Gandrīz desmit gadus es viena audzināju meitu un biju nolikusi savu personīgo dzīvi otrajā plānā. Man šķita, ka reti kurš vīrietis vēlētos būt kopā ar šķīrušos sievieti ar bērnu. Taču viss mainījās, kad satiku cilvēku, kurā iemīlējos…
Viņš man bildināja, un viss šķita ideāli – viņš labi sapratās ar manu meitu. Bet nesen viņš izteica kādu nosacījumu, un tagad es domāju, kā par to pastāstīt meitai. Neesmu pārliecināta, kā viņa to uztvers. Varbūt varat ieteikt, kā rīkoties?
Stāstu savu stāstu zemāk ⬇️
Viss mainījās, kad satiku vīrieti no Cēsīm…
Pēc šķiršanās ar pirmo vīru es vairākus gadus viena pati rūpējos par meitu. Tas bija laiks, kad nācās pielāgoties jauniem apstākļiem un veltīt visu uzmanību ģimenei.
Laikam ejot, es nemeklēju jaunas attiecības. Vienkārši nebija ne vēlmes, ne pārliecības, ka tas šobrīd ir vajadzīgs. Tādā ritmā pagāja gandrīz desmit gadi.
Viss pamazām mainījās, kad iepazinos ar vīrieti no Cēsīm. Mūsu attiecības attīstījās pakāpeniski, un ar laiku kļuva nopietnākas. Viņš man bildināja, un es piekritu.
Pēc saderināšanās galvu aizrāva kāzu gatavošana. Kopumā viss veidojās labi — arī mana meita un līgavainis atrada kopīgu valodu. Man šķita, ka viss virzās uz stabilas ģimenes izveidi.
Tomēr nesen sarunā ar līgavaini atklājās, ka viņam ir savs skatījums uz mūsu nākotni. Viņš pauda vēlmi pēc kāzām dzīvot tikai divatā — bez bērniem no iepriekšējām attiecībām. Kā iespējamu risinājumu viņš minēja iespēju, ka mana meita varētu kādu laiku dzīvot pie tēva vai citiem tuviniekiem.
Kad mēģināju šo jautājumu pārrunāt ar meitu, viņa neko konkrētu neteica — ne apstiprināja, ne noliedza. Tomēr pēc sarunas radās iespaids, ka šis jautājums viņai nav vienaldzīgs. Man ir sajūta, ka doma par dzīvesvietas maiņu viņu dara uzmanīgu.
Šobrīd es domāju, kā šajā situācijā rīkoties. No vienas puses, vēlos saglabāt mieru un sapratni visās attiecībās. No otras — man svarīgi, lai mana meita justos droši un pieņemta. Tajā pašā laikā es arī vēlos veidot stabilu nākotni kopā ar cilvēku, kuru esmu iepazinusi un kuram uzticos.
Tāpēc šobrīd meklēju veidu, kā atrast līdzsvaru starp dažādām vajadzībām un cerībām.
Šobrīd cenšos nesteigties ar lēmumiem un rūpīgi apdomāt, kā panākt, lai visi iesaistītie justos sadzirdēti un saprasti. Esmu pārliecināta, ka katrai situācijai var atrast līdzsvarotu risinājumu, ja vien tam pieiet ar mieru un ieinteresētību.
Varbūt kāds no jums ir nonācis līdzīgā situācijā vai pazīst kādu, kurš ar to saskāries? Kā jūs meklējāt risinājumu, lai nevienam nebūtu jāatsakās no svarīgā?
Būtu vērtīgi dzirdēt jūsu pieredzi vai viedokli.
