— Man šķiet, vienīgais, ko mēs šeit varam darīt, ir …. dot viņiem brīvību, — teicu es. — Lai dara, ko grib. Bet mēs ar tevi nodarbosimies ar savām lietām!
— Tas ir lielisks priekšlikums! — teica Annija. — Tā arī darīsim!
Patiesībā šī ideja izglāba mūsu atpūtu. Jā, vīri praktiski neizgāja no viesnīcas foajē visu atlikušo laiku. Bet mums tas netraucēja. Mēs pat pārvietojām viņus uz vienu numuriņu kādā brīdī, kad kļuva “par traku”. Protams, viņi nemaz neiebilda.
Un mēs ar Anniju pavadījām kopā brīnišķīgas vairākas dienas. Gājām ekskursijās, peldējāmies jūrā, sauļojāmies, apmeklējām vairākus brīnišķīgus restorānus.
Kad atlidojām mājās, Oļegs man teica:
— Es tik ļoti baidījos, ka tu mani visu ceļu “zāģēsi”. Bet tu to pieņēmi mierīgi. Gudra sieviete.
Es tikai iesmējos un atbildēju:
— Par to pateicies savai māsai.
— Ko saki – nākamreiz brauksim tajā pašā sastāvā? — viņš priecājās.
— Protams, — es pamāju. — Mēs ar Anniju brauksim un pat rezervēsim sev vienu numuriņu. Bet jūs ar Rinaldu varat darīt, ko gribat. Katru dienu tusēt var arī pie mums dārzā. Nav obligāti jāpērk lidmašīnas biļetes, jālido, jādzīvo viesnīcā.
Vīrs domāja, ka es jokoju. Bet es to biju domājusi nopietni. Citreiz es viņu līdzi neņemšu.
