– Elīna. Sveika. Tu stāvi? Apsēdies!
– Kas tur? Tu precēsies? – Elīna jautāja.
– Foršāk. Man iedeva prēmiju. Ceturkšņa, milzīgu! Esmu pār laimīga.
– Tiešām? – Elīnas balss atdzīvojās. – Cik?
– Tūkstoti eiro! Vari iedomāties? Es nolēmu – jāpacienā, vienreiz dzīvojam. Gribu uzaicināt tevi un Valteru uz restorānu, uz pašu krutāko, uz “Vincents” (vai “Entresol”). Zini, uz Vecrīgas jumta terases?
– “Vincents”? – Elīna noelsās. – Tur taču cenas ir kosmoss! Steiks maksā 50 eiro.
– Vienalga. – es iesmējos. – Es cienāju. Izklaidējamies. Pasūtiet, ko gribat, es par visu maksāju, atzīmēsim manu veiksmi un mūsu draudzību.
– Evita! Tu esi labākā! – Elīna iebļāvās. – Mēs nāksim! Valters būs laimīgs! Kad?
– Sestdien, septiņos, galdiņu esmu rezervējusi.
Sestdiena, 18:30. Es ierados restorānā agrāk, piegāju pie administratora, jauns puisis, Rūdolfs.
– Labvakar, man ir rezervācija uz 19:00, Evita.
– Jā, jūs gaida.
– Rūdolf, man ir lūgums, neparasts.
Es izņēmu aploksni.
– Šeit nav naudas, šeit ir vēstule maniem viesiem. Es gribu viņiem sagādāt pārsteigumu, kad viņi palūgs rēķinu, pasniedziet viņiem to čeka vietā, labi?
Rūdolfs bija pārsteigts.
– Un kurš maksās?
– Viņi maksās, – es pasmaidīju. – Viņiem nauda ir, tas ir… tāds izjokojums, viņiem patīk tādas lietas.
– Nu, ja viņi maksās… Labi.
– Un vēl, es aiziešu agrāk, teikšu, ka uz tualeti, neapturiet mani.
Rūdolfs pamāja.
19:00 ieradās Elīna un Valters.
Elīna bija grezni sapucējusies, kleita līdz grīdai, tā pati, kuru viņa nopirka par prēmiju par manu atskaiti, Valters uzvalkā.
– Evita. – Elīna metās apskaut. – Nu, tu dod. Šika vieta!
Mēs apsēdāmies, piegāja viesmīlis.
– Dodiet ēdienkarti. – Elīna pavēlēja. – Un dzērienu karti, pašu labāko.
Sākās šovs.
– Tā… Es ņemšu salātus ar krabjiem, duci austeru. Valter, tu ņemsi austeres? Ņemsi. Un ribeye steiku, pašu lielāko, un foie gras. Un dzērieni… Evit, kādu ņemam? Davai «Chablis»? Pudelīti? Vai divas?
– Ņemiet, ko gribat, – es teicu, dzerot ūdeni. – Es šodien esmu labā feja.
– Viesmīl. Divas pudeles «Chablis». Un siera šķīvi.
Viņi ēda, dzēra. Elīna pļāpāja bez mitas – par savu manikīru, par Turciju, uz kurieni viņi lido. Rēķins auga: 200 eiro, 300 eiro, 400 eiro, 500… Es pasūtīju sev tikai «Grieķu» salātus un glāzi lētākā dzēriena. Lai būtu godīgi.
Ap deviņiem vakarā viņi nonāca pie desertiem, Elīna jau bija ļoti apmierināta.
– Evita, es tevi dievinu. – viņa pacēla glāzi. – Lūk, to es saprotu – draudzene. Ne tas, ka tās žurkas no darba, tu esi īsta, dāsna, neskopojies.
– Paldies, Elīn, – es teicu. – Par visu paldies un par vāzi arī.
– Kādu vāzi? – viņa nesaprata.
– Tā, nav svarīgi.
Es paskatījos pulkstenī, laiks.
– Oi, meitenes-puikas, – es piecēlos. – Atvainojiet, es uz minūti, degunu uzpūderēt.
