Uz ekrāna — “Zane”. Tā bija māsas meita.
— Tante Diāna… — brāļameitas balss klausulē skanēja klusu. — Mammai…
Negaidot turpinājumu Diāna teica:
— Kur tu esi tagad? Pie mammas? — Diāna jau vilka džinsus cik vien ātri varēja.
— Jā…
— Es braucu, dzirdi? Vienkārši esi blakus.
Viņa izskrēja no mājas. Piecpadsmit minūtes šķita mūžība, līdz viņa jau skrēja augšup pa pazīstamajām kāpnēm. Durvis bija neaizslēgtas.
— Tante Diāna…
— Viss labi, mīļumiņ. Esmu klāt.
Medus kūkas rulete vien 30 minūtēs – tik maiga un ar izteiktu medus garšu
***
Šajās dienās Diānas domas mainījās. Visas tikšanās viņa pārcēla vai atcēla. No rīta veda Zani uz skolu, tad brauca atpakaļ pie māsas. Viņa vairs neveda žāvētu šķiņķi un olīvas, bet gan vistas buljonu, ko pati bija vārījusi, trīsreiz piezvanot mammai pēc receptes. Viņa nesa ne glancētus žurnālus, bet Kates mīļākās grāmatas.
Diāna vienkārši sēdēja pie māsas un bija blakus. Dažreiz lasīja priekšā. Dažreiz klusēja. Un šajā klusumā bija vairāk tuvības nekā visās viņu sarunās pēdējo desmit gadu laikā. Trešajā dienā Kate pilnībā bija atpakaļ ierindā. Ilgi skatījās uz māsu, kura iesnaudusies sēdēja krēslā, un tad klusi iesaucās:
— Diān…
— Kā tu jūties? Vai vēlies ūdeni? Kate viegli pasmaidīja.
— Piedod man. Es biju tik asa… tik daudz ko pateicu…
Diāna tikai pakratīja galvu, un sejas izteiksme pateica visu.
— Nē. Tu man piedod, — viņa čukstēja. — Es biju tik…Viņa stiprāk saņēma māsas roku.
— Es visu mērīju ne tajā labākajā mērauklā, panākumos… Bet laime, tā taču… tā ir citur.
— Buljonā? — klusi pajokoja Kate.
— Arī buljonā, — pasmaidīja Diāna. — Tajā, ka tu esi šeit. Un ka esam viena otrai.
Kā panākt, lai rozes ziedētu sulīgi un ilgi
Divas puses vienam logam
Pēc tam Diāna māsu aizveda nevis uz viņas piecstāvu māju, bet pie sevis.
— Tikai uz pāris dienām, — viņa teica, atverot durvis savam milzīgajam namam. Kāds tev miers jūsu dzīvoklī? Zane jau dzīvo pie mums, viņai patīk. Kate jau gribēja atbildēt ar savu ierasto “es pati”, bet, ieraugot māsu lūguma pilno skatienu, tikai pamāja ar galvu.
Vakarā viņas sēdēja uz milzīgas terases, ietinušās mīkstos kašmira pledos. Zemāk uz zaļā zāliena Diānas vīrs mācīja Zanei spēlēt badmintonu, un viņu smiekli atskanēja līdz māsām. Pirmo reizi daudzos gados viņas vienkārši sarunājās. Ne par statusu, ne par problēmām. Par bērnības sapņiem, par pirmo iemīlēšanos, par to, kā baidījās no negaisa un slēpās zem vienas gultas.
— Zini, es vienmēr tev par tevi domāju, — pēkšņi klusi atzinās Kate, raugoties uz saulrieta debesīm. — Es apbrīnoju tavu spēku. Tavu tvērienu. Tev viss izdevās. Tu vienmēr zināji, ko gribi.
Lasi vēl: Vienkāršs triks, kā karstajos vasaras vakaros visu nakti saglabāt vēsus palagus
Diāna pasmaidīja.
— Tiešām? Bet es par tevi.
— Mani? — Kate pārsteigta paskatījās uz māsu. — Ko mani?
— Tavu spēju būt laimīgai. Vienkārši tāpat, — Diāna pagriezās pret viņu. — Tu priecājies par lietutiņu, Zanes smieklīgo sejiņu, veiksmīgi izceptu pīrāgu… Bet es… Es biju aizmirsusi. Es visu laiku skrēju pakaļ panākumiem, bet, kad aizskrēju, izrādījās, ka beigās nav nekādas finiša līnijas. Viņa apklusa, tad pavisam klusi piebilda:
— Man ir tik vientuļi šajā milzīgajā mājā, Kate. Tik vientuļi…
Lasi vēl: Kad ir labākais laiks un labvēlīgās dienas sīpolu novākšanai saskaņā ar Mēness kalendāru 2025. gadā
Kate klusējot paņēma māsu aiz rokas un cieši saspieda. Tajā brīdī viņas saprata, ka nav divas dažādas planētas, bet gan divas viena loga puses. Tikai viena skatījās uz pasauli caur panākumu un sasniegumu prizmu, bet otra — caur vienkāršu stiklu, aiz kura bija īstā dzīve. Un lai redzētu pasauli pilnībā, viņām vienkārši vajadzēja nostāties blakus.
Uz mammas jubileju viņas devās kopā. Ar Diānas sniegbalto apvidus auto. Dažas dienas pirms svinībām Kate pasniedza māsai aploksni.
— Lūk, šī ir mana daļa dāvanai.
Diāna jau gribēja atteikties, bet, ieraugot Kates laimīgo skatienu, klusējot paņēma un pielika pie savas daļas. Un lūk, viņas sēž pie svētku galda. Mamma — laimīga — pašā centrā. Bet abās pusēs — viņas meitas. Un kad viņas, apķērušās, smejas par mammas jokiem, visi apkārt redz nevis veiksmīgu ģimeni. Vienkārši divas māsas.
Divas ļoti tuvas, mīļas radinieces, kuras gandrīz pazaudēja viena otru dzenoties pēc atšķirīgas laimes. Un kuras, par laimi, beidzot atrada ceļu mājās. Viena pie otras. Paldies, ka izlasījāt šo stāstu līdz galam. Ja tas aizskāra jūsu sirdi, lūdzu, uzspiediet “patīk” un padalieties ar saviem iespaidiem komentāros.
