Šogad mans vīrs ierosināja doties atvaļinājumā četratā – kopā ar viņa māsu un viņas jauno vīru. Tas bija kļūdains lēmums. Es tā vairs nekad nedarīšu.
Viss jau sākās diezgan naivi. Un likās, ka varētu būt pat labs šāds padoms. Bet es kļūdījos.
— Annijai un viņas vīram ir atvaļinājums tajā pašā laikā, kad mums, — viņš man teica. — Varbūt uzaicināsim viņus līdzi? Būs jautrāk.
— Nu, es ar Anniju labi pazīstu, — es atbildēju. — Bet vai tev ir kaut kas kopīgs ar viņas jauno vīru? Vīrs paraustīja plecus.
— Rinalds ir normāls vecis, — teica mans vīrs. — Tāpēc es noteikti atradīšu, par ko ar viņu parunāt.
— Jā, kamēr lidosim uz Turciju, varam samainīties vietām – sēdies viņam blakus un parunājiet par kaut ko, — ieteicu es.
Vīrs sekoja manam padomam. Un izrādījās, ka viņam ar māsas vīru ir daudz kā kopīga. Vismaz tas, ka abi ir dienējuši. Tiklīdz viņi sāka apmainīties ar savām stāstiem, Annija man teica:
— Viss, tagad tas būs ilgi.
Ceļā viņi abi ļoti sadraudzējās. Un nākamajā dienā, kad mēs ar Anniju pēc brokastīm jautājām, vai viņi dosies kopā ar mums uz pludmali, viņi tikai pamāja ar roku.
„Ak, mums tepat ir labi,” atbildēja man vīrs.
„Nu labi, pievienojieties vēlāk,” es viņam teicu.
— Noteikti, — viņš pamāja.
Bet viņi tā arī neatnāca – ne līdz pludmalei, ne līdz baseinam. Kad es atgriezos numuriņā, redzēju, ka vīrs krāc, izgāzies uz gultas. Un, spriežot pēc tā, kā viņš gulēja un kā krāca, sapratu, ka abi ir nosēdējušies lejā viesnīcas foajē, kur “viss bija iekļauts cenā”, arī dzērieni.
— Oļeg, kas notiek? — es viņu pamodināju. — Mēs ar tevi atbraucām atpūsties vai kā?
— Oi, liec mani tagad mierā, es vēl neesmu pieradis, — viņš miegaini atbildēja.
— Neesi pieradis? Pie kā? — es iesaucos. — Un ko tu šodien visu dienu darīji?
— Es biju kopā ar manas māsas vīru, kā tu lūdzi, — murmināja Oļegs.
— Labi, — es nopūtu. — Ceru, ka rīt tu būsi gatavs pavadīt laiku kopā arī ar mani.
Acīmredzot, arī Annija bija parunājusi ar savu Rinaldu, jo nākamajā dienā mēs devāmies pastaigāties jau pilnā sastāvā. Pat devāmies ekskursijā. Un pēc tam uz restorānu.
Un tur Oļegs ar Rinaldu, tā teikt, atkal aizgāja “vecajos ceļos”. Viņiem bija ļoti jautri. Mums – ne īpaši. Es kaut kā nogādāju savu vīru līdz viesnīcai, kur viņš, protams, atkal devās gulēt. Vakarā man piezvanīja Annija un ierosināja satikties lejā pie baseina.
— Klausies, es ierosinu rīt viņus sadalīt, — viņa teica. — Citādi mēs ar tevi vispār nevarēsim atpūsties.
— Pilnīgi piekrītu, — es nopūtos.
Mēs vienojāmies, ka viņa centīsies savu vīru agri no rīta pamodināt un aizvest uz pludmali. Bet es savu, kad viņš būs izgulējies, aizvedīšu kaut kur tālāk.
Un plāns izdevās. Tiesa, Oļegs izskatījās un uzvedās kā bērns, kuru atdalīja no viņa labākā drauga. Un tā kā es biju tā, kas viņus atdalīja, viņš pret mani izturējās atbilstoši. Bija ne visai iecietīgs, nervozs, un neatkarīgi no tā, ko es ieteicu, viņam nekas nepatika. Un kas bija visvairāk aizvainojoši? Vakariņu laikā, kad viņi beidzot satikās, viņi atkal kļuva teju vai nešķirami! Annija arī teica, ka Rinalds visu dienu bija sliktā garastāvoklī.
— Ko mēs darīsim? — es jautāju Annijai.
— Nezinu, — viņa nopūtās. — Es jau esmu nogurusi. Šķiet, ka tas bija briesmīgs ierosinājums braukt šurp četratā.
Lasi vēl: Trakākie karstgalvji: TOP 4 Zvaigžņu zīmes, kas vispirms rīkojas un tikai pēc tam domā
— Man šķiet, vienīgais, ko mēs šeit varam darīt, ir dot viņiem brīvību, — teicu es. — Lai dara, ko grib. Bet mēs ar tevi nodarbosimies ar savām lietām!
— Tas ir lielisks priekšlikums! — teica Annija. — Tā arī darīsim!
Patiesībā šī ideja izglāba mūsu atpūtu. Jā, vīri praktiski neizgāja no viesnīcas foajē visu atlikušo laiku. Bet mums tas netraucēja. Mēs pat pārvietojām viņus uz vienu numuriņu kādā brīdī, kad kļuva “par traku”. Protams, viņi nemaz neiebilda.
Un mēs ar Anniju pavadījām kopā brīnišķīgas vairākas dienas. Gājām ekskursijās, peldējāmies jūrā, sauļojāmies, apmeklējām vairākus brīnišķīgus restorānus.
Kad atlidojām mājās, Oļegs man teica:
— Es tik ļoti baidījos, ka tu mani visu ceļu “zāģēsi”. Bet tu to pieņēmi mierīgi. Gudra sieviete.
Es tikai iesmējos un atbildēju:
— Par to pateicies savai māsai.
— Ko saki – nākamreiz brauksim tajā pašā sastāvā? — viņš priecājās.
— Protams, — es pamāju. — Mēs ar Anniju brauksim un pat rezervēsim sev vienu numuriņu. Bet jūs ar Rinaldu varat darīt, ko gribat. Katru dienu tusēt var arī pie mums dārzā. Nav obligāti jāpērk lidmašīnas biļetes, jālido, jādzīvo viesnīcā.
Vīrs domāja, ka es jokoju. Bet es to biju domājusi nopietni. Citreiz es viņu līdzi neņemšu.
