— Es pārdomāju mūsu sarunu, — viņš teica, iestumjot kasti priekšnamā, pirms Lāsma paspēja ko iebilst. — Es sapratu, ka vīrietim ir jābūt augstākam par materiāliem jautājumiem. Lūk, mans kompensācijas mehānisms. Šis ir daudz vērtīgāks par tavu degvielu.
Lāsma, ziņkāres vadīta, atvēra kasti. Viņa gaidīja jebko – dārgas smaržas, varbūt kādu virtuves kombainu vai rotaslietas. Taču kastē atradās… Gata salūzusī automašīnas detaļa (ģenerators) un kaudze ar dažādiem čekiem.
— Kas tas ir? — Lāsma neizpratnē jautāja.
— Tā ir mana investīcija mūsu nākotnē, — Gatis pašpārliecināti paziņoja. — Es izdomāju! Tā kā tu tik ļoti satraucies par izdevumiem, es piedāvāju darījumu. Es šodien savu mašīnu nodevu lūžņos, jo remonts nav izdevīgs. Esmu izlēmis turpmāk braukt ar tavu auto kā mūsu kopīgo transportu. Šeit ir čeki par detaļām, ko es plānoju nopirkt, lai tavu auto uzlabotu. Es būšu tavs personīgais šoferis un mehāniķis! Tu redzi? Es neesmu skops, es domāju stratēģiski.
Negaidītais pavērsiens: “Kopīgais īpašums”
Lāsma skatījās uz salūzušo metāla gabalu savā priekšnamā un nespēja noticēt dzirdētajam. Gatis nevis atvainojās, bet mēģināja “legalizēt” savu piekļuvi viņas automašīnai, pasniedzot to kā dāvanu un rūpes. Taču tieši tajā brīdī pie durvīm pieklauvēja vēlreiz. Tur stāvēja divi vīri darba kombinezonos.
— Labdien, vai šeit dzīvo Gatis? Mēs esam no auto evakuācijas dienesta. Jūs pieteicāt savu veco automašīnu nodošanai, bet norādījāt šo adresi kā norēķinu vietu un lūdzāt nogādāt “rezerves daļas” uz šejieni.
Gatis nedaudz nobālēja. Izrādījās, ka viņa “investīcija” bija viltīgs gājiens – viņš bija parādā evakuatoram un cerēja, ka Lāsma, ieraugot “dāvanu kasti” un dzirdot pasaciņu par kopīgo transportu, emocionālā pacēlumā apmaksās rēķinu par viņa vecā lūžņa aizvešanu.
Fināls: Lāsmas gājiens
Lāsma mierīgi apskatīja rēķinu, ko pasniedza strādnieki.
— Nē, kungi, šeit dzīvoju es. Gatis šeit vairs nedzīvo. Bet, tā kā viņš tikko man “uzdāvināja” šo kasti, — viņa norādīja uz rozā kasti ar ģeneratoru, — varat to ņemt kā dzeramnaudu vai nodot lūžņos kopā ar pārējo.
Gatis mēģināja teikt par vīrieša pašcieņu un to, ka Lāsma grauj viņa reputāciju svešu cilvēku priekšā, taču Lāsma viņu pārtrauca:
— Gati, tu teici, ka vīrietim ir jābūt atbildīgam. Esi atbildīgs par savu rēķinu. Un par manu benzīnu – uzskatīsim, ka šī dāvanu kaste un tās saturs ir pēdējais maksājums, ko es no tevis pieņemu.
Viņa aizvēra durvis, atstājot Gati kāpņu telpā kopā ar diviem neapmierinātiem evakuatora vadītājiem un tukšu rozā kasti.
Secinājums: Šis gadījums parāda, ka toksiski cilvēki nekad neatgriežas ar patiesu nožēlu. Viņi atgriežas ar jaunu manipulāciju, mēģinot ietērpt savu labuma gūšanu “rūpju” vai “izdevīga darījuma” formā. Gatis nemēģināja labot kļūdu, viņš mēģināja atrast veidu, kā turpināt parazitēt, padarot Lāsmu par līdzatbildīgu savās problēmās.