– Davai, nekavējies. Mums vēl torte priekšā.
Es paņēmu somiņu.
– Telefonu te atstāšu? – es parādīju uz galda, tas bija mulāža, vecs nestrādājošs telefons vāciņā.
– Protams.
Es aizgāju uz liftiem, sirds sitās, izgāju no ēkas, iesēdos taksometrā.
– Braucam.
Kulminācija. Rēķins par draudzību
Pagāja divdesmit minūtes, Elīna sāka uztraukties.
– Kāpēc viņa tur aizkavējās?
Valters aizgāja pārbaudīt, atgriezās viens.
– Tur neviena nav.
Elīna pasauca viesmīli.
– Jaunais cilvēk, a kur ir meitene, kura ar mums sēdēja? Viņa maksā par banketu.
– Evita aizbrauca pirms pusstundas.
– Kā aizbrauca?! – Elīna pielēca kājās. – Bet rēķins?!
– Viņa lūdza nodot jums šo.
Viņš nolika uz galda aploksni, Elīna to satvēra.
– Kas tas ir? Sertifikāts?
Viņa atvēra aploksni, iekšpusē bija A4 lapa, izdrukāta no Excel.
Virsraksts: «Savstarpējo norēķinu salīdzināšanas akts ar “draudzeni”». Zemāk bija tabula.
25.05. Kafejnīca. 8,00 EUR. (Nav atgriezts)
10.05. Taksometrs. 6,00 EUR. (Nav atgriezts)
15.05. Dāvana Zanei. 30,00 EUR. (Nav atgriezts)
02.06. Mana dz.d. (vīns un siers). 25,00 EUR.
15.06. Darbs pie atskaites (ārpakalpojums). 50,00 EUR.
05.07. Artūra dz.d. (pārmaksa). 37,00 EUR.
… (vēl 15 punkti)
Kopējā summa: 584,00 eiro.
Un apakšā zīmīte:
«Elīna. Es saskaitīju visu, ko tu “aizmirsi” man atgriezt pēdējo pusgadu, plus morālais kaitējums par tavu nekaunību. Šodienas jūsu vakariņas maksā apmēram tikpat. Uzskati, ka esam norēķinājušās, es tevi pacienāju par tavu pašu naudu, ko tu man aizņēmies, manus salātus un vīnu es apmaksāju pie ieejas. Telefons uz galda – vecs mulāža, labu apetīti. Tava bijusī draudzene Evita».
Elīna lasīja, viņas seja kļuva purpursarkana.
– Neliete…. – viņa nočukstēja.
Valters izrāva lapu, pārskrēja tai acīm, ieraudzīja punktu par atskaiti, taksometru, dāvanu. Viņš nosarka.
– Viesmīl. – viņš iesaucās. – Rēķinu.
– No jums 620 eiro.
– Man nav tādas naudas… – Elīna iesaucās. – Viņa mūs uzaicināja.
Valters paskatījās uz sievu.
– Elīna, labāk nerunā vispār, tu esi klauns. Tu izvilki naudu no Evitas? Tu man meloji, ka atskaiti pati uztaisīji?
Viņš izņēma kredītkarti.
– Es apmaksāšu, bet mājās… mēs parunāsim, un par Turciju aizmirsti.
Es sēdēju mājās. Telefons iepīkstējās. SMS no Elīnas. « KĀ TU VARĒJI?! TAVA DĒĻ VALTERS ATCELA TURCIJU! LAI TU…. AR SAVU GRĀMATVEDĪBU!»
Es pasmaidīju.
Atbilde: «A tu pārdod to dizaineru vāzi. Varbūt biļetei pietiks, atā, Elīn».
Es nospiedu «Bloķēt», atvēru piezīmju grāmatiņu, izrāvu lapu ar parādiem. Parāds norakstīts, es zaudēju draudzeni, bet atguvu sevi, un tas bija vērts katra eiro.
Kā jūs domājat: Kā atgūt savu naudu un pašcieņu, nenolaižoties līdz skandālam?
