Piektdienai bija jābūt mūsu laulības dzīves pirmajai lielajai pieturvietai. Pieci gadi. Tā sauktās koka kāzas. Mēs ar Kristapu šo datumu kalendārā bijām atzīmējuši jau rudenī, kad sēdējām mūsu dzīvokļa virtuvē tepat, Rīgas klusajā centrā, un sapņojām par to, kā nosvinēsim šo notikumu.
Es biju pārliecināta, ka šis būs tas brīdis, kad mēs uz brīdi apstāsimies no ikdienas skrējiena, noliksim malā telefonus un vienkārši atcerēsimies, kāpēc pirms pieciem gadiem dzimtsarakstu nodaļā teicām “jā”.
Sagatavošanās darbi man aizņēma gandrīz divas nedēļas. Es nebiju no tām sievietēm, kas visu atstāj uz pēdējo brīdi. Jau pirmdienas vakarā, kad Kristaps viesistabā kārtoja savus spiningus, es apsēdos viņam blakus uz grīdas.
— Klau, Kristap, es rezervēju to galdiņu uz septiņiem, — es teicu, vērojot, kā viņš rūpīgi tīra spoli. — Tur būs tas skats uz Daugavu, par ko tu pagājušogad jūsmoji. Atceries, mēs gājām garām un tu teici, ka gribētu tur kādreiz pavakariņot?
— Jā, jā, septiņi ir ideāli, — viņš nomurmināja, pat nepaceldams acis no sava instrumenta. — Galvenais, lai tur ir normāls steiks. Man tie jūras produkti kaut kā ne pārāk.
— Būs tev steiks, — es pasmaidīju, jūtot patīkamu satraukumu. — Un sestdienas rītā izbrauksim uz Siguldu. Es sarunāju to mazo viesnīciņu pie pašas Gaujas senlejas. Iedomājies, cik skaisti tur būs pastaigāt pa sniegu.
— Super, — viņš piebilda, beidzot uz mirkli paskatoties uz mani. — Sigulda skan labi. Man tieši vajadzēja nedaudz atslēgties no darbiem.
Otrdienā es vēlreiz pārjautāju par braucienu, jo pamanīju, ka viņš kaut ko meklēja pa skapja augšējiem plauktiem.
— Tu paņemsi to savu biezāko jaku līdzi? — es painteresējos, domājot par Siguldas aukstumu.
— Jakas? Ā, jā, laikam jau vajadzēs. Klau, Vika, vai tu neredzēji manu lielo termosu? To pelēko, metāla?
— Tas laikam ir noliktavā pie tavām copes lietām, — es atbildēju, pat neaizdomājoties, kāpēc viņam pēkšņi vajadzīgs lielais pārgājienu termoss, ja mēs plānojam vakariņas restorānā un brokastis viesnīcā.
Piektdienas rīts sākās ar īpašu noskaņu. Es piecēlos agrāk, lai ieskrietu tajā mazajā Klusā centra konditorejā tepat ap stūri. Gaiss bija ass un smaržoja pēc ziemas. Paņēmu īpaši pasūtīto kūku ar lazdu riekstiem un tumšo šokolādi – Kristapa mīļāko.
Pat dāvana viņam bija tāda, ko meklēju mēnešiem. Tie bija speciāli pasūtīti, rokām darināti ādas cimdi ar siltu vilnas oderi un augstākās kvalitātes termoveļas komplekts. Es zināju, cik ļoti viņam mēdz salt rokas, kad viņš stundām sēž laivā. Gribēju parādīt, ka es novērtēju viņa vaļasprieku, pat ja pati tajā neko nesaprotu.
Ap pusdienlaiku es viņam nosūtīju ziņu: “Viss gatavs! Esam sešos mājās, septiņos restorānā.”
Atbilde atnāca pēc brīža: “Skaidrs. Tiksimies!”
Tajā brīdī es pat nenojautu, ka šie divi vārdi ir pēdējais, ko es no viņa tajā dienā saņemšu.
Klusums tur, kur vajadzēja būt svētkiem
Tajā piektdienas pēcpusdienā ārā valdīja pamatīgs Latvijas ziemas spelgonis. Vējš dzenāja sausu sniegu pa ietvēm, un es, apkārusies ar iepirkumu somām, kūkas kasti un dāvanu, knapi cīnījos ar smagajām kāpņu telpas durvīm.
Mūsu māja ir viena no tām Rīgas centra būvēm, kur lifta nav, tāpēc jākāpj ar visiem nesamajiem līdz pat trešajam stāvam.
Kāpjot uz augšu, es satiku kaimiņu no otrā stāva, Artūru.
