– Es šodien cienāju! – es iepriecināju savu draudzeni-uzdzīvotāju Elīnu. Bet viņa nezināja, ka čeka vietā viņai atnesīs rēķinu par visiem viņas pagātnes parādiem
– Ak, Evita, tu neticēsi! Atkal karti esmu aizmirsusi citā somā. Nu, kas es par draudzeni, vai ne?
Elīna skatījās uz mani ar savām milzīgajām, uzkrāsotajām acīm un cilāja skropstas. Viņas priekšā stāvēja šķīvis ar neapēstu siera kūku, kas bija pārlieta ar aveņu mērci, un tukša latte glāze. Es paskatījos uz savu espresso, tas bija atdzisis.
– Elīna, šī ir jau piektā reize mēneša laikā.
– Nu, beidz taču! – viņa atmeta ar roku, uz kuras mirdzēja jauna «Pandora» rokassprādze ar kaudzi piekariņu. – Tu taču zini, ka es atdošu. Pārskaitīšu vakarā vai rīt, man vienkārši galva ir caura. Samaksā par mani, ja? Tur jau centi.
“Centi”. Siera kūka – 4,50, latte – 3,50, kopā 8,00 eiro.
Es klusējot izņēmu telefonu un pieliku pie termināla.
– Paldies, dārgā. Tu esi labākā. Man jāskrien, man vēl uz manikīru jātiek, bučas!
Viņa aizlaidās, atstājot aiz sevis dārgu, saldu smaržu valstību un sajūtu, ka esmu izmantota. Es izņēmu piezīmju grāmatiņu un pierakstīju: «25.05. – kafejnīca, 8,00 EUR, parāds».
Šis nebija pirmais ieraksts. «10.05. – taksometrs Elīnai, 6,00 EUR.» «15.05. – kopīga dāvana Zanei, Elīna nesameta — 30,00 EUR.» «20.05. – pusdienas kafejnīcā, 12,00 EUR.»
Kopā: 56,00 EUR divās nedēļās.
Es strādāju par grāmatvedi, es mīlēju skaitļus, tie nemelo, atšķirībā no draudzenēm.
Elīna bija mana klasesbiedrene, vienmēr ar naudu, viņas vīrs bija kaut kāds priekšnieks loģistikā, viņa pati strādāja par sabiedrisko attiecību speciālisti modīgā uzņēmumā. Bet Elīnai bija viena īpašība: viņai patoloģiski patika uzdzīvot uz citu rēķina. Viņai «aizmirst maku» bija sports, viņa patiesi uzskatīja, ka, ja rēķins ir mazāks par desmit eiro – tas nav parāds, bet tāds draudzīgs pakalpojums. «Mēs taču meitenes, mums savstarpēji jāpalīdz!».
Es nebiju skopa, bet es krāju dzīvoklim, katrs desmits bija svarīgs. Es staigāju vecās kedās, nēsāju pusdienas konteinerā un mani tracinoši kaitināja nevis tas, ka es maksāju, bet tas, ka mani uzskatīja par muļķīti.
– Nu, ko, Evita, – es teicu sev, aizverot piezīmju grāmatiņu. – Laiks slēgt ceturksni, debets ar kredītu nesakrīt.
Mini-konflikts Nr. 1. Dāvana ar sliktu smaku
Pēc nedēļas man bija dzimšanas diena, es negribēju svinēt, bet Elīna uzstāja.
– Evita, ko tu! 32 gadi! Tas taču nozīmīgs datums. Nāc pie manis ciemos, pasēdēsim, iedzersim vīniņu, es uzklāšu galdu.
Es noticēju. Domāju: nu, lūk, cilvēks cenšas, grib sagādāt prieku.
Es atnācu ar torti, Elīna mani sagaidīja halātā. Galds bija uzklāts: čipsi, sagriezta desa no “Maximas” un pudele paša lētākā sarkanā.
– Ar dzimeni! – Elīna man pasniedza maisiņu. – Tas tev. No sirds. Izvēlējos kā sev.
Es atvēru maisiņu, iekšpusē bija… vāze. Un tad mani apgaismoja. Šo vāzi es redzēju pirms gada Elīnas mājās, uz plaukta. Tā tur stāvēja putekļaina, ar izžuvušu ziedu, Elīna toreiz vēl sūdzējās: «Vīramāte uzdāvināja, kaut kāds neglītums, žēl izmest».
Brālis Andris(51) iemīlējās un plānoja kāzas; nejauši atrasta informācija izglāba viņa dzīvokli
Viņa man uzdāvināja savu veco vāzi, pat putekļus iekšpusē nebija noslaucījusi.
– Patīk? – Elīna staroja. – Dizaineru darinājums.
– Ļoti. Paldies, Elīn.
Mēs izdzērām pa glāzei, tad Elīna teica:
– Ak, Evit, klausies, mums dzēriens beidzās, aizskrien uz veikalu? Citādi man slinkums pārģērbties. Nopērc kaut ko normālu, citādi šis bija skābs, un paņem sieru, ar pelējumu, es tev vēlāk pārskaitīšu.
Es aizgāju, nopirku dzērienu par divdesmit eiro, sieru par pieciem eiro. Pārskaitījumu es, protams, nesagaidīju. Piezīmju grāmatiņā parādījās jauns ieraksts: «02.06. mana dz.d. – dzēriens un siers, 25,00 EUR.»
