Tu atbrauc reizi mēnesī, kā ekskursijā uz zooloģisko dārzu? Paskatīties uz lauku radinieci, bet nevajag, ir labi tāpat
— Kate, es nesaprotu, kur ir problēma?! Es taču teicu, ka visu apmaksāšu! Dāvanu, taksometru, kleitu — visu, kas nepieciešams! Otrā vada galā iestājās pauze. Bija dzirdams, kā Kate nopūšas.
— Diān, es nevēlos. Es gribu pati. Ja nevaru, tad vienkārši apsveikšu mammu pa telefonu.
— Atkal tavs “es pati”! Kāds vēl es pati, kad tev… Viņa nepabeidza, bet Kate tāpat visu saprata.
— Kad man kas? Kad man nav…kas? Tad pasaki to! Nevilcinies! Kate nolika klausuli.
Pārdomājusi, Diāna apsēdās pie stūres un devās pie māsas. Lūk, šī vecā piecstāvu māja, kur dzīvoja viņas jaunākā māsa. Skudru pūznis ar vienmēr pārpildītu stāvvietu un noturīgu kaķu smaku kāpņutelpā. Katru reizi, kad viņa šeit ieradās, viņu pārņēma dalītas jūtas.
Pirms stundas viņa sēdēja savā plašajā birojā, pārcilāja smalkus itāļu auduma paraugus jaunam projektam un plānoja mammas jubileju. Bet tagad viņa stāv šeit, zem māsas logiem, kurai tikko bija sarunājusi lieku. Negribot, bet pateikusi. Šis “es pati” bija Kates devīze. Bet Diānai — sarkanais karogs. Kāpēc, nu kāpēc vienkārši nevar pieņemt palīdzību? No savas māsas! Viņa taču nav svešiniece! Viņa nopūtās, satvēra no pasažiera sēdekļa smago maisu un izkāpa no mašīnas.
Palīdzība kā pliens
Diāna uzkāpa trešajā stāvā. Maisiņš no dārgā delikatešu veikala bija viņai rokās. Durvis atvēra Kate — nogurusi, mājas t-kreklā, ar pavirši sasietu matu copi.
— Sveika, — Kate atkāpās, lai palaistu māsu mazajā priekšnamā, kur tik tikko varēja apgriezties.
— Sveika. Lūk, atvedu jums, — Diāna nolika maisu uz grīdas. — Te ir siers, žāvēta šķiņķa šķēles, olīvas… Mēs tādu neēdam, bet savādāk sabojāsies.
“Sabojāsies viņiem,” — nodomāja Kate. Viņa zināja, ka māsa dara to no labas gribas, bet katra šāda “palīdzība” jutās kā kluss pliens. Kā atgādinājums, ka viņa, ir… Skaļi viņa teica tikai:
— Paldies. Nāc uz virtuvi.
Virtuve bija sīka, ap sešiem kvadrātmetriem. Vecs virtuves iekārtojums, uz palodzes — pelargonijas podos. Diāna savilka plecus, cenšoties nepieskarties lipīgajai galda plēvei.
— Kate, es tev atradu lielisku virtuves komplektu. Lēti. Ļauj man pasūtīt? Tas būs mans dzimšanas dienas dāvinājums tev.
— Mana dzimšanas diena ir pēc pusgada, — atbildēja Kate, liekot uz plīts tējkannu ar nobrāztu emalju. — Un man patīk mana virtuve. Tā ir mājīga.
— Ar ko tad tā ir mājīga? — neatkāpās Diāna. — Ar to, ka durtiņas krīt nost? Kate, nu saproti, es gribu palīdzēt! Un tad Kate vairs neklusēja.
— Man atkal ir grūti no tavas palīdzības! Tu atbrauc reizi mēnesī, kā ekskursijā? Paskatīties uz radinieci?
— Tu esi sajaukusi.
— Nē! Tu neko nesaproti! Tu ved man tos pārtikas maisus ar ēdienu, ko jūs “neēdat”, kā dāvanas! Tu nepalīdzi, Diāna! Tu pašapliecinies uz mana rēķina! Diāna sēdēja apmulsusi.
— Es…
— Ko — “es”? Vai tu vismaz vienu reizi esi pajautājusi, kā man klājas? Kas iepriecina? Nē! Tu atnāc un uzreiz sāc darīt “labu”! Viņas balss pēkšņi kļuva klusāka.
