Ziniet, es ilgi domāju, vai vispār par šo stāstīt, bet šis notikums mani tik ļoti aizkustināja, ka nevarēju paturēt to pie sevis. Mums visiem ir tās dienas, kad pilsētas pelēkais asfalts, darba duna un mūžīgie sastrēgumi vienkārši “nogurdina”.
Man šādos brīžos vienīgais glābiņš ir bēgšana uz Saulkrastiem, kur klusā vasarnīcu kooperatīvā man ir maza koka mājiņa.
Bet šoreiz, vienā pavisam parastā janvāra piektdienas vakarā, mani tur gaidīja kaut kas tāds, ko es pat sapņos neredzēju. Gribu jums pastāstīt šo stāstu, jo tas ir par ko vairāk nekā tikai dāvanu – tas ir par to, ka mēs joprojām viens otram rūpam.
Ceļš uz mieru un piesnigušo dārzu
Piektdienas vakari Rīgā vienmēr šķiet nebeidzami gari. Automašīnu rindas un steidzīgi gājēji nogurdina, tāpēc man jau gadiem ir sava tradīcija. Tiklīdz darba nedēļa ir galā, es sakravāju siltākās drēbes un dodos uz savu miera ostu – nelielu koka mājiņu Saulkrastu pievārtē. Tur gaiss smaržo pēc priedēm, un klusums ir tik liels, ka var dzirdēt paša elpu.
Šo ziemu es gaidīju ar īpašu sajūtu. Pagājušā rudenī beidzot dārza mājiņā biju ierīkojusi jaunu čuguna krāsniņu, kas nozīmēja tikai vienu – vairs nebūs jāsēž mētelī un jāgaida, kad māja beidzot iesils. Tajā piektdienā viss sakrita lieliski.
Ap sešiem vakarā, kad apkārt jau valdīja piķa melna tumsa, ko kliedēja tikai sniega atspulgs, es iebraucu savā kooperatīva ieliņā. Izkāpu no mašīnas, ieelpoju aso jūras gaisu un sāku brist pa neiztīrīto celiņu pie vārtiņiem.
Noslēpumainais sūtījums pie lieveņa
Tikai tad, kad jau sniedzos pēc piekaramās atslēgas, pamanīju, ka kaut kas nav kā parasti. Uz lieveņa rēgojās kaut kas tumšs. Pirmā doma bija – kaimiņu kaķis vai varbūt vējš kaut ko atpūtis.
Taču, pieejot tuvāk un ieslēdzot telefona lukturīti, sapratu, ka tur guļ liela, melna sporta soma.
Prātā uzreiz sāka nākt aizdomīgas domas. Saulkrastu vasarnīcās ziemā ir maz dzīvības, un jebkurš svešs priekšmets šķiet satraucošs. Apkārtnē valdīja pilnīgs klusums, neviena soļa sniegā, neviena gaismas stariņa kaimiņu logos.
Soma izskatījās salīdzinoši jauna un nebija pat kārtīgi apsnigusi, tātad nolikta nesen. Zinātkāre tomēr uzvarēja bažas, un es nolēmu apskatīties, kas tajā slēpjas.
Pārsteigums, kas sasildīja sirdi
Atverot somas rāvējslēdzēju, es biju sagatavojusies redzēt jebko. Bet tas, ko ieraudzīju, man lika burtiski apstāties. Somā nebija nekas tāds, par ko vajadzētu saukt likumsargus. Tur glīti atradās dārgu kafijas pupiņu paka, siltas, rokām adītas vilnas zeķes un vairākas kastes ar manām mīļākajām tumšajām šokolādēm. Pašā virspusē bija ielikta vienkārša papīra lapiņa.
Zīmītē bija rakstīts: “Sveika, Egita! Tas esmu es, Krišjānis, tavs bijušais kaimiņš no dārza mājas ielas galā. Atceros, ka tev janvārī bija dzimšanas diena, un zinu, ka tu mēdz piektdienās šeit iebraukt sildīties.
Tā kā man pašam šovakar jādodas tālā braucienā un nevarēju tevi sagaidīt, atstāju šo sveicienu šeit. Lai silti vakaros un garšīga kafija! Sveiciens svētkos!”
Tajā mirklī mani pārņēma tik silta sajūta, ka pat aukstais vējš vairs nelikās traucēklis. Jānis ir mans paziņa vēl no skolas laikiem – draugs, kurš nekad neuzbāžas, bet vienmēr atceras svarīgus dzīves sīkumus.
Draudzība, kas negaida atlīdzību
Tas, ka viņš bija atcerējies par manu dzimšanas dienu, kura patiesībā bija jau pirms dažām dienām, mani tiešām aizkustināja. Viņš nebija vienkārši aizsūtījis sausu ziņu lietotnē WhatsApp. Viņš bija veltījis laiku, lai atbrauktu un sarūpētu lietas, kas ziemas vakaros pie krāsniņas noderētu visvairāk.
Mūsdienās šādi rīkojas reti kurš. Visiem ir savas rūpes un mūžīgais laika trūkums. Kafija un zeķes – tās šķiet vienkāršas lietas, bet apziņa, ka kāds par tevi ir domājis, padara tās par vērtīgākajām dāvanām pasaulē. Draudzība starp vīrieti un sievieti bieži vien tiek analizēta un apšaubīta, bet šādi brīži pierāda, ka tā var būt tīra un nesavtīga.
Pateicība un vienkāršie dzīves prieki
Sēžot pie degošas krāsniņas un dzerot kafiju no atrastā sūtījuma, es sapratu, ka šis ir bijis viens no labākajiem vakariem šajā ziemā. Šādi cilvēki ir jātur godā.
Viņš nekad nav lūdzis uzmanību vai pateicību. Reizēm mēs dzīvē meklējam lielus brīnumus, bet palaižam garām tos cilvēkus, kuri par mums klusi rūpējas.
Šis piektdienas vakars Saulkrastos man iemācīja kaut ko būtisku. Tas nebija stāsts par melnu somu vai šokolādi.
Tas bija stāsts par to, ka pasaule nav nemaz tik auksta, ja vien mēs paši mēģinām to nedaudz sasildīt ar maziem, bet patiesiem žestiem.
