Tu atbrauc reizi mēnesī, kā ekskursijā uz zooloģisko dārzu? Paskatīties uz lauku radinieci, bet nevajag, ir labi tāpat
— Kate, es nesaprotu, kur ir problēma?! Es taču teicu, ka visu apmaksāšu! Dāvanu, taksometru, kleitu — visu, kas nepieciešams! Otrā vada galā iestājās pauze. Bija dzirdams, kā Kate nopūšas.
— Diān, es nevēlos. Es gribu pati. Ja nevaru, tad vienkārši apsveikšu mammu pa telefonu.
— Atkal tavs “es pati”! Kāds vēl es pati, kad tev… Viņa nepabeidza, bet Kate tāpat visu saprata.
— Kad man kas? Kad man nav…kas? Tad pasaki to! Nevilcinies! Kate nolika klausuli.
Pārdomājusi, Diāna apsēdās pie stūres un devās pie māsas. Lūk, šī vecā piecstāvu māja, kur dzīvoja viņas jaunākā māsa. Katru reizi, kad viņa šeit ieradās, viņu pārņēma dalītas jūtas. Pirms stundas viņa sēdēja savā plašajā birojā, pārcilāja smalkus itāļu auduma paraugus jaunam projektam un plānoja mammas jubileju. Bet tagad viņa stāv šeit, zem māsas logiem, kurai tikko bija sarunājusi lieku.
Negribot, bet pateikusi. Šis “es pati” bija Kates devīze. Kāpēc, nu kāpēc vienkārši nevar pieņemt palīdzību? No savas māsas! Viņa taču nav svešiniece! Viņa nopūtās, satvēra no pasažiera sēdekļa smago maisu un izkāpa no mašīnas.
Palīdzība kā pliens
Diāna uzkāpa trešajā stāvā. Maisiņš no delikatešu veikala bija viņai rokās. Durvis atvēra Kate — nogurusi, mājas t-kreklā, ar pavirši sasietu matu copi.
— Sveika, — Kate atkāpās, lai palaistu māsu mazajā priekšnamā, kur tik tikko varēja apgriezties.
— Sveika. Lūk, atvedu jums, — Diāna nolika maisu uz grīdas. — Te ir siers, žāvēta šķiņķa šķēles, olīvas… Mēs tādu neēdam, bet savādāk sabojāsies.
“Sabojāsies viņiem,” — nodomāja Kate. Viņa zināja, ka māsa dara to no labas gribas, bet katra šāda “palīdzība” jutās kā kluss pliens. Kā atgādinājums, ka viņa, ir… Skaļi viņa teica tikai:
— Paldies. Nāc uz virtuvi.
Virtuve bija sīka, ap sešiem kvadrātmetriem. Vecs virtuves iekārtojums, uz palodzes — pelargonijas podos. Diāna savilka plecus, cenšoties nepieskarties lipīgajai galda plēvei.
— Kate, es tev atradu lielisku virtuves komplektu. Lēti. Ļauj man pasūtīt? Tas būs mans dzimšanas dienas dāvinājums tev.
— Mana dzimšanas diena ir pēc pusgada, — atbildēja Kate, liekot uz plīts tējkannu ar nobrāztu emalju. — Un man patīk mana virtuve. Tā ir mājīga.
— Ar ko tad tā ir mājīga? — neatkāpās Diāna. — Ar to, ka durtiņas krīt nost? Kate, nu saproti, es gribu palīdzēt! Un tad Kate vairs neklusēja.
— Man atkal ir grūti no tavas palīdzības! Tu atbrauc reizi mēnesī, kā ekskursijā? Paskatīties uz radinieci?
— Tu esi sajaukusi kaut ko.
— Nē! Tu nesaproti! Tu ved man tos pārtikas maisus ar ēdienu, ko jūs “neēdat”, kā dāvanas! Tu nepalīdzi, Diāna! Tu pašapliecinies uz mana rēķina! Diāna sēdēja apmulsusi.
— Es…
—Vai tu vismaz vienu reizi esi pajautājusi, kā man klājas? Kas mani iepriecina? Nē! Tu atnāc un uzreiz sāc darīt “labu”! Viņas balss pēkšņi kļuva klusāka.
— Varbūt man patīk mana dzīve? Varbūt es šeit esmu laimīga? Šajā vecajā virtuvē, kur mēs vakaros dzeram tēju un smejamies? Jā, man nav iespēju taviem restorāniem un kūrortiem, bet man ir tas, kā tev, iespējams, nav!
— Un kas man nav? — ar jautāja Diāna.
— Miers, — vienkārši atbildēja Kate. — Tev vienmēr vajag kādam kaut ko pierādīt. Pat man.
Diāna skatījās uz māsu. Viņa pirmo reizi redzēja viņu tādu — neticami stipru. Un pirmo reizi dzīvē nezināja, ko atbildēt. Visi viņas argumenti par komfortu sabruka pelnos šī klusā vārda priekšā: “miers”. Viņa klusējot satvēra savu smalko somiņu, pagriezās un izgāja. Maisiņš ar delikatesēm, kuras “sabojāsies”, palika priekšnamā.
Vai ir drīkst stādīt kadiķi netālu no mājas – visi plusi un mīnusi
Pagāja nedēļa. Otra. Māsu telefoni klusēja
Diāna centās dzīvot savu ierasto dzīvi: sapulces, tikšanās ar klientiem, vakariņas stilīgā restorānā kopā ar vīru. Bet kaut kas bija ne tā. Visu laiku viņa domāja par māsu. Viņa sēdēja savā milzīgajā viesistabā, kur dizaina dīvāns maksāja tikpat, cik citiem puse no dzīvokļa, skatījās uz vīru, kurš nepārtraukti bija iegrimis klēpjdatorā, un juta tukšumu.
— Andri, vai mēs esam laimīgi? — viņa kādu vakaru jautāja.
— Kas tas par jautājumu? — viņš neatraujot skatienu no ekrāna. — Protams. Mums taču viss ir. Starp citu, rīt samaksā golfa kluba rēķinu.
Jā, viņiem viss bija. Izņemot vienkāršu tēju virtuvē un smieklus. Diāna pēkšņi spilgti atcerējās, kā viņas ar Kati bērnībā cēla no segām būdiņu, slēpās tur ar lukturīti un bija absolūti laimīgas. Kad gan šī laime tika nomainīta pret čekiem, zīmoliem un kvadrātmetriem?
Un tad nakts vidū atskanēja zvans…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
