Beidzot viņa pacēla — miegainā, neapmierinātā balsī:
— Renār, kas noticis? Trīs naktī.
— Mamm, kur tu esi?
— Mājās, Rīgā. Guļu. Kas par lietu?
Es klusējot pārtraucu zvanu. Mamma Rīgā. Bet aiz loga viņas balsī mani izmisīgi sauc palīgā. Es sastingu, nezinādams, ko darīt.
— Renār, lūdzu, nāc ārā.
Es lēnām piegāju pie smagajām ārdurvīm. Roka pati pastiepās pēc atslēgas. Es laikus attapos. Atcerējos vectēva vārdus. Tā nav mamma. Tas noteikti ir sapnis. Es apņēmīgi atkāpos no durvīm, apsēdos uz gultas.
— Dēliņ, atver.
Es cieši aizspiedu ausis, bet balss joprojām spraucās cauri. Un pēkšņi tā strauji mainījās. Tagad tā bija vectēva balss:
— Renār, atver! Aizmirsu atslēgas! Auksti, ielaid!
Es zināju droši — vectēvs aizbrauca ar atslēgām. Tas nebija viņš. Es klusēju, saspiedies segā. Balss aiz durvīm sāka skanēt skaļāk:
— Atver tūlīt. Es taču tavs vectēvs.
Un tūlīt — cita, drauga balss, man labākā drauga:
— Renār, nāc ārā! Es pie tevis atbraucu, apmaldījos, parādi ceļu!
Balsis sāka mainīties haotiski, pārklājoties cita citai. Es sēdēju uz gultas, aizspiedis ausis, un kā mantru atkārtoju: “Tā nav īstenība, tā nav īstenība, tā nav īstenība, es guļu.” Tā pagāja stunda. Pamazām balsis apklusa. Iestājās klusums. Es uzmanīgi piecēlos un piegāju pie loga. Ārā — necaurredzama tumsa. Bet es skaidri sajutu, ka tieši zem loga kāds stāv. Nekustīgi. Un skatās uz mani. Es viņu neredzēju, bet izjutu smagu, spiedošu, ledainu, pilnīgi svešu skatienu.
Es atrāvos no loga, ieslēdzu visās mājas istabās gaismu un apsēdos virtuvē. Tā, nekustoties, es gaidīju rītausmu. Ap pieciem no rīta beidzot sāka aust gaisma. Es piesardzīgi palūkojos ārā — tukšums. Parasta zāle, vecs žogs. It kā nekā nebūtu bijis. Septiņos ieradās vectēvs.
Es viņam atvēru. Viņš iegāja un vērīgi uz mani paskatījās.
— Sauca?
Es noguris pamāju un visu izstāstīju. Viņš klausījās klusēdams, tad pamāja:
— Pareizi izdarīji, ka neizgāji. Ja būtu izgājis — vairs neatgrieztos. Tie ir viltīgi. Balsis atdarina ideāli, pat pazīstamas sejas var parādīt un tad aizved mežā.
— Bet kas viņi ir? Gari? Vai tie ir tikai sapņi?
Vectēvs paraustīja plecus.
— Nezinu, kā viņus sauc. Vecie teica, ka mežs ir dzīvs. Ne tikai koki, bet vesels būtne. Un tam ir gara atmiņa. Tas atceras visus. Atceras viņu balsis, viņu sejas. Un var tās… atdarināt. Kāpēc — to neviens nezina. Varbūt aizsargājas. Galvenais — likums. Dienā viss mierīgi. Naktī mežs — cits.
Es paliku līdz vasaras beigām, kā biju plānojis. Vairs es balsis nedzirdēju — laikam saprata, ka es neiziešu. Dienās es mierīgi gāju mežā pēc sēnēm un ogām. Parasts, gaišs, skaists mežs. Bet pēc saulrieta es nevienu reizi, nevienu pašu reizi neizgāju no mājas.
Augusta beigās es aizbraucu uz Rīgu. Vectēvs pavadīja klusēdams, stingri apskāva atvadoties:
— Brauc vēl. Un atceries likumu. Tas darbojas ne tikai šeit. Jebkurā senā mežā naktī esi uzmanīgs.
Es apsolīju. Atgriezos savā steidzīgajā pilsētas dzīvē. Bet dažreiz, kad vēlu vakarā eju cauri parkam un dzirdu, ka kāds mani klusi sauc no tumsas, es neatskatos. Vienkārši eju tālāk.
Jo vectēvs mani iemācīja: ne uz visām balsīm ir vērts atbildēt.