— Varbūt man patīk mana dzīve? Varbūt es šeit esmu laimīga? Šajā vecajā virtuvē, kur mēs vakaros dzeram tēju un smejamies? Jā, man nav iespēju taviem restorāniem un kūrortiem, bet man ir tas, kā tev, iespējams, nav!
— Un kas man nav? — ar jautāja Diāna.
— Miers, — vienkārši atbildēja Kate. — Tev vienmēr vajag kādam kaut ko pierādīt. Pat man.
Diāna skatījās uz māsu. Viņa pirmo reizi redzēja viņu tādu — neticami stipru. Un pirmo reizi dzīvē nezināja, ko atbildēt. Visi viņas argumenti par komfortu sabruka pelnos šī klusā vārda priekšā: “miers”. Viņa klusējot satvēra savu smalko somiņu, pagriezās un izgāja. Maisiņš ar delikatesēm, kuras “sabojāsies”, palika priekšnamā.
Pagāja nedēļa. Otra. Māsu telefoni klusēja
Diāna centās dzīvot savu ierasto dzīvi: sapulces, tikšanās ar klientiem, vakariņas stilīgā restorānā kopā ar vīru. Bet kaut kas bija ne tā. Visu laiku viņa domāja par māsu. Viņa sēdēja savā milzīgajā viesistabā, kur dizaina dīvāns maksāja tikpat, cik puse no māsas dzīvokļa, skatījās uz vīru, kurš nepārtraukti bija iegrimis klēpjdatorā, un juta tukšumu.
— Andri, vai mēs esam laimīgi? — viņa kādu vakaru jautāja.
— Kas tas par jautājumu? — viņš neatraujot skatienu no ekrāna. — Protams. Mums taču viss ir. Starp citu, rīt samaksā golfa kluba rēķinu.
Jā, viņiem viss bija. Izņemot vienkāršu tēju virtuvē un smieklus. Diāna pēkšņi spilgti atcerējās, kā viņas ar Kati bērnībā cēla no segām būdiņu, slēpās tur ar lukturīti un bija absolūti laimīgas. Kad gan šī laime tika nomainīta pret čekiem, zīmoliem un kvadrātmetriem? Zvans atskanēja nakts vidū. Uz ekrāna — “Zane”. Tā bija māsas meita.
— Tante Diāna… — brāļameitas balss klausulē skanēja klusu. — Mammai…
Negaidot turpinājumu Diāna teica:
— Kur tu esi tagad? Pie mammas? — Diāna jau vilka džinsus cik vien ātri varēja.
— Jā…
— Es braucu, dzirdi? Vienkārši esi blakus.
Viņa izskrēja no mājas, pati sevi neapzinoties. Piecpadsmit minūtes šķita mūžība, līdz viņa jau skrēja augšup pa pazīstamajām kāpnēm. Durvis bija neaizslēgtas.
— Tante Diāna…
— Viss labi, mīļumiņ. Esmu klāt.
Diāna, izmantojot visus savus kontaktus, darīja ko varēja.
***
Šajās dienās Diāna mainījās. Visas tikšanās viņa pārcēla vai atcēla. No rīta veda Zani uz skolu, tad brauca atpakaļ pie māsas. Viņa vairs neveda žāvētu šķiņķi un olīvas, bet gan vistas buljonu, ko pati bija vārījusi, trīsreiz piezvanot mammai pēc receptes. Viņa nesa ne glancētus žurnālus, bet Kates mīļākās grāmatas.
Diāna vienkārši sēdēja pie māsas un turēja aiz rokas. Dažreiz lasīja priekšā. Dažreiz klusēja. Un šajā klusumā bija vairāk tuvības nekā visās viņu sarunās pēdējo desmit gadu laikā. Trešajā dienā Kate pilnībā bija atpakaļ ierindā. Ilgi skatījās uz māsu, kura iesnaudusies sēdēja krēslā, un tad klusi iesaucās:
— Diān…
Diāna tūlītēji atvēra acis.
— Kā tu jūties? Vai vēlies ūdeni? Kate viegli pasmaidīja.
— Piedod man. Es biju tik asa… tik daudz ko pateicu…
Diāna tikai pakratīja galvu, un sejas izteiksme pateica visu.
