Es aizbraucu pie vectēva uz ciemu jūnija beigās, uzreiz pēc diplomdarba aizstāvēšanas. Pilsēta mani bija pilnīgi izsmēlusi — gribējās īstu klusumu, biezu mežu un mierīgu makšķerēšanu, bet viss izvērtās citādi
Vectēvs manam zvanam patiesi priecājās:
— Brauc kaut uz visu vasaru! Saimniecībā palīdzība vajadzīga, viens vairs netieku galā.
Man ir divdesmit trīs gadi, mani sauc Renārs. Vecāki dzīvo Rīgā, bet es, lai gan bērnībā bieži te braucu, kopš studiju sākuma vispār biju pārtraucis šos braucienus. Ciems ir nomaļš, Latgales pusē. Līdz novada centram — septiņdesmit kilometru, autobuss kursē reizi nedēļā. No palikušajiem — kādas divdesmit mājas, un tajās pārsvarā vecīši. Jaunie sen izklīduši.
Vectēvs mani sagaidīja vienīgajā autobusa pieturā, stipri, pa radnieciskam apskāva. Šajos gados viņš bija redzami novecojis, taču joprojām izskatījās stiprs un sīksts.
Mājup mēs gājām kājām — kādus divus kilometrus cauri biezam mežam. Bedraina zemesceļa josla vijās starp gadsimtiem vecām eglēm, kuru dēļ pat dienā te valdīja krēsla. Vectēvs gāja klusēdams, kaut ko domādams, bet es stāstīju par diplomdarbu un darba plāniem. Viņš klausījās uzmanīgi, pamāja un pēkšņi strauji apstājās. Pagriezās, nopietni ieskatījās man tieši acīs.
Rozes novembrī aplaistu tikai šādi, lai tās ziemā nenosalst un pavasarī uzzied vēl krāšņāk
— Renār, es tev pateikšu vissvarīgāko likumu. Iegaumē to stingri. Pēc saulrieta — no mājas ne soli. Nekādā gadījumā. Vispār nekur, pat uz lieveņa labāk neizej. Un mežā, protams, arī ne.
Viņš mazliet paklusēja un piebilda:
— Ja naktī dzirdēsi balsis — pat ja tās šķitīs pazīstamas, tuvas — neatbildi. Nekad. Durvis never vaļā, ārā neej. Pat ja dzirdēsi manu balsi, kas tevi sauc, — vispirms pārliecinies, ka es tiešām neesmu mājās. Saprati?
Es nevilšus iesmējos, domādams, ka viņš joko pa vecam.
— Vectēv, tu nopietni? Kādas vēl balsis?
Viņš pat nepasmaidīja.
— Nopietnāk vairs nevar. Šī ir sena vieta, mežs vecs. Ne viss tajā ir cilvēkiem draudzīgs. Vietējie noteikumus zina un ievēro. Tu arī ievēro. Apsoli.
Viņa skatiens bija tik smags, ka es, lai gan pats sev nodomāju, ka tie ir vienkārši tumši māņticīgi stāsti, nopietni pamāju. Pirmā nedēļa pagāja mierīgi. Es iedzīvojos lēnajā lauku ritmā: skaldīju malku, kopu milzīgo dārzu, laboju šķībo žogu. Vakaros mēs ar vectēvu sēdējām plašā verandā, dzērām stipru tēju un nesteidzīgi sarunājāmies. Es tiešām ievēroju, ka līdz ar saulrietu ciems it kā izzūd. Nevienas dzīvas dvēseles tukšajās ielās. Tikai blāvas gaismas logos. Pat ķēdēs piesietie suņi nerēja — sēdēja klusu būdās.
Kādu siltu vakaru, kad jau bija pavisam satumsis, es izgāju uz lieveņa. Nakts bija mierīga, pilnmēness debesīs. Es stāvēju, domīgi skatīdamies tumšajā meža sienā, kad pēkšņi sadzirdēju skaņu. Klusu, tik tikko dzirdamu, tālu. It kā kāds neatlaidīgi sauktu. Maiga sievietes balss.
Es saspringu, ieklausījos. Tiešām — kāds skaidri mani sauca vārdā:
— Renār… Renār…
Balss bija stiepta, vilinoša, nāca tieši no meža biezokņa.
