Viņš paraustīja plecus:
— Tie nav tēriņi. Tā ir dzīve.
— Nē, Arti. Tā bija mīlestība. Bet tā neizdzīvoja zem tavas grāmatvedības.
Pēc nedēļas viņa aizbrauca. Bez skandāliem. Vienkārši savāca mantas un atstāja zīmīti uz virtuves galda:
“Es neesmu rinda tabulā. Es esmu cilvēks.”
Viņa apmetās pie draudzenes, pēc tam izīrēja vienistabas dzīvokli nomalē. Neliels, bet savs. Tur nebija plānu, cik cukura dienā vai kurš cik izlēja ūdeni. Varēja vienkārši dzīvot. Netaisnoties. Viņa strādāja, tulkoja, lasīja, smējās. Reizēm skuma. Bet juta, kā atgriežas pie sevis. Pirms mēneša viņa grāmatnīcā satika Mārtiņu. Viņš atnesa viņai tēju termosā. Pēc tam uzaicināja pastaigāties. Viņi pļāpāja par visu. Viņš nekad nejautāja: “Cik tu apēdi?”
— Es samaksāšu, — viņš teica kafejnīcā, kad viņa sniedzās pēc maka.
— Tiešām? — viņa nedroši jautāja.
— Tiešām. Man ir patīkami.
Bet vakar viņa saņēma ziņu no Arta: “Tu nepārskaitīji par šašliku maijā. 180,3 eiro.” Kristīne izlasīja. Klusējot izdzēsa saraksti. Un pirmo reizi ilgā laikā — vienkārši pasmaidīja.
Jauna nodaļa
Pēc dažām nedēļām Kristīne saņēma vēl vienu ziņu no Arta. Šoreiz tas nebija rēķins, bet gan uzaicinājums: “Manā tabulā ir parādījusies aile ‘Kļūda’. Varbūt iedzersim kafiju? Es samaksāšu.” Kristīne uz mirkli pievēra acis, atceroties to sajūtu, kad mīlestība tika svērta gramos un pīrādziņos. Viņa neizjuta dusmas, tikai dīvainu vieglumu, kādu jūt cilvēks, kurš beidzot ir nolicis smagu, svešu somu. Viņa neatbildēja. Tajā pašā vakarā viņa kopā ar Mārtiņu devās uz to pašu kafejnīcu. Bija jau rudens sākums, un lampiņu virtenes šūpojās vēsajā vējā.
— Zini, — Mārtiņš teica, noliekot uz galda divas tases karstas šokolādes un siltu pledu, ko bija paņēmis līdzi no automašīnas. — Es domāju par to, cik dīvaina ir pasaule. Mēs mēģinām visu izmērīt — laiku, naudu, panākumus. Bet vissvarīgākās lietas ir tās, kurām nav mērvienību.
Kristīne ciešāk ietinās pledā un pasmaidīja. — Piemēram?
— Piemēram, klusums, kurā ir ērti. Vai tas, kā tu smejies, kad ieraugi kaut ko skaistu. To nevar ierakstīt nevienā atskaitē.
Tajā brīdī Kristīne saprata, ka viņas dzīves “bilance” beidzot ir izlīdzinājusies. Visi tie “parādi”, ko Artis bija centīgi dokumentējis, patiesībā nekad nav bijuši viņas. Tie bija Arta bailes no dzīves neparedzamības, kuras viņš mēģināja ierāmēt ciparos. Pēkšņi viņa pamanīja, ka pie blakus galdiņa sēž kāds pāris. Viņi skaļi diskutēja par to, kurš šomēnes vairāk tērējis degvielai. Kristīne sajuta vieglu smeldzi, bet tad viņa paskatījās uz Mārtiņu, kurš tajā brīdī mēģināja nofotografēt mēness atspulgu ezerā, nevis rēķināt, cik megabaitus tas aizņems viņa telefonā.
Vēlāk, ejot uz mājām, viņas tālrunis klusi ievibrējās. Artis bija atsūtījis pēdējo ziņu: “Labi, aizmirsti par tiem 180,3 eiro. Uzskatīsim to par manu dāvanu tev.” Kristīne apstājās zem laternas, kuras gaisma vairs nešķita auksta. Viņa beidzot uzrakstīja atbildi: “Paldies, Arti. Bet dāvanas nevar būt aprēķinātas. Es tās nepieņemu no grāmatvežiem. Es tās pieņemu tikai no cilvēkiem.”
Viņa nobloķēja numuru un ielika telefonu kabatā. Mārtiņš pastiepa viņai roku, un viņa to satvēra. Viņas soļi bija viegli, un sirds vairs nebija parādu saraksts. Viņa vairs nebija investīcija vai rinda tabulā. Viņa bija brīva. Un šī brīvība bija vienīgā lieta, ko viņa nekad nevēlētos dalīt uz pusēm.
