Pēdējā laikā arvien biežāk pie manis nonāk stāsti par iepazīšanos un pirmajiem randiņiem. Jo vairāk tos klausos, jo skaidrāk kļūst, ka šī tēma ir neizsmeļama.
Katram no mums ir savs ceļš – sākot ar nejaušiem skatieniem kafejnīcā un beidzot ar ilgstošām, nopietnām attiecībām. Un interesantākais, ka nav vienas formulas, kas derētu visiem.
Randiņi mēdz būt gan neveikli, gan smieklīgi, gan pat negaidīti liktenīgi. Kādam šķietami neveikls mirklis var izrādīties sākums tuvībai, bet citreiz neliela kļūme spēj pavisam sabojāt noskaņu.
Daudzi atgadījumi pēc laika pārtop amizantās atmiņās, ko draugi pārrunā gadiem. Protams, netrūkst arī nepatīkamu pārsteigumu.
Tieši tādu pieredzi ar mani dalījās kāda lasītāja no Liepājas. Tagad viņa pati par to smejas, bet toreiz tā nebija vis jautra epizode.
Kādu dienu man atrakstīja lasītāja no Liepājas, kura gribēja padalīties ar savu pieredzi. Notikums noticis pirms kāda laika, taču joprojām palicis spilgtā atmiņā — kā atgādinājums, ka randiņi ne vienmēr beidzas tā, kā gaidām.
Sākums bija pavisam parasts. Vīrietis pieklājīgi uzaicināja viņu uz kafejnīcu. Viņš šķita inteliģents, komunikabls un uzmanīgs — sarunās telefonā bija vieglums, bet īsziņās netrūka atsaucības. Tāpēc ielūgumu uz tikšanos sieviete pieņēma bez īpašām pārdomām.
Tikšanās notika nelielā Liepājas kafejnīcā ar mājīgu atmosfēru. Pirmie iespaidi bija labi — vīrietis bija runīgs, uzdeva jautājumus un radīja sajūtu, ka viņu patiešām interesē saruna. Kad pienāca laiks pasūtīt ēdienu, viņš pārliecinoši izvēlējās vairākus ēdienus un dzērienus, it kā nekādi ierobežojumi nepastāvētu.
Sieviete, savukārt, palika pie pieticīgas izvēles — vienkāršas maltītes un kafijas. Jo galu galā svarīgākais taču nebija ēdiens, bet iespēja iepazīt vienam otru.
Vakars ritēja mierīgi, gandrīz pat ideāli. Viņi runājās par darbu, hobijiem, ceļošanu un pat iepriekšējām attiecībām. Laiks aizritēja nemanot, un sievietei šķita, ka šī tikšanās patiešām varētu būt kaut kā sākums.
Taču, kad pienāca rēķina brīdis, viss pēkšņi mainījās.
Oficiants atnesa čeku, un vīrietis uzreiz apklusa. Viņš ilgi skatījās uz rēķinu, tad nopūtās un teica, ka mājās esot aizmirsis bankas karti.
Naudas skaidrā veidā viņam līdzi neesot – jo parasti viņš maksājot tikai ar karti. Pēc mirkļa viņš vēl piebilda, ka karti varbūt pat pazaudējis pa ceļam uz tikšanos.
Pēc šī paskaidrojuma viņš vienkārši paraustīja plecus un paskatījās uz sievieti tā, it kā gaidītu, ka viņa tagad visu nokārtos.
Un te sākas stāsta interesantākā daļa…
Sieviete nesamulsa. Viņa pasmaidīja, pasauca oficiantu un laipni teica:
— Lūdzu, pierēķiniet man tikai to, ko es pasūtīju. Es apmaksāšu savu daļu.
Viņa nosauca savus ēdienus un dzērienu, samaksāja un ar mierīgu toni pateicās par vakaru. Pēc tam viņa piecēlās, sakārtoja somu un devās prom, atstājot vīrieti vienu pie galdiņa ar viņa paša izvēlēm un neatrisināto rēķinu.
Kas notika ar vīrieti tālāk – neviens nezina. Vai viņš atrada veidu, kā norēķināties? Vai piezvanīja draugam? Vai tomēr karti atrada kādā citā kabatas stūrī? To varam tikai minēt.
Sieviete atceras, ka tajā brīdī situācija bijusi neērta un nepatīkama. Tomēr laiks dara savu – tagad viņa uz notikušo raugās ar smaidu. Šī pieredze palīdzējusi labāk saprast, kurš cilvēks patiešām atbilst viņas vērtībām un kurš tikai cenšas radīt iespaidu.
Dzīvē katram no mums ir savas robežas, gaidas un priekšstati par cieņu un atbildību. Ne vienmēr cilvēki, ar kuriem satiekamies, tos ievēro. Un tieši šādi stāsti atgādina – ir pilnīgi normāli pieklājīgi pateikt “nē” vai novilkt savu robežu arī randiņa laikā.
Tas ne tikai palīdz pasargāt sevi no nepatīkamām situācijām, bet arī parāda, cik svarīgi ir būt godīgam pašam pret sevi.
Vai jums ir gadījies piedzīvot līdzīgu situāciju? Kā būtu rīkojušies jūs šīs sievietes vietā?
Padalieties komentāros – jūsu pieredze var palīdzēt arī citiem!
