā bija parole uz pagātni. — Nevar būt… Jā, tas bija viņš. Mans bijušais vīrs, kurš pirms divdesmit pieciem gadiem samina manu sapni, devalvēja mani un pazuda no manas dzīves.
Un tagad viņš stāvēja manā priekšā, un es redzēju, kā viņa apziņā bilde nesakrīt. Iedzītā meitene kokvilnas kleitā bija pārvērtusies par sievieti, no kuras viņš nevarēja novērst acis.
— Kā tu esi mainījusies, — viņš atkārtoja atkal un atkal, kad mēs pastaigājāmies pa vakara krastmalu. — Tu esi kļuvusi… pavisam cita.
Viņš skatījās uz mani ar iemīlējušām, izsalkušām acīm. Viņš neveikli stāstīja par savu dzīvi, par to, kā aizgāja viņa otrā sieva, kā viņš ir vientuļš, kā viņam apnikusi šī provinciālā melanholija. Bet es klausījos un sapratu, ka nejūtu neko. Ne ne aizvainojumu, ne triumfu. Tikai aukstu, kristāliski tīru gandarījumu.
…Aigara bizness, protams, izgāzās. Nauda pazuda. Mūsu burka tā arī stāvēja plauktā, kā piemineklis manam pazemojumam un viņa nodevībai. Kādu dienu es, savācot pēdējos spēkus, pajautāju:
— Aigar, kā tad… jūra? Viņš paskatījās uz mani ar tādu kairinājumu, ko vairs neslēpa.
— Elziņ, pieaugu. Kādi sapņi? Cilvēkiem ir reālas problēmas, bet viņa visu ar savām pastkartēm.
Tajā dienā es sapratu, ka viņš ne tikai nočiepa man naudu. Viņš paņēma man tiesības sapņot. Bet ne tikai. Mums nebija naudas, un viņš atrada sev bagātāku sievieti, tā var teikt. Un aizgāja. Vakarā Aigars mani aizveda pie sevis uz mājām. Viņš lūdzās palikt. Sacīja, ka tas ir liktenis, ka mums jāsāk viss no jauna.
Es neko neteicu. Es paliku. Mēs pavadījām nakti kopā. Viņam tā bija cerības, otrās iespējas nakts. Mans bijušais vīrs izturējās ar bijību un alkatību, it kā mēģinātu piesavināties to jauno, pārliecināto sievieti, par kuru es kļuvu. Man tā bija pēdējā lapa, kas bija jāpāršķir.
Manī nekas nepalika. Ne dzirksteles. Ne siltuma. Tikai pelni. No rīta viņš pamodās laimīgs. Vārīja kafiju, cītīgi rosījās, plānoja mūsu “pirmo kopīgo dienu”.
— Es biju tik dumjš, — viņš teica, satverot manas rokas. — Es visu sapratu. Mēs visu sāksim no jauna. Es nopirkšu mums biļetes uz jebkuru vietu pasaulē.
— Vairs nevajag, — es teicu, mierīgi ģērbdamās.
Viņš sastinga.
Lasi vēl: Neekonomē šīm 11 lietām dzīvē un tu redzēsi kā veiksme atgriezīsies
— Kāpēc? Tu uz kurieni?
— Tiešā nozīmē. Es braucu prom. Atpakaļceļa biļete man ir uz šodienu.
Viņš stāvēja lidostā. Apjucis un satriekts. Nespēja saprast, kas notika. Viņš skatījās uz mani kā uz aizejošu vilcienu. Uz kuru viņš bija nokavējis uz visu mūžu.
— Elza, nebrauc prom. Paliec. Dod man iespēju. Es uzsmaidīju viņam atvadu smaidu, pēdējo reizi.
— Mums ar tevi ir dažādi ceļi, Aigar. Tu joprojām mēģini ietaupīt uz biļetēm. Bet es jau sen esmu iemācījusies tās pirkt sev pati. Uz jebkuru vietu pasaulē.
Atpakaļ es braucu biznesa klasē un nejutos kā uzvarētāja. Es jutos brīva. Es atbraucu uz šejieni nevis tādēļ, lai parādītu bijušajam vīram, ko viņš zaudēja. Es atbraucu, lai parādītu sev, ko es atradu. Sevi. Un tas bija vislabākais un visizdevīgākais ceļojums manā dzīvē.
Šis bija stāsts, ko man pastāstīja paziņa. Vairāk viņas ar Aigaru netikās. Viņa sacīja, ka brīdī, kad lidmašīna sāk kustēties, sajuta nevis uzvaru, bet gan patiesu žēlumu pret vīrieti, kurš bija tik ļoti pazaudējis sevi.
Pēc tam viņa ieskatījās pa logu un redzēja, ka viņa vecā, sapņu pilnā burka ir pilnībā aizvietota ar jaunu, daudz ietilpīgāku burku – kas tagad bija piepildīta ar pašcieņu un neierobežotām iespējām. Viņa atvēra savu plānotāju un sāka meklēt informāciju par biļetēm uz Toskānu, saprotot, ka patiesās vērtības nemēra atlaidēs.
