Foto: ekrānuzņēmums
Autobusā bija tveicīgi. Valentīna jau bija nožēlojusi, ka nepaņēma līdzi ūdeni, bet atgriezties nebija jēgas – līdz vasarnīcai bija palikušas tikai divdesmit minūtes
— Nākamā pietura… — atskanēja šofera balss. Valentīna sagatavojās izkāpšanai. Savos piecdesmit astoņos viņa izskatījās jaunāka. Laba figūra, gaiši mati, viegli iesirmi, sakopti vienkāršā frizūrā, un skaidri zilas acis.
Viņas vīrs jau trīsdesmit piecus gadus, pamazām bija kļuvis par svešinieku. Sākumā kavēšanās darbā, pēc tam komandējumi – arvien biežāki un garāki. Viņš pārstāja atbildēt uz zvaniem, aizmirsis jubilejas un dzimšanas dienas, bet vasarnīcu, ko agrāk mīlēja, pieminēja tikai draugu sarunās, lieloties ar ražu.
Vārti uz vasarnīcu bija neaizslēgti. Dīvaini – Mārim vajadzēja būt Rīgā– vismaz tā viņš teica, ka pirms trim dienām firma viņu tur nosūtījusi. Varbūt aizmirsa aizslēgt pagājušajā reizē? Vai kāds svešinieks bijis te?
Viņa uzmanīgi iegāja iekšā un apstājās, klausoties. Mājā kaut kas notika: klabēja trauki, dzirdēja klusu sarunu un… sievietes smiekli. Skanīgi, jauneklīgi, pilnīgi nepazīstami. Valentīna lēnām devās pa taciņu uz māju. No plaši atvērtā loga nāca ceptu kartupeļu smarža – Māra iemīļotā ēdiena.
— Māri, kur tu liki sāli? — atskanēja sievietes balss.
— Skapītī, kreisajā plauktā, — atbildēja vīra pazīstamais baritons.
Pieejot pie lieveņa viņa tā stāvēja vairākas minūtes, klausoties, kā divi cilvēki viņas virtuvē smejas par kaut kādu joku, sarunājas, it kā to darītu katru dienu. Beidzot viņa uzkāpa pa kāpnēm un atvēra neaizslēgtās durvis.
Foto: Pixabay
Maris stāvēja ar muguru pret viņu, vecās mājas treniņbiksēs un T-kreklā, rokā turot pannu ar zeltainiem kartupeļiem. Pretī, pie galda, sēdēja ap četrdesmit gadus veca blondīne, sakopta, ar modernu matu griezumu, vasarīgā gaiši zilā kleitā, kas atsedza iedegušos plecus.
— Kartupeļi gatavi, — teica Māris, pagriežoties, un sastinga,https://dzentlmenis.lv/latvijas-pasts-nacis-klaja-ar-jaunumiem-kas-iepriecinas-daudzus-jau-junija-tas-bus-pieejams/184739/ ieraudzījis sievu. Dažas sekundes visi trīs klusēja. — Kāpēc tu nepiezvanīji?
Valentīna pārslidināja skatienu no vīra uz svešinieci. Sieviete jau bija piecēlusies un tagad stāvēja.
— Es… laikam labāk iešu prom, — nomurmināja viņa.
— Nē-nē, palieciet, — Valentīnas balss skanēja pārsteidzoši stingri. — Es negribu traucēt… sava vīra komandējumā.
— Paklausies, — Māris nolika pannu uz galda. — Tas nav tas, ko tu domā. Tā ir mana kolēģe, mēs vienkārši…
— Vienkārši ko? Vienkārši nolēmāt pagatavot kartupeļus manā virtuvē, kamēr es domāju, ka tu esi citā pilsētā? Vienkārši tā sagadījās, ka viņai ir kleita, bet tev mājas drēbes? Vienkārši tā gadījās, ka jūs dzerat no mūsu servīzes, kuru mums uzdāvināja sudraba kāzās?
Māris paskatījās uz galdu, it kā tikai tagad pamanījis šīs detaļas.
— Mēs ar Valentīnu vēl neesam iepazīstinātas, — mēģināja iesaistīties Svetlana, sperot soli durvju virzienā.
— Neaizejiet, — Valentīna aizšķērsoja viņai ceļu. — Neizliecieties, ka esat šeit nejauši.
— Vaļa, beidz, — Māris beidzot atguva balsi. — Mums nekā tāda nav. Svetlana tiešām ir mana kolēģe, mēs strādājam pie svarīga projekta, un…
— Un tāpēc vajadzēja braukt uz vasarnīcu? Cept kartupeļus?
Māris pēkšņi mainīja toni:
— Ko tu gribi dzirdēt, Vaļa? Ka esmu noguris no kontroles, no bezgalīgām runām par tomātiem un gurķiem, no tā, ka mājās mani sagaida tikai darbu saraksts un pārmetumi? Šie vārdi bija vairāk nekā vārdi.
Svetlana izskatījās arvien neērtāk. Bija skaidrs, ka viņa negaidīja šādu pavērsienu.
— Es pie tevis nenācu šī iemesla dēļ, — viņa klusi teica Māris.
— Kādēļ tad? — Valentīna pagriezās pret viņu. — Pēc kartupeļiem ar dillēm, ko es viņam iemācīju gatavot? Pēc dzēriena no pagraba, ko mēs kopā izrakām? Pēc mājīguma mājā, ko es savām rokām radīju visu šo laiku?
Tajā brīdī no Svetlanas somiņas, kas stāvēja uz galda malas, izkrita telefons. Ekrāns iedegās, rādot ekrānuzņēmumu – fotogrāfiju, kurā Māris apskāva Svetlanu. Viņi neatradās vasarnīcā. Viņi bija Valentīnas un Māris dzīvoklī pilsētā.
Valentīna lēnām pacēla telefonu un pārskatīja dažas bildes. Māris un Svetlana viņu viesistabā. Viņu guļamistabā. Uz balkona, kur stāvēja puķu podi, ko Valentīna gadiem kopusi.
— Tu viņu atvedi uz mūsu māju, — teica Valentīna, un tas nebija jautājums. — Uz māju, kur ir mūsu dēla fotogrāfijas. Kur albumi ar mūsu jaunību. Kur mammas izšūtās salvetes un tēva medaļas.
Foto: Pixabay
Māris klusēja. Valentīna nolika telefonu uz galda un, neko vairs nesakot, izgāja no mājas. Gaiss ārā šķita nepanesami svaigs. Valentīna gāja pa taciņu, garām sakārtotām gurķu dobēm, gar siltumnīcu ar tomātiem – tiem pašiem, kuru dēļ viņa bija atbraukusi. Gar ceriņu krūmu, kas iestādīts viņu dēla dzimšanas gadā.
Apstājoties pie akas, viņa izvilka no kabatas vasarnīcas atslēgas un, nevilcinoties, iemeta tās tumšajā dziļumā. Ūdenī kritiena skaņa skanēja kā pēdējais punkts.
Izvilkusi telefonu, viņa sastādīja dēla numuru…
Vīrietim 40+, kurš pietiekami izbaudījis dzīvi, no sievietes patiesībā vajag tikai vienu lietu
Atvērusi skapi, viņa sāka kravāt čemodānā savas mantas – tikai nepieciešamo. Fotoalbumus. Lādīti ar vecāku vēstulēm. Viss pārējais varēja palikt šeit.
Beigas bija daudz labākas, nekā gaidīts
Turpinājumu lasi otrajā lapā