Mini-konflikts Nr. 2. Darba shēma
Jūnija vidū Elīna man piezvanīja uz darbu, balss bija jokaina.
– Evita, palīdzi lūdzu. Tas ir ļoti svarīgi.
– Kas noticis?
– Mums deg atskaite! Ceturkšņa. Tur ir skaitļi, tāmes, es vispār neko nesaprotu. Bet šefs teica: ja līdz rītdienai neiesniegšu – atņems prēmiju. Bet es par šo prēmiju noskatīju ceļojumu uz Turciju!
– Un kas man jādara?
– Nu, tu taču esi grāmatvede. Tu saproti no Excel. Palīdzēsi, ja? Es tev datus nosūtīšu, tu vienkārši tabuliņu saliec. Es no savas puses iedošu šokolādi.
Es nopūtos, atteikt es nepratu. Es nosēdēju pie viņas atskaites visu nakti, izlaboju kļūdas, noformēju skaisti, nosūtīju viņai 4 no rīta. No rīta darbā es knābu ar degunu, saņēmu rājienu no sava priekšnieka par kļūdu grāmatojumā. Vakarā zvanu Elīnai.
– Nu, kā? Iesniedzi?
– Iesniedzu. – Elīnas balss skanēja no laimes. – Šefs ir sajūsmā. Teica – ideāls darbs. Prēmiju izrakstīja 500 eiro.
– Apsveicu, no tevis šokolāde.
– Ak, Evit, tieši tā. Aizmirsu nopirkt. Rīt atnesīšu. Klausies, mēs te ar meitenēm ejam uz bāru, svinēt prēmiju, tu ar mums? Lai gan nē, tu taču īpaši neej uz tādām iestādēm, tev būs garlaicīgi, labi, atā.
Šokolādi viņa, protams, neatnesa. Es atvēru piezīmju grāmatiņu. «15.06. nakts darbs par grāmatvedi, tirgus cena – 50,00 EUR, apmaksa – nulle». Dusmu krājkasīte pildījās.
Saasinājums. Dzimšanas diena «savējiem»
Jūlijā Elīna mani uzaicināja uz dēla dzimšanas dienu.
– Evita, Artūra jubileja, pieci gadi. Pulcējamies “Vairāk saules” (vai “Čarlstonā”), tu esi aicināta. Tu taču esi gandrīz krustmāte.
Es atnācu, nopirku labu «Lego» konstruktoru par piecdesmit eiro, bērns taču nav vainīgs, ka māte tāda. Elīna, viņas vīrs Valters un mazais Artūrs jau sēdēja pie galdiņa.
– O, nāc iekšā. Pasūti, nekaunies.
Galds bija klāts: picas, salāti, austeres, dārgi dzērieni. Valters, kluss vīriņš brillēs, dzēra un māja, acīmredzot nebija informēts par Elīnas shēmām. Kad atnesa rēķinu, Elīna paņēma to pirmā.
– Tā… Viesmīl, lūdzu, sadaliet.
Viņa izņēma kalkulatoru.
– Lūk, skatieties, torte un bērnu ēdieni – tas mums. Bet uzkodas… Evit, tu taču ēdi picu? Un salātus ar garnelēm pagaršoji?
Es apēdu vienu picas gabalu, salātus es nepasūtīju, Elīna pati man uzlika karoti: «pamēģini, garšīgi».
– Tātad, kopīgās uzkodas – uz pusēm, nu, un tava tēja. Kopā no tevis… 40 eiro, normāli?
Es paskatījos uz Valteru, viņš nosarka un ieurbās telefonā, viņam bija kauns, bet runāt ar sievu viņš baidījās. Es varētu sarīkot skandālu, teikt: «Elīna, tu taču joko? Es dāvanu par piecdesmit eiro atnesu, un tu man svinībās liec par sevi samaksāt?».
Bet es paskatījos uz Artūru, kurš lika kopā «Lego», negribējās bērnam sabojāt svētkus.
– Normāli, – es teicu.
Pieliku karti.
– Ak, paldies! – Elīna pamāja ar aci vīram. – Redzi, Valter, cik izdevīgi pasēdējām? Un dāvana lieliska, un kompānija.
Un tajā brīdī kaut kas manī noklikšķēja. Tā nebija draudzība, bet slaukšana, Elīna izmantoja mani kā bankomātu. Es izgāju no kafejnīcas, izņēmu piezīmju grāmatiņu.
«05.07. Artūra dz.d., 40,00 EUR (reāli apēdu par 3,00 EUR). Zaudējumi – 37,00 EUR». «Plus dāvana – 50,00 EUR».
Elīnas kopējais parāds pārsniedza 200 eiro, ieskaitot darbu pie atskaites un sīkos parādus.
– Nu, labi, Elīna, – es teicu skaļi. – Tev patīk shēmas? Man arī.
Plāns. Lielā Jubileja
Es nogaidīju divas nedēļas. Šajā laikā Elīna vēl pāris reizes mēģināja mani nokāst: vienreiz lūdza apmaksāt viņai taksometru, atsaucoties uz to, ka lietotne gļuko, otrreiz, aizdot skropstiņām, es atteicu. Piektdien es viņai piezvanīju, mana balss skanēja no laimes.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