— O, kaimiņiene, tāda bagātība! Vai svētki gaidāmi? — viņš smaidot pajautāja, pieturot man durvis.
— Jā, mums šodien pieci gadi kopš kāzām, — es nedaudz aizelsusies atbildēju. — Gribu pārsteigt vīru.
— Nu, tad lai skaists vakars! — viņš noteica, un es devos tālāk, domājot par karstu vannu, par to, kā uzvilkšu savu jauno, tumši zilo kleitu un kā mēs beidzot pasēdēsim mierā.
Taču, tiklīdz es atslēdzu dzīvokļa durvis, mani pārņēma dīvaina sajūta. Gaiss šķita sastāvējies un vēss, it kā mājās neviens nebūtu bijis kopš rīta. Pie durvīm nebija Kristapa ierasto ziemas zābaku, par kuriem es mūždien aizķēros.
Es nometu atslēgas uz plaukta un pamanīju dzeltenu līmlapiņu uz lielā priekšnama spoguļa.
“Čau, Vika! Džeki piezvanīja, copes bāzē pie Kokneses atbrīvojās vieta pēdējā brīdī. Šitādu iespēju laist garām nevar. Zona Daugavas krastā draņķīga, tāpēc nemeklē. Būšu svētdienas vakarā, atvedīšu kādu asari. Neizgarlaikojies! K.”
Es izlasīju šīs rindas vienreiz. Tad otrreiz. Sajūta bija tāda, it kā laiks būtu apstājies. Ne jau tādēļ, ka viņš aizbrauca makšķerēt – es biju pieradusi pie viņa hobija.
Bet tādēļ, ka viņš to izdarīja tieši šodien. Mūsu piecu gadu jubilejā, par kuru mēs runājām vēl no rīta. Viņš nebija pat pacēlis klausuli. Viņš vienkārši izvēlējās izvairīties no sarunas, atstājot lētu papīra strēmeli uz spoguļa.
Es lēnām novilku mēteli un iegāju istabā. Viss bija kluss. Tikai ledusskapis virtuvē klusi dūca. Es aizgāju līdz tam noliktavas stūrim, kur Kristaps parasti glabāja savas mantas. Tur valdīja tukšums. Tikai dažas putekļainas kastes ar vecām skrūvēm.
Šis tukšais stūris pateica vairāk nekā jebkura zīmīte. Viņš bija paņēmis visu – telti, urbi, visas makšķeru kastes. Tas nozīmēja tikai vienu: viņš nebija “pēkšņi” saņēmis zvanu. Viņš bija gatavojies šim braucienam jau kopš vakardienas, kamēr es stāstīju par Siguldas pastaigām.
Viņš meklēja termosu nevis tāpēc, ka tas bija pazudis, bet tāpēc, ka tas jau bija sapakots. Viņš meloja man acīs pat pusdienlaikā, sakot “tiksimies”.
Kad bildes beidzot saliekas kopā
Es apsēdos uz dīvāna, joprojām turot rokās to dzelteno lapiņu. Tajā brīdī manī iestājās ledaina skaidrība. Es atcerējos visus tos brīžus pēdējā gada laikā, kad Kristaps bija “pārāk noguris”, lai aizietu ar mani uz teātri, vai “pārāk aizņemts”, lai palīdzētu aizvest manu māti pie speciālista uz Jūrmalu. Es biju kļuvusi par kaut ko līdzīgu ērtai mēbelei – viņš zināja, ka es būšu mājās, ka būs tīri krekli, vakariņas un ka es vienmēr “sapratīšu”.
Es piegāju pie telefona un piezvanīju savai draudzenei Elīnai.
— Čau, Elīn! Tu šovakar esi aizņemta?
— Vika? Tev taču jubileja! Kas noticis?
— Jubilejas nebūs, — es teicu, pati brīnoties par savas balss mieru. — Kristaps aizbrauca pie asariem uz Koknesi. Klau, vai tu gribi aiziet uz to restorānu Andrejsalā? Man tur ir galdiņš uz septiņiem. Gribu pasēdēt ar kādu, kas mani tiešām redz.
— Es tūlīt būšu klāt! — Elīna noteica, pat neko nejautājot.
Mēs aizgājām. Mēs smējāmies, mēs runājām par dzīvi, un tajā vakarā, skatoties uz pilsētas gaismām, es pirmo reizi ieraudzīju savu nākotni.
Un tajā nebija vietas cilvēkam, kuram asaris ir svarīgāks par sievu.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kāpēc sestdienas rīts sākās ar tukšām kastēm un kā Kristaps reaģēja, ieraugot pārvērsto dzīvokli