— Nē. Tu man piedod, — viņa čukstēja. — Es biju tik…Viņa stiprāk saņēma māsas roku.
— Es visu mērīju ne tajā labākajā mērauklā, panākumos… Bet laime, tā taču… tā ir citur.
— Buljonā? — klusi pajokoja Kate.
— Arī buljonā, — pasmaidīja Diāna. — Tajā, ka tu esi šeit. Un ka esam viena otrai.
Divas puses vienam logam
Pēc tam Diāna māsu aizveda nevis uz viņas piecstāvu māju, bet pie sevis.
— Tikai uz pāris dienām, — viņa teica, atverot durvis savam milzīgajam namam. Kāds tev miers jūsu dzīvoklī? Zane jau dzīvo pie mums, viņai patīk. Kate jau gribēja atbildēt ar savu ierasto “es pati”, bet, ieraugot māsu lūguma pilno skatienu, tikai pamāja ar galvu.
Vakarā viņas sēdēja uz milzīgas terases, ietinušās mīkstos kašmira pledos. Zemāk uz zaļā zāliena Diānas vīrs mācīja Zanei spēlēt badmintonu, un viņu smiekli atskanēja līdz māsām. Pirmo reizi daudzos gados viņas vienkārši sarunājās. Ne par statusu, ne par problēmām. Par bērnības sapņiem, par pirmo iemīlēšanos, par to, kā baidījās no negaisa un slēpās zem vienas gultas.
— Zini, es vienmēr tev par tevi domāju, — pēkšņi klusi atzinās Kate, raugoties uz saulrieta debesīm. — Tavu spēku. Tavu tvērienu. Tev viss izdevās. Tu vienmēr zināji, ko gribi.
Lasi vēl: Vienkāršs triks, kā karstajos vasaras vakaros visu nakti saglabāt vēsus palagus
Diāna pasmaidīja.
— Tiešām? Bet es par tevi.
— Mani? — Kate pārsteigta paskatījās uz māsu. — Ko mani?
— Tavu spēju būt laimīgai. Vienkārši tāpat, — Diāna pagriezās pret viņu. — Tu priecājies par lietutiņu, Zanes smieklīgo sejiņu, veiksmīgi izceptu pīrāgu… Bet es… Es biju aizmirsusi. Es visu laiku skrēju pakaļ panākumiem, bet, kad aizskrēju, izrādījās, ka beigās nav nekādas finiša līnijas. Tikai tukšums. Viņa apklusa, tad pavisam klusi piebilda:
— Man ir tik vientuļi šajā milzīgajā mājā, Kate. Tik vientuļi…
Lasi vēl: Kad ir labākais laiks un labvēlīgās dienas sīpolu novākšanai saskaņā ar Mēness kalendāru 2025. gadā
Kate klusējot paņēma māsu aiz rokas un cieši saspieda. Tajā brīdī viņas saprata, ka nav divas dažādas planētas, bet gan divas viena loga puses. Tikai viena skatījās uz pasauli caur panākumu un sasniegumu prizmu, bet otra — caur vienkāršu stiklu, aiz kura bija īstā dzīve. Un lai redzētu pasauli pilnībā, viņām vienkārši vajadzēja nostāties blakus.
Uz mammas jubileju viņas devās kopā. Ar Diānas sniegbalto apvidus auto. Dažas dienas pirms svinībām Kate pasniedza māsai aploksni.
— Lūk, šī ir mana daļa dāvanai.
Diāna jau gribēja atteikties, bet, ieraugot Kates laimīgo skatienu, klusējot paņēma un pielika pie savas daļas. Un lūk, viņas sēž pie svētku galda. Mamma — laimīga — pašā centrā. Bet abās pusēs — viņas meitas. Un kad viņas, apķērušās, smejas par mammas jokiem, visi apkārt redz nevis veiksmīgu ģimeni. Vienkārši divas māsas.
Divas ļoti tuvas, mīļas radinieces, kuras gandrīz pazaudēja viena otru dzenoties pēc atšķirīgas laimes. Un kuras, par laimi, beidzot atrada ceļu mājās. Viena pie otras. Paldies, ka izlasījāt šo stāstu līdz galam. Ja tas aizskāra jūsu sirdi, lūdzu, uzspiediet “patīk” un padalieties ar saviem iespaidiem komentāros.