Tā noteikti bija pazīstama. Ļoti līdzīga mammas balsij. Bet mamma taču ir Rīgā — kā gan viņa varētu būt šeit? Instinktīvi es jau biju paspēris soli no lieveņa, bet laikus atcerējos vectēva brīdinājumu. Strauji pagriezos un iegāju mājā.
Vectēvs klusējot sēdēja pie krāsns un paskatījās uz mani ar smagu izpratni.
— Dzirdēji?
Es apjucis pamāju:
— Kāds mani sauca. Balss… kā mammas.
Viņš skumji pamāja.
— Tā nav tava mamma. Nekad tur neej. Tur ir mežs, mežā kapsēta.
Es neiztaujāju. Tikai sapratu, ka ne kapsētā ir problēma. Aizgāju gulēt, bet visu nakti vārtījos — man sapņojās mežs, samudžinātas taciņas un saucošas balsis. Pagāja vēl dažas dienas. Es sāku pamanīt dīvainības. Naktīs no meža bieži atskanēja skaņas: te kluss sauciens, te skanīgs sievietes smiekls, te nesaprotama čukstēšana. Reiz es pamodos no asa, neatlaidīga klauvējiena logā. Nobijies pielecu — ārā neviena. No rīta uzmanīgi pajautāju vectēvam.
Viņš tikai smagi papurināja galvu:
— Nepievērs uzmanību. Viņi pārbauda. Meklē, kurš izies.
— Kas “viņi”?
— Meža gari. Vecie. Viņi te dzīvoja sen pirms cilvēkiem, un palika. Cilvēkus nemīl, bet neaiztiek, ja viņus netraucē. Ja naktī iziesi — aizvedīs. Ievilinās tādā biezoknī, ka ceļu atpakaļ vairs neatradīsi.
Es nervozi pasmējos:
— Vectēv, tu tiešām tam tici?
— Es neticu, Renār. Es zinu. Pats redzēju. Mūsu kaimiņš Guntis pirms pieciem gadiem ziemā izgāja naktī pēc malkas — aizmirsis dienā ienest. Neatgriezās. Mēs viņu meklējām visu ciemu veselu nedēļu. Atrada kādus desmit kilometrus no šejienes, dziļi mežā. Sēdēja zem vecas egles, bet… it kā ne vairs viņš. Skatījās vienā punktā un klusēja. Aizvedām viņu mājās, bet viņš kā transā — ne vārda neteica. Mēnesi vēlāk miegā aizgāja.
Pa muguru man pārskrēja vēsums. Pret vectēva vārdiem sāku izturēties daudz nopietnāk. Bet ziņkārība tomēr grauza — kas gan tur īsti notiek?
Pagāja trīs nedēļas. Es biju pilnībā iejuties. Kādu vakaru vectēvs sāka gatavoties pie veca drauga uz blakus, tālo ciemu. Teica, ka paliks tur pa nakti.
— Nakšņosi viens, — viņš stingri noteica pirms aizbraukšanas. — Atceries likumu. Durvis aizslēdz un ārā neej. Mans telefons te, bet baterija izlādējusies. No rīta būšu atpakaļ.
Es apsolīju. Vectēvs aizbrauca ar savu veco motociklu. Es paliku viens lielajā mājā. Pār mani uzgūlās neierasts, smags klusums. Es paēdu vakariņas, paskatījos filmu portatīvajā datorā un ap vienpadsmitiem aizgāju gulēt. Pamodos pēkšņi, it kā no grūdiena. Klausījos — klusums.
Un tad aiz loga atskanēja balss. Skaļa, skaidra, neatlaidīga:
— Renār, tūlīt nāc ārā. Palīdzi.
Tā bija mammas balss. Pilnīgi viņas — intonācija, tembrs, viss. Es izlecu no gultas, pieskrēju pie loga. Tumsā — ne miņas no mēness, melna nakts.
— Dēliņ! — atkal iesaucās balss. — Palīdzi man, lūdzu.
Es satvēru telefonu un piezvanīju mammai. Ilgi, gari signāli…
Nakts “koncerts”: kāpēc kaķi naktīs patiesībā ņaud un kā to novērst
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
